Kādas mammas pārdomas par mūsdienu vecāku ikdienu un izglītības iestāžu prasībām: “Pārvelkos mājās pārgurusi, bet ir vēl jāpalīdz pildīt mājasdarbi” 249
LA.LV saņēma kādas mammas pārdomas par bērnu audzināšanu un šābrīža realitāti. Viņa labprāt ar tām dalās arī ar lasītājiem, tiesa gan, vēlējās palikt anonīma. Turpinājumā publicējam šīs mammas pārdomas, jo ir sajūta, ka viņa nav vienīgā, kas šobrīd jūtas šādi – ierauta ikdienas darbu un pelnīšanas virpulī, ne vienmēr pietiekami jaudīga, lai kopā ar bērniem pildītu mājas darbus un skrietu uz vecāku sapulcēm.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par vecāku atbildību vai bezatbildību pret saviem bērniem.
Es necenšos no sevis nomest atbildības nastu par saviem bērniem uz kādu citu, viņi ir mani bērni un es mācu viņiem savas ģimenes vērtības, bet nevaru iemācīt skolas uzliktās prasības. Nevis tāpēc, ka es to negribu, bet man vienkārši nav kad.
Es daudz strādāju. Pēdējos gados manas finanses ir sašķobījušās. Algu pacēla par 100 eiro, tikmēr maksājums par dzīvokli palielinājās vairāk nekā par 100 eiro. Nu jau gadu nevaru atļauties nopirkt auļus un dārzeņus. Vasarā tāpēc kopju savu zemes pleķīti, lai tiktu pašiem un būtu ko uzdāvināt kādam, kurš arī nevar atļauties. Grūtāk ir ziemā, kad viss smaržo pēc mandarīniem, bet manā kontā ir mīnusi. Mana parastā strādnieka alga netiek līdzi izdevumiem.
Nesen nolēmu aiziet no “baltā” darba, jo prasības auga ātrāk nekā alga, vakarā mājās ierados pēc plkst. 18.00, man sākās izdegšana, nespēju vairs pat pārbaudīt bērnu mājasdarbus, izmazgāt veļu vai pagatavot vakariņas.
Es neesmu viena. Man ir paveicies, ka man ir arī vīrs, kurš strādā un kuram nav kaitīgu ieradumu. Viņš darbu pabeidz plkst.17.00, kamēr tiek līdz mājām, ir jau plkst.19.00. Arī vakaros nav vairs enerģijas palīdzēt bērnam.
Es nesen sāku strādāt par apkopēju. Tas nozīmē – kad bērni pārrodas no skolas, man ir jādodas uz darbu, tāpēc nevaru palīdzēt izpildīt mājasdarbus, nevaru nokontrolēt, vai ir paēduši. Pārvelkos mājās pārgurusi, tomēr, ja nepieciešams, ir vēl jāpalīdz pildīt mājasdarbi. Bieži bērns aizmieg ar grāmatu blakus. Nākamajā dienā pārmetumi un piezīmes no skolotājiem pat neizpildīto.
Arī Ziemassvētku pasākumos man fiziski nebija iespēju piedalīties. Nevarēju palīdzēt izrotāt klasi, bet nevarēju arī nejust attieksmi, ka esmu slikta mamma, jo neiesaistos skolas dzīvē. Ir bijuši vakari, kad eju gulēt ar pārliecību, ka bez manis varbūt visiem būs labāk. No rīta noslauku asaras un pavadu bērnu uz skolu. Nē, nav tā, ka es negribu dzīvot, tikai reizēm ir grūti ar visu tikt galā. Tomēr atkal un atkal uzzīmēju smaidu un dodos tālāk.
Visā šajā galvenā doma, ko gribēju pateikt, ka tik daudzi vecāki vakaros ir noguruši, nav mājās jo strādā. Viņi ir pārdevēji veikalā, apkopēji, sanitāri slimnīcās, strādā maiņu darbu, ir frizieri, manikīri utt., reizēm skrien no vienas vietas uz otru, lai nopelnītu iztikai. Viņiem nav iespēju ikdienā sekot līdzi bērnu mācībām un viņi reti piedalās vecāku sapulcēs.
Es neprasu, lai skolotāji audzina manu bērnu, nē! Es gribu, lai bērni skolā iemācās obligāto vielu un negribu, lai man tiek pārmests, ka es katru dienu nemācu savam bērnam lasīt. Mīļie skolotāji, lūdzu, cienīsim viens otru!
Bet visā visumā es lepojos ar saviem bērniem, kā viņi mani sagaida mājās, ka cenšas izmācīties, kā ir spējīgi parūpēties viens par otru un katrs par sevi. Un tik un tā es dzirdu nepārtrauktu nopēlumus, cik esmu slikta mamma un ka man nevajadzēja dzemdēt, jo es neatbilstu kaut kādiem vispārējiem standartiem…
