“Kādas ir nākotnes prognozes? Īsumā – būs pavisam slikti. Ir rīkojumi, bet kur pārkārtošanās jaunai dzīve?” iedzīvotājs vēršas pie valdības 98
Ilmārs Puriņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Covid-19 tematu mums ir daudz tukšu rakstu, tukšu pārraižu televīzijā, radio. Kāpēc tas viss ir tukšs? Tāpēc, ka materiāla patiešām ir daudz, bet cilvēks, to visu klausoties, lasot, jūtas apmulsis. Jo ikdienā bārstītie saukļi par to, kas jādara, lielā vairumā ir tikai vispārīgas notrulinošas frāzes. Daži no tiem speciālistiem, kuri daudz zina par šo sērgu, nebūtu laižami tuvumā TV un radio.
Kāpēc klausītājam jātērē savs laiks un jānervozē, lai svešvārdiem sakabinātajā neskaidrajā vāvuļošanā mēģinātu izdibināt runātā jēgu? Lai mediķi interesējas, strīdas, pierāda savu taisnību cits citam. Taču ir jābūt kādai svarīgākajai, raksturīgākajai, atzītākajai, derīgākajai informācijai, ko ik dienu noteiktā laikā pateikt Latvijas tautai.
Kādas ir nākotnes prognozes? Īsumā – būs pavisam slikti. Un tāpēc pilnībā jāmaina darbības stils. Ja nebūs dzelžaina darbības plāna, ikkatra apzinīguma, sapratnes, spējas ciest, uzupurēties, darīt, gaidīt, tad būs slikti un sliktāk.
Ļoti skumji, ka valdība nav būtiski pārkārtojusies dzīvei jaunajos apstākļos. Jā, ir rīkojumi, ko iestādēm, iedzīvotājiem darīt un ko nedarīt. Un viss. Bet kur ir pārkārtojumi?
Es pat nejustu, ka mūsu Valsts prezidents ar visu savu svītu pilnīgi pārtrauktu darbību, nejustu arī, ja vairākas ministrijas vispār nebūtu. Taču es pavisam ātri nonāktu bezizejas situācijā, ja vairs nesaņemtu savu nabadzīgo pensiju, ja Covid-19 dēļ būtu slēgts pārtikas veikals, ja vairs netiktu aptiekā pēc zālēm.
Tātad kādai jābūt stratēģijai? It visur – cīņai par pašsaglabāšanos. Tas nozīmē vispirms saglabāt cilvēkus, visu to, kas rada, ražo, saglabāt uzņēmējdarbības iespējas, kultūras vērtības.
Ir jāpārkārtojas. Viss jāvienkāršo, jāizskauž birokrātija, tukšā runāšana un rakstīšana. Neražojošajās budžeta parazītiestādēs jāveic pārkārtojumi. Jālikvidē iestādes, bez kurām var iztikt. Jāsamazina lielās algas valsts iestādēs, lielās pensijas.
Valsts iestādēs joprojām piekoptā bezrūpīgā rutinizētā dzīve jābeidz. Ir jābūt grūti un neierasti arī tiem, kuri līdz šim dzīvoja ērti un komfortabli. Lūdzu, pamēģiniet iejusties to daudzo Latvijas cilvēku ādā, kuri pašreiz nonākuši pilnīgā bezcerībā un aizvien pieaugošā trūkumā, neapjaušot, ka būs vēl sliktāk.
