Kādas grāmatas lasāt priekšā saviem bērniem? 0
Kādas grāmatas izvēlaties lasīt priekšā saviem bērniem?
Gunta, 34:
“Uzskatu, ka mīlestība pret literatūru bērnam jāmāca jau no agras bērnības. Man tas ir izdevies, jo lasu savam dēlam priekšā jau no pašas mazotnes, un tagad, septiņu gadu vecumā, viņš lasa arī pats, kas daudzus pārsteidz, jo vairumam bērnu mūsdienās vairāk interesē datorspēles nekā grāmatas. Pārsvarā izvēlos lasīt tās pašas pasakas, ko klausījos savā bērnībā, jo tās ir viegli saprotamas, interesantas un pamācošas. Tās ļoti vienkāršotā veidā rada izpratni par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, vienlaikus aizraujot ar oriģinālu stāstu. Manu dēlu šie stāsti interesē, un reizēm viņš vienā vakarā noklausās pat trīs pasakas pēc kārtas. Arī paliekot vienatnē, viņš labprāt izvēlas lasīt populārās pasakas par Sarkangalvīti, Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, trīs sivēntiņiem un citas.”
Velga, 35:
“Tā kā mana bērnības dienu bibliotēka ir diezgan plaša, parasti lasām tās pašas klasiskās pasakas, jo tās, paaudzēm mainoties, savu vērtību nezaudē. Katrā no tām ir morāle, kas dzīves sākumā jāapgūst, lai labāk izprastu pasauli, sevi un citus cilvēkus. Mēģinu izvēlēties tādas grāmatas, kas nav piesātinātas ar negatīviem iespaidiem, kā tas mēdz būt dažās latviešu pasakās, kurās galvenie varoņi mirst vai pārcieš kaut ko briesmīgu. Pozitīvāki man šķiet ārzemju autoru darbi, piemēram, dāņu. Manu dēlu interesē arī modernās bērnu grāmatas, ko ņemam bibliotēkā, un reizēm pēc pieprasījuma lasu viņam arī par Hariju Poteru, taču pārsvarā izvēlamies grāmatas, ko pati lasīju savā bērnībā.”
Ieva, 34:
“Man ir trīs bērni, deviņus, sešus un četrus gadus veci, un, lai padarītu lasīšanu saistošāku, ģimenē to esam iekārtojuši kā privilēģiju – ļauju vecākajam dēlam lasīt priekšā jaunākajiem. Tā viņš jūtas atbildīgāks un izmanto iespēju neiet gulēt tik agri kā pārējie. Mazākos savukārt tas motivē mācīties lasīt ātrāk un ar lielāku aizrautību. Lasām dažāda veida literatūru, jo katrai vecuma grupai ir savas intereses. Bērniem ļoti patīk, piemēram, Indras Sproģes grāmata “Miljons”, kas jaunākajiem palīdz mācīties lasīt un veidot teikumus. Man pašai ļoti jauki likās “Stāsti bērna dvēselei”, ko rakstījusi Linde fon Keizerlinka. To varētu saukt par vienlīdz labu grāmatu kā pieaugušajiem, tā bērniem. Labprāt lasām arī Hansa Kristiana Andersena darbus. Mūsu plauktos ir arī vairākas informatīvas grāmatas, kas veidotas, lai vienkārši atbildētu uz bērna jautājumiem vecumā, kad viņš iepazīst pasauli, piemēram, kas ir vējš un citas dabas parādības. Tās palīdz arī bērna uztverei pielāgotā veidā izskaidrot ar cilvēku attiecībām saistītās lietas, piemēram, vecāku šķiršanās gadījumā.”
Ina, 32:
“Mani reizēm pārsteidz, cik ļoti bērnus spēj ieinteresēt jau vairākkārt lasīts stāsts. Kaut arī beigas jau ir zināmas, viņi spēj izbaudīt pašu stāstu un sekot tiem pašiem notikumiem atkal un atkal. Laikam ir iemesls, kādēļ tās pasakas, ko klausījāmies pirms gulētiešanas savā bērnībā, klausījās arī mūsu vecāki un tikpat labprāt klausās arī mūsu bērni. Kaut kas tajās visus apbur. Meita vienmēr vēlas dzirdēt Brīnumzemes pasakas, stāstus par Pelnrušķīti, Sarkangalvīti un visiem pārējiem varoņiem, kas mums visiem pazīstami.”
Sandris, 29:
“Mūsu bibliotēku pārsvarā sastāda prātu asinošas grāmatas, kuras bērnu piesaista ar attēliem, jautājumiem un uzdevumiem. Kādreiz palasām arī pasakas, taču saistošākas meitai šķiet grāmatas, kurās viņa pati var kaut ko darīt – apskatīt, sameklēt, izkrāsot, atrast attēlā paslēptus objektus un tamlīdzīgi. Taču, runājot par stāstiem, iztiekam ar grāmatām, kas saglabājušās no paša bērnības, tās ir patikušas bērniem visos laikos un, visticamāk, patiks vienmēr.”
Gatis, 29:
“Mana meita ļoti iemīlējusi stāstus par Vinniju Pūku, tos arī lasām visbiežāk. Ik pa laikam aizejam uz grāmatnīcu un nopērkam ko jaunu un nezināmu, tad interesanti ir gan man, gan meitai. Lasām gan latviešu, gan ārzemju autoru darbus. Esmu stāstījis viņai arī tradicionālās pasakas, taču par tām viņa īpašu interesi neizrāda.”
