Rolands Repša: Kādas operācijas krahs 2
Ir vēls vakars autostāvvietā pie kāda no Rīgas nomales lielveikaliem. Rudenīgi drēgni līņā. Pasitu augšā jakas apkakli, uzvelku cepures nagu gandrīz līdz acīm un apņēmīgi dodos veikala apgaismotās ieejas virzienā. Operācija “Bode” ir sākusies!
Kā jau bija sagaidāms, pie durvīm tusē jauniešu bariņš, skaļi apspriežot turpmākās darbības plānus. Apeju šo iespējamo kroņvīrusa grupējumu vismaz ar trīs metru līkumu un nokļūstu veikala tirdzniecības zāles drošībā. Vismaz tā man liekas, kad redzu dzeltenmelnās divu metru distancēšanās līnijas uz grīdas un pircēju stāvus, kas visnotaļ godbijīgi tās ievēro. Arī plastmasas pudele ar roku dezinfekcijas šķidrumu, paņemot iepirkumu groziņu, ir turpat degungalā. Mans pirmītējais satraukums sāk mazināties. Varbūt nebūs nemaz tik traki?
Sāku šiverēt pa plauktiem, ar acs kaktiņu uzmanot, vai netuvojas kāds ienaidnieks, tas ir – cits pircējs. Šo “citu”, neskatoties uz vēlo stundu, nav nemaz tik maz. Acīmredzot cilvēki mājas birojos “vālē” pa divpadsmit stundām dienā. Pie augļiem un dārzeņiem vietas pietiek, vienatnē mierīgi izvēlos tomātus un ābolus. Kāroto greipfrūtu nav. Te piepeši kāds vīrs, kurš jau bija devies kases virzienā, strauji cērtas apkārt un cieši man garām dodas pie kastēm ar kartupeļiem. Tā, pirmais trieciens dabūts. Domās sāku skaitīt punktus.
Sargi pie ieejas veikalā jauniešu tusiņu neizgaiņāja un apmeklētāju skaitu neregulēja? Neregulēja! Mīnus viens. Dezinfekcijas līdzekļa burka pie groziņu saņemšanas bija? Bija! Labi, mīnus viens un plus viens, kopā nulle. Ak jā, svītras uz grīdas! Plus viens. Nu bet tas šaudīgais tips pie kartupeļiem, vīruss viņu rāvis! Atkal atpakaļ uz nulli. Kā ričuračā.
Tālāk sākas spēle “labirints”. Jāmāk lavierēt starp preču plauktiem tā, lai nevienam neieskrietu krūtīs, kuras droši ir pilnas, nu paši zināt, ar ko. Pastiepjoties pirkstgalos, var redzēt, vai plauktiem otrā pusē gaiss ir tīrs, tad veikt strauju pārskrējienu uz nākamo preču klāstu. Bet ne viss rit tik vienkārši. Kad rokas priecīgi stiepjas pēc tualetes papīra iepakojuma, atskan troksnis.
Pirmītējais jauniešu bariņš no āra tagad ienācis veikalā un, skaļi strīdēdamies un grūstīdamies, ķemmē ejas. Meklēju glābiņu, ieraujoties sāņus, kamēr ziloņu bars paskrien garām. Pēc jums brēc simts eiro! Tomēr tie ir tādi novēloti šļupsti kā medniekam, kas tup slēpnī ar ieroci, kuram beigušās patronas. Nu ko, draudziņ, neizceptais Džeims Bond – mīnus viens…
Beidzot ar pilnu tarbu nostājos pie svītrotās līnijas, gaidot rindā uz kasēm. Šajā zonā tiešām valda kārtība. Šķiet, tādām svītrām piemīt kaut kāda maģiska iedarbība, līdzīgi kā uz durvīm uzkrāsotam krustam. Nu labi, varbūt nepārspīlēsim ar salīdzinājumiem, tomēr iekšējais tablo reģistrē rezultāta kāpumu atpakaļ uz nulli.
Kasē aiz plastikāta sienas (uh, plus viens!) mani sagaida visnotaļ pozitīvi dzīvespriecīga pārdevēja bez maskas. Mjā, masku bads pilsētā turpina plosīties. Žēl, skaitītājs vēlreiz pagriežas uz tik ierasto nulli. Mierīgi, bez stresa mans divu nedēļu pirkumu kalns izstumjas cauri kasei uz galda galu, un tad notiek katastrofa.
Man vajadzētu pāris minūtes, lai sapirkto barību saliktu maisos un pazustu, taču liktenis un dzīvespriecīgā pārdevēja, kurai drīzāk vajadzētu starot kādā operetes izrādē, man tās neatvēl. Nākamais pircējs aiz manis ir kāds nīgrs strādnieka cilvēks, kam pirkumā tikai maizes kukulis un pudele. Ātri norēķinājies, viņš kā melns mākonis nāk man virsū, sagrābj savu pirkumu un straujiem soļiem aiziet.
Izmisīgi krāmēju savus maisus, taču laiks nespēlē manā labā. Nākamais ir stalts jauns vīrietis, kuram arī bija jānopērk tikai kāds sīkums. Iegūstu dažas sekundes, jo viņam jāpaflirtē ar daiļavu kasē. Tomēr tas daudz nepalīdz. Cik mīnusus jau te esmu sagrābis? Izmisīgi lūkojos uz stūrī sēdošo sargu (bez maskas, protams), kuram tas būtu jāregulē, bet viņš acīmredzami vēl nav saņēmis vajadzīgās instrukcijas. Beidzot ar maisiem katrā rokā izmetos ārā. Mīnus trīs. Operācija “Bode” beigusies ar pilnīgu krahu…
