Kādas mistiskas mājas noslēpums. Mēļo, ka šo vietu kā slēptuvi izmantojis pat Als Kapone. Kas bija šis nams? 0
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Netālu no kādas ASV pavalsts Viskonsinas fermeru pilsētiņas atrodamas grandiozas būves drupas. Šī savulaik greznā māja vienmēr izskatījusies neiederīga apkārtējo lauku pieticīgajā vidē. Graustu allaž apvējojusi noslēpumainības un mistikas atmosfēra, laika gaitā apaugot dažādām leģendām, galvenokārt vēstot par kādām mistiskām kāpnēm un pazemes tuneļiem. Vietējie ļaudis vēl mēļo, ka bēdīgi slavenā amerikāņu “sausā likuma” laikā pats galvenais mafiozo Als Kapone šo vietu izmantojis kā slēptuvi. Kas bija šis nams?
Nams uzbūvēts 1852. gadā, un jau tikai tāpēc vien, ka atradās absolūti nomaļā vietā, tas bija kaut kas absolūti neparasts.
Un šo neparasto viktoriānisma spoguļnamu bija uzbūvējuši vienolas dvīņi Augusts Aira un Argals Aizeks Fūti. Viņi dzīvē bija tik nešķirami, ka pat apprecēja sievietes ar vienādiem iniciāļiem, turklāt sarīkojot dubultkāzas: Augusts un Anna, Argals un Adelija.
Pēc apprecēšanās dvīņi uzsāka savas sapņu mājas būvēšanu, jau iepriekš priecājoties par to, kā katra jaunā ģimene savā paralēlajā savrupnama pusē dzīvos savu un vienlaikus savdabīgu kopīgo dzīvi. Māju nodēvēja par “Fūtu neprātu”. Tā bija izveidota no divām atsevišķām daļām, no kurām katra bija ideāls otras spoguļatveids gan no iekšas, gan no āra, un tur bija divas virtuves, četras viesistabas, divas ēdamistabas un teju vai ducis guļamistabu, un visas šīs telpas, protams, kopēja cita citu. Taču jau drīz šo namu skāra traģēdija, visu sākotnēji tik labi iecerēto pārvēršot gruvešos.
Neilgā idille
Mūsdienās pilsētiņā, kuras nosaukums ir Eureka, mīt aptuveni 200 cilvēku, un tur ir trīs bāri un viena baznīca. Kad Augusts un Argals 19. gadsimta 50. gadu sākumā pameta Masačūsetsu, lai izvēlētajā vietā uzbūvētu jaunu namu, attiecīgā apdzīvotā vieta bijusi vēl mazāka. Vispār pati Viskonsina baudīja pavalsts tiesības tikai dažus gadus, un galvenokārt tas bija maz apdzīvots apgabals. Taču apdzīvotā vieta kā plaukstošs mežizstrādes punkts šķita ļoti perspektīva un daudzsološa: pa upi tvaikoņi varēja kokmateriālus nogādāt uz mazliet tālāk esošo jau uzplaukušo pilsētu Oškošu.
Daži Eurekā jau uzbūvētie nami bija visnotaļ pieticīgas būves, lielākā daļa pārceļotāju jeb tātad amerikāņu kolonistu mitinājās parastās un primitīvās guļbūvēs. Fūti bija izlēmuši tur uzbūvēt kaut ko ievērojami grandiozāku – milzīgu savrupnamu itāļu stilā, nokrāsotu krēmzaļā krāsā.
Tajā telpām bija vismaz četrus metrus augsti griesti un trīsmetrīgi logi, bet jumtu rotāja stikla kupols, no kura brāļi varēja vērot savus plašos laukus.
Esot bijusi savdabīga Fūtu un vietējo iedzīvotāju vienošanās: nerunāt ne par viņu pašu izcelšanos, ne savdabīgajām laulībām un arī ne par viņu namu un to, kāpēc tas uzbūvēts tik necilā pilsētiņā. Nevajadzēja apspriest arī Fūtu dzīvesveidu: viņi sadzīvē patiešām ne mirkli nebija šķirami, pilnībā vienādi sadalīja savus ienākumus visos sev piederošajos uzņēmumos un tamlīdzīgi.
Sākotnēji brāļi Fūti arī jaunajā apmešanās vietā sekmīgi turpināja uzplaukt. Viņi uzpirka zemes īpašumus visapkārt savam jaunajam namam, kamēr viņu rīcībā izveidojās visā apkaimē lielākā ferma. Dvīņi gatavojās tam, ka Eureka jau drīz arī kļūs par plaukstošu pilsētu.
1855. gadā Argalam un Adelijai piedzima trīnīši – visi dēli. Augusts un Anna savu pirmdzimto gaidīja ierodamies uz Ziemassvētkiem. Tā arī notika – piedzima meita. Taču dzemdībās diemžēl nomira Anna, turklāt jaundzimusī arī spēja nodzīvot tikai dažus mēnešus. Lieki piebilst, ka Augusts bija pamatīgu bēdu sagrauzts. Viņu mocīja nepārejošas sēras, kas pamazām ierāva līdzi arī visu apkārt esošo: viss ik solī atgādināja par neīstenotajiem, traģēdijas sagrautajiem sapņiem par laimīgu dzīvošanu, kuras, šķiet, vairs tā arī nekad nebūs.
Jau drīz Augusts saprata, ka nespēj dzīvot šajā namā, kopš laika visas sarunas ievirzot tikai vienā gultnē – kad un kā aizbraukt prom. Tiesa, brāļi Fūti savā greznajā namā nodzīvoja vēl vairākus gadus, kad beidzot tomēr pieņēma lēmumu pārcelties uz Oškošu, kur izveidoja dzirnavu kombinātu Foote Brothers Milling Company. Taču šis uzņēmums piedzīvoja bankrotu, kā rezultātā brāļi Fūti neatgriezeniski zaudēja krietnu daļu savu līdzekļu. Savukārt lepnais mazpilsētas nams periodiski pārgāja no vienām rokām citās, kamēr beigās tomēr panīka un sāka grūt – neviens tur lāgā nespēja un pat nevēlējās uzturēties ilgāk par dažiem mirkļiem. Lieta aizgāja tiktāl, ka to vispār pameta un aizmirsa, aiznaglojot visus logus un durvis un atstājot laika zoba pārziņā. “Fūtu neprāts” pamazām sāka iemantot patiešām atbaidošu, neprāta apvītu veidolu.
Baisā nama atdzimšanas mēģinājumi
Par šo Fūtu namu vispār varētu pilnībā aizmirst, ja vien nebūtu uzradies cilvēks, kurš ieguldījis lielu darbu nolūkā glābt šo būvi. Viņš uzstājās ar lekciju ciklu, apkopoja arhīvos atrodamos fotoattēlus, izveidoja detalizētus nama arhitektūras plānus un sarakstīja daudz dažādu rakstu.
Runa ir par novadpētnieku un rakstnieku Danu Butkeviču. Viņš uzaudzis burtiski dažu kilometru attālumā no Eurekas, bieži klaiņojis šajā apkārtnē, vērojot un izpētot noslēpumaino namu. Sākot apmeklēt bērnudārzu, viņš iedraudzējies ar kādu zēnu, kura vectētiņš un vecmāmiņa dzīvojuši kaimiņos Fūtu namam. Tas bijis 1975. gadā. Kopš tā laika Butkevičs neskaitāmas reizes apmeklējis noslēpumaino namu, fotografējis to gan no āra, gan iekšpusē, kā arī pamazām pētījis arhitektūru un veidojis detalizētus rasējumus.
Reiz viņš noklausījies stāstu par gangsteriem jeb bandītiem, slepenajām kāpnēm un noslēpumainiem tuneļiem.
Pirmajā mirklī arī viņam tas viss izklausījies neticami. Tomēr tas viņu vismaz aizvedis līdz vietējai bibliotēkai, kur, izrādās, apkopots vesels krājums ar materiāliem – šai tēmai veltītu avīžrakstu izgriezumiem. Tur viņš arī iepazinis vēstījumu par vienolas dvīņiem un sagruvušo sapņu namu, turklāt to visu vēl dāsni atainoja dažādas fotogrāfijas. Pēc tā Butkevičs uz neilgu laiku aprimis savos pētījumos.
Tajā laikā Fūtu nams un visas tam piekrītošās lauksaimniecības teritorijas piederējušas kāda mistera Bona pēctečiem – viņš šo īpašumu iegādājās 1934. gadā, samaksājot 6000 ASV dolāru, un tas viņam devis krietnu nodokļa maksājumu atvieglojumu. Kā jau daudzi citi, arī Butkevičs gājis ar esošajiem īpašniekiem aprunāties kaut vai tikai tāpēc, lai pats personīgi uzklausītu, ko viņi mēdz stāstīt citiem. Proti, šī ir pilna darbības cikla ferma, tāpēc viņi nevēlas, lai viņus tajā kāds traucētu ar noslēpumainiem blakus jautājumiem. Sak, vari vien nofotografēt, kamēr tā vecā ēka nav pilnībā sagruvusi…
Taču kopš laika Butkevičs sācis sevī iznēsāt nama glābšanas plānu – no tā iekļaušanas Nacionālajā vietu reģistrā līdz rekonstrukcijai viesnīcas statusā. Esošie īpašnieki kategoriski noraidīja šos priekšlikumus. Tostarp apkārtnē bija izplatījušās runas par fermas strādniekiem, kuri pussagruvušajā namā norauj dekoratīvos paneļus un iznes laukā senatnīgās mēbeles, lai ar tām dedzinātu ugunskurus, bet lepnās un greznās guļamistabas izmanto vistu un trušu turēšanai.
Dvīņubrāļu sapņu nama gals
Visbeidzot, nevērības gadi bija pilnībā paveikuši savu darbiņu. Tieši par namu visi jaunie īpašnieki neinteresējās vispār nemaz. Pirms aptuveni 30 gadiem sāka iebrukt jumts, kā rezultātā iekšējo daļu regulāri sasniedza ūdens un kūstošs sniegs. Pilnībā un, šķiet, neatgriezeniski jumts sabruka burtiski pirms dažiem gadiem, kad Viskonsinā bija iestājusies sen nepieredzēti skarba ziema. Iebrūkot jumtam, sagruva arī stikla kupols, ietriecoties pagrabā.
Mistiskas kāpnes uz pazemi un tur esošais slepenu eju labirints zem Fūtu nama gan tā arī palicis neatrasts.
Var piebilst, ka paši brāļi Fūti no dzīves šķīrās ar viena gada starpību – 1901. un 1902. gadā, gandrīz pusgadsimtu pēc sava ekscentriskā nama uzbūvēšanas.
