“Vai tagad ārā jau pavasaris?” Dzīvojam ilgāk, par sociālo aprūpi jādomā 0
Lietas jāsauc īstajos vārdos
Ja paši vairs vecumdienās netiksim galā un radinieku vai draugu nebūs līdzās, visdrīzāk nonāksim kādā no aprūpes iestādēm. Kā seniori tur jūtas, ko domā par dzīvi? Turpinām stāstīt par veco ļaužu sociālās aprūpes iespējām Latvijā.
NABAGMĀJA VAI SAULAINĀ NOVAKARE? VAIRĀK NEKĀ 200 INVALĪDU APRŪPES IESPĒJAS VISĀ LATVIJĀ
Jebkurš, kurš vēlas, šajā Rīgas sociālās aprūpes centrā nemaz nevar brīvi nākt un iet, kā iepatīkas. Cita lieta, ja apciemojam pazīstamu cilvēku. Saprotamu iemeslu dēļ nenosaucam ne kundzes vārdu, ne iestādi, kur viņa tagad uzturas.
– Paldies, paldies, mīļie, ka atnācāt, apciemojāt, – sirmā kundze ir priecīga par iespēju aprunāties. – Citādi man te garš laiks. Vienādiņ jaunības dienas prātā pārcilāju. Tad jau varēju kalnus gāzt, bet tagad nevienam vairs neesmu vajadzīga. Tā ir – jāsauc lietas īstajos vārdos. Ilgus gadus strādāju dažādos bērnudārzos par aukli, bet pašai dieviņš savus bērniņus neiedeva. Vīrs jau sen citā saulē, es tepat vēl kavējos. Ja bērnu nav, skaidrs, ka nevar ne uz ko cerēt. Pat ja ir, arī ne – atved te viņi savus vecīšus, atstāj un aizmirst.
Dažreiz paliek dikti skumīgi, jo tagad vairāk pie gultas vien turos. Palasu kādu grāmatu, bet acis ilgi sīkos burtus netur. Parunājam ar kaimiņieni, kad viņai uznāk runājamais, bet viņa parasti ir liela klusētāja. Dienas garas, naktis vēl garākas. Miegs nenāk, un domas klejo. Nē, man te nepatīk. Jūtos kā slimnīcā, tikai neviens neko neārstē. Pārsvarā guļam, trīs reizes dienā atnes kaut ko ēdamu. Dažreiz ir labs, citreiz ne pēc kā negaršo. Gribētos kādu saldumiņu vai siļķīti. Ja iedodu naudu apkopējai, atnes no veikala, bet citreiz viņai aizmirstas un tad atkal ilgi jāgaida.
Pati nekur vairs neeju. Vienreiz izgāju un galva sagriezās, nogāzos. Kā tiku atpakaļ – neatceros. Visapkārt te veci un slimi, daži jocīgi runā, nezina pat savu vārdu. Vecuma kaites jau nevar izārstēt. Visi gaidām, kad dieviņš pieņems. Tie, kuri te strādā, ir dusmīgi un mūs bieži sabar par neko. Tāpēc, ka esam veci. Vienreiz gan bija skolnieciņi atnākuši – uzdāvināja mums kartītes. Re, tepat ir – ar zilajām pavasara puķītēm. Kad paliek skumīgi, apskatos. Vai tagad ārā jau pavasaris?
