Uz mazu brītiņu 0
Vecie ļaudis aprūpes centros Latvijā ļoti gaida pavasari. Taču viņiem nebūt nav tik skumji kā kundzei, ar kuru aprunājāmies Rīgā. Viens no biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” sociālās aprūpes un rehabilitācijas centriem atrodas Stendē. Klienti te parasti uzturas īslaicīgi, līdz trim mēnešiem, gadījumos, ja radušās nopietnas problēmas ar veselību vai radiniekiem, kopjot slimnieku, kādu brīdi nepieciešama atelpa.
Ināru Plieniņu, Rūdolfu Eglīti un Ivaru Lediņu sastopam atpūtas telpā, kur viņi skatās kādu televīzijas raidījumu. Seniori nežēlojas, gluži pretēji – slavē šo vietu un aprūpētājus, kuri ar viņiem strādā. Četrreiz dienā garšīgi barojot un palīdzot tikt galā ar dažādām veselības likstām. Tā viņi te sanāk kopā un aprunājas – par dzīvi, jaunību, politiku, par to, kā mūsu valstī jūtas pensionāri.
Ināra Plieniņa, piemēram, bijusi farmaceite. Pēc nopietnām operācijām vajadzējis atkopties un burtiskā nozīmē nostāties uz kājām. Tagad jau ir krietni labāk – drošības dēļ gan vēl jāpieturas pie staigulīša, bet cerams, ka drīz bez tā varēs iztikt. Rūdolfs Eglītis savulaik strādājis par juvelieri, daudz ceļojis, bijuši divi lieli vaļasprieki – medības un dancošana. Uz pirmo jau vairs nevarot cerēt, bet uzdancot gan vēl gribētos. Kad kļūs siltāks, ņemšot štoku un iešot pastaigāt, jo, kamēr vari, jākustas. Ja vecs cilvēks ieguļas, pēcāk grūti viņu piecelt, atzīst arī centra darbinieki.
– Stendes īslaicīgās aprūpes un rehabilitācijas centrā ir 16 vietas, – stāsta tā vadītāja Evika Bunere. – Katrā istabiņā dzīvo pa divi, pa vienam gan ne – arī senioriem nepieciešama sava kompānija. Var pat teikt, ka esam kā liela ģimene, kur katram ir sava vieta un savi domubiedri. Ja cilvēks ar sevi mājās pats vairs netiek galā, nonāk pie mums. Pēc kāda laika jāizvērtē, vai viņš dodas atpakaļ uz mājām vai uz ilglaicīgas uzturēšanās iestādi.
Lielākoties te nonāk dažādu pašvaldību klienti, taču arī tuvinieki paši var par maksu ievietot savus radiniekus, kuriem nepieciešama aprūpe, pieskatīšana vai atkopšanās. Viena diennakts maksā 16 eiro, citviet līdzīga aprūpe ir divreiz dārgāka. Ar klientiem strādā diennakts un dienas aprūpētāji, sociālais darbinieks, sociālais rehabilitologs, arī vadītāja, kura pati ir fizioterapeite. Ja vajadzīga ģimenes ārsta vai cita medicīnas speciālista konsultācija, viņi tiek īpaši aicināti.
Uz sociālās aprūpes centriem seniori nereti ierodas ne pa jokam sabijušies. Kamēr pierod, iepazīstas, savs laiciņš paiet. Toties, kad jādodas mājās, daudzi vairs negrib iet projām. Izrādās, var arī tā – mīļi, silti, ģimeniski.
