Kādas referenduma mācības ņemtas vērā? 4
Raivis Dzintars, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs: “Uzskatu, ka vairākums politiķu joprojām nav apzinājušies divvalodības referenduma cēloņus. Referendumā ārēji, pret Latvijas neatkarību vērsti spēki nodemonstrēja, cik lielas ir viņu iespējas ideoloģiski mobilizēt daļu Latvijas sabiedrības. Domāju, ka situācija kopš referenduma nav būtiski mainījusies. Tas, ka divvalodības atbalstītāji netiek aktīvi iesaistīti publiskās darbībās, nenozīmē, ka viņu nav. Referendums vismaz atklāja nepievilcīgo ainu, ko daudzi labprātāk neredzēja. Tie arī noņēma “Saskaņas centram” plīvuru. Ja šodien būtu ieviesta valstiskās audzināšanas programma un mācības valsts valodā visās skolās, pieņemta drosmīga Satversmes preambula vai, piemēram, aizliegta krievu valodas nepratēju diskriminācija, tad varētu runāt, ka politiķi izpildījuši minimālo mājasdarbu, lai nākotnē novērstu līdzīgu notikumu atkārtošanos. Šobrīd valdība ir deklarējusi labas apņemšanās, bet nav skaidrs, vai būs reāla griba vajadzīgos darbus īstenot.”
Marina Kosteņecka, publiciste: “Referendums bija ļoti liela provokācija, un tā rīkotājus nevadīja vēlme dot krievu valodai oficiālu statusu. Latviešu sabiedrība par to bija patiesi noraizējusies. Savukārt krievu sabiedrība, piedaloties referendumā, centās pievērst uzmanību citām savām problēmām. Diemžēl politiķi pēc šā referenduma nav darījuši neko, lai painteresētos par patiesajiem iemesliem un mazinātu sašķeltību. Galu galā Lindermans un Girss nebūt nav vienīgie krievu pārstāvji Latvijā. Ir daudz organizāciju un cienījamu cilvēku, ar ko varētu runāt, apmainīties viedokļiem, meklēt kopsaucējus. Taču tas nenotika! Tiklīdz referendums beidzās, politiķi atviegloti nopūtās un atkal aizcirta durvis, bet problēmas palika. Vēl vairāk – viņi atkal sāk kladzināt, ka ar likuma spēku jāpāriet uz izglītību tikai latviešu valodā. Šādas runas neveicina saliedētību. Pāreja uz izglītību latviešu valodā jau notiek pati no sevis, pavisam mierīgā, dabiskā veidā, bet tas prasīs ilgāku laiku. Mēģinājumus ar likuma varu pasteidzināt šo procesu varu pielīdzināt nemitīgas kreveles plēšanai no brūces cerībā, ka tādēļ pušums ātrāk sadzīs. Piespiešana rada pretdarbību. Cilvēki, kas vēlējās sūtīt savus bērnus latviešu skolās, redzot šādu piespiešanu, var pārdomāt. Nacionālie politiķi ar šādu kreveles plēšanu priekšvēlēšanu laikā cenšas audzēt savu reitingu, bet vienlaikus viņi Lindermanam, Ždanokai un tamlīdzīgiem personāžiem pasniedz karogu, ko vicināt. Tas savukārt no jauna satrauc latviešus, un šis apburtais loks virzās pretim jaunam konfliktam. Un es ļoti negribētu, lai tas aizvestu līdz tādai konfrontācijai un sašķeltībai, kādu varam vērot Ukrainā! Šobrīd vienīgais pozitīvais pienesums no divvalodības referenduma – tas mobilizēja visu tautu. Latvieši, kas parasti vēlēšanās ir kūtri, šoreiz parādīja sevi kā vienotu spēku gan Latvijā, gan ārzemēs un to, ka viņiem valodas jautājums nav vienaldzīgs.”
Valdis Dombrovskis, Saeimas deputāts (“Vienotība”), Ministru prezidents referenduma laikā: “2012. gadā pēc Lindermana-Ušakova referenduma uzskatīju, ka svarīgāk ir rīkoties, nevis veikt kārtējo pētījumu. Tika izveidota detalizēta konkrētu pasākumu programma tuvākajiem gadiem un no valsts budžeta līdzekļiem piešķirta nauda gandrīz miljons latu. Atgādināšu tikai dažus pasākumus: latviešu valodas kursi Latgalē, NVO sadarbības veicināšana, Latvijas vēsturei veltītu materiālu izveide kā metodiskais palīglīdzeklis mazākumtautību skolām, atbalsts vēstures tēmai veltītiem raidījumiem Latvijas radio un citi. Šobrīd Kultūras ministrijai, kas ir atbildīga par saliedētības politiku, jāizvērtē, kuri pasākumi deva labāko iznākumu, kas jāmaina un kas darāms nākotnē. Jaunā valdība savā sadarbības līgumā ir ierakstījusi apņemšanos izstrādāt normatīvo pamatu tam, lai no 2018. gada pārietu uz vienotu izglītību latviešu valodā. Līdz šim pastāvošā bērnu nošķirtība izglītības procesā ir viens no iemesliem, kas var veicināt sašķeltību. Uzskatu arī, ka nozīmīgu ieguldījumu labākā izpratnē par to, kas ir Latvijas kā demokrātiskas un nacionālas valsts pamatvērtības, dos Satversmes ievads jeb preambula, kas šobrīd tiek apspriests Saeimā. Būtībā šis referendums, ko tā organizatori bija iecerējuši kā sabiedrības šķelšanas rīku, ir izvērties par pēdējo 20 gadu laikā nopietnāko diskusiju par Latvijas pamatvērtībām un daudziem iedzīvotājiem licis saprast savu pienākumu pret savu valsti un tautu.”
Nils Ušakovs, Rīgas mērs, “Saskaņas centra” līderis: “Es referenduma rezultātu komentētu ļoti vienkārši – Latvijas tauta tajā piedalījās, referendumam ir konkrēts iznākums, un šis iznākums ir saistošs visiem. Punkts un āmen!”
