Kādam vienmēr ir jāsāk. Intervija ar oftalmoloģi Sandru Valeiņu 0
“Mūsu uzdevums nav ambiciozi spīdēt ar savām zināšanām, par katru cenu apliecināt: varam to un varam šo. Esam gatavi cīnīties par katru redzes asuma simtdaļu, taču nepārkāpjot robežas un nedarot to, kas pacientam var izrādīties vairāk ļauns nekā labs.
Aizdomājoties, kas tad ir svarīgāks: tikai redze vai pats bērns?” tā oftalmoloģe Sandra Valeiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Acu slimību klīnikas vadītāja.
… Ir tveicīga jūlija diena, bet klīnikas gaitenī mammas un tēti ar savām atvasēm gaida uz pieņemšanu. Kādam pilināšana actiņās vismaz brīdi liek žēli raudāt, otrs čīkst niķodamies, cits ar visu mierā un cītīgi zīmē. Dažam ap gadiņu, citi četrus piecus gadus veci, bet pats mazākais tobrīdējais pacients – neliela segas kūniņa vecāku rokās. Trīs nedēļu dzīvībiņa, kam actiņā, iespējams, ir audzējs.
– Kāpēc tik maziem, pat ne gadu veciem bērniem rodas smagas redzes problēmas?
– Labi, ka lielākā daļa bērnu ar dažādām acu kaitēm pie mums nonāk jau pirmajā dzīves gadā. Ja nenokavē, ja ģimenes ārsts saredz šos riska grupas bērnus un atsūta pie speciālistiem, daudz ko var mainīt.
Daļu redzes problēmu iespējams koriģēt līdz septiņiem gadiem, bet vēlāk bieži vien ir par vēlu. Iedzimtas acu slimības nereti labojamas tikai līdz gada vecumam, dažreiz pat līdz dažu mēnešu vecumam.
Maza bērna acis var skart visdažādākās saslimšanas un traucējumi – refrakcijas problēmas, šķielēšana, iedzimtas patoloģijas, dažāda dziļuma iekaisumi, audzēji… Turklāt ciest var katra acs daļa – radzene, varavīksnene, lēca, acs stiklveida ķermenis, tīklene, asinsvadu apvalks, saistaudi un acu muskuļi.
Pasaules lielajās acu klīnikās oftalmologi specializējas daudz sīkāk – strādā tikai radzenes, tikai tīklenes vai tikai šķielēšanas ārstēšanā. Arī mēs dziļāk apgūstam kādu vienu jomu, taču valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu arī dažāda profila pacientu ir mazāk, dažas acu slimības redzam ļoti reti. Tāpēc grūti būt vienlīdz kompetentiem atšķirīgās jomās. Es esmu pediatrijas oftalmoloģe un straboloģe; mans īpašais darbības lauks ir straboloģija – šķielēšanas ārstēšana, taču pārzinu visas bērnu acu slimības. Bet, lai katrā situācijā rastu labāko risinājumu, sadarbojamies ar kataraktas, glaukomas un vitreālajiem jeb acu ķirurģijas speciālistiem Stradiņa slimnīcā, ar plastikas ķirurgiem Tallinas Acu slimību klīnikā, ar oftalmoonkologiem Eiropā un Amerikā. Onkoloģiskas acu saslimšanas bērnu vecumā ir daudz, daudz retāk.
– Vai vājredzīgu vai neredzīgu bērniņu dzimst vairāk?
– Pašlaik nē, viņu skaits ir diezgan pastāvīgs. It kā paradoksāli, bet pirms gadiem desmit vājredzīgu un neredzīgu bērniņu bija vairāk tāpēc, ka mūsu neonatologi sāka strādāt arvien labāk un pavisam sīciņi, stipri pāragri dzimuši mazuļi tika ārstēti, izkopti un izdzīvoja. Tomēr viņiem bija dažādas veselības problēmas, arī priekšlaikus dzimušo retinopātija. Nākot pasaulē 24.–32. grūtniecības nedēļā, ar mazu svaru, asinsvadu sistēma acīs vēl nav nobriedusi un izveidojusies. Tāpēc asinsvadi sāk augt it kā nepareizā virzienā – nevis tīklenē, bet acs stiklveida ķermenī. Ja to laikus nepamana, asinsvadi izveido tīklojumu, tajos ieaug saistaudi un tie it kā atvelk tīkleni nost. Tas noved pie totālas tīklenes atslāņošanās ar saistaudu ieaugšanu. Ja tīklene ir atslāņota, redzēt nav iespējams.
1996. gadā profesors Gerdings no Vācijas mums pirmoreiz mācīja, kā šādiem mazuļiem veikt retinopātijas skrīningu un krioterapiju, ar aukstumu iznīcinot to tīklenes daļu, kurā nav asinsvadu, lai tā nesauc pēc tiem un lai asinsvadi neaug nepareizi. Pirmo krioterapijas aparātu mums uzdāvināja Daugavas Vanagi, tas tika atvests no Austrālijas, diezgan vecs, ar labu bārdu, taču darbojas vēl tagad.
2001.–2002. gadā Latvijā tika izdarītas 40 krioterapijas operācijas – 33 gadījumos retinopātijas attīstību apturēja, bet septiņiem mazuļiem tīklene atslāņojās. Zinājām, ka vismaz pusei no viņiem, bet varbūt pat visiem palīdzētu lāzerterapija. Kamēr varas gaiteņos tika spriests, vai tiešām jāiegādājas tik dārga aparatūra, sadarbojāmies ar profesori Gunu Laganovsku, lāzeraparāts no Stradiņa slimnīcas pie mums uz Vienības gatvi tika vests ar personīgo automašīnu, sestdienās…
Ja laikus veicam acs asinsvadu lāzerkoagulāciju, varam apturēt arī retinopātijas attīstību. Tāpēc ir tik svarīgi, ka izveidota sistēma, lai visi dziļi priekšlaikus dzimušie mazuļi, kuriem ir šāds risks, nonāktu vienā centrā – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā – un nenovēlotu terapiju.
Pirmajos gados pēc lāzera iegādes veicām 30–40 lāzeroperācijas gadā, palīdzēt neizdevās diviem trim bērniem, pārējo redze tika glābta. Tagad nepieciešamas tikai četras līdz sešas acu lāzeroperācijas gadā.
Kā tas iespējams? Tas ir neonatologu sasniegums un veiksmes stāsts: pateicoties tam, ka viņi strādā tik profesionāli, ar tādu entuziasmu un mīlestību, bērniņi tiek saudzīgi izkopti un ārstēti. Acu asinsvadi it kā tiek lēnām pieradināti un aug pareizi.
Tomēr visā pasaulē gan retinopātija, gan arī citas priekšlaikus dzimušo bērnu saslimšanas ir nopietna problēma, kuru risināšanai tiek tērēti miljoni.
– Vai ir cerība, ka pāragri dzimis mazulis redzēs labi?
– Lielai daļai šo bērnu redze ir pavisam laba, tomēr salīdzinoši biežāk attīstās stipra tuvredzība un šķielēšana. Ja tīklene jau sākusi daļēji atslāņoties, taču to izdevies apstādināt, dažreiz bērns tomēr var kļūt vājredzīgs.
Neredzīgo bērnu skaits pēdējos gados ļoti, ļoti samazinājies. Diemžēl pilnīgi precīzas statistikas mums nav, jo daži pacienti pazūd, vairs neatnāk pie ārsta, tāpēc nezinām, kas ar viņiem notiek tālāk.
– Varbūt tāpēc, ka vecāki, meklējot palīdzību, dodas uz Sanktpēterburgu vai citur?
– Ir saprotams, ka neredzīga vai vājredzīga bērna vecāki cenšas rast iespēju vēl kaut ko darīt.
Arī mēs, ārsti, esam meklējuši padomu un palīdzību gan pie vācu, gan krievu speciālistiem, agrāk ne vienu vien paši sūtījām uz Sanktpēterburgu pie daktera Diskoļenko – izcila ķirurga ar labām rokām. Taču viņš jau nezina, kas ar šiem bērniem notiek tālāk, vecākiem sola, ka viņi redzēs, varēs iet parastā skolā. Diemžēl solījumi mēdz būt skaļāki par objektīvām iespējām palīdzēt.
Turienes klīnikas izrakstos gan redzams: dokumentos nevienam redze netiek solīta, rakstiski tiek apliecināts, ka tiks veikta orgānu saglabājoša operācija. Ja runā nevis par redzi, bet acs izskatu, tas arī ir ieguvums, jo šī saslimšana izraisa acs kā orgāna izmaiņas.
Latvijā ir labi, talantīgi vitreālie ķirurgi, ja būs pacienti, kam tas nepieciešams (pēdējo divu gadu laikā mums tādu nav bijis), viņi izcili spēs veikt šādas operācijas. Un tagad ir arī citi risinājumi, kā iespējams apturēt asinsvadu nepareizo augšanu – jauni medikamenti, ko ievada pašā acī.
– Kāpēc acu operēšana var bērnam nodarīt vairāk slikta nekā laba?
– Ja to dara septiņas reizes, ikreiz nepieciešama ilgstoša narkoze. Bet jebkurš spēcīgs medikaments atstāj savu ietekmi.
Vājredzīgo skolas pasniedzēji apstiprina: pēc atkārtotām operācijām izmainās bērnu uzvedība, viņu sekmes pasliktinās. Tāpēc vajadzētu apsvērt – vai, domājot tikai par redzi, nevis bērnu, viņa personību kopumā, vienmēr rīkojamies pareizi?
Varbūt te vietā pastāstīt par citādu gadījumu: 21 gadu vecs puisis no Igaunijas, kurš piedalās neredzīgo tenisa sacensībās Itālijā, vēstulē saka paldies savam ārstam par to, ka ir dzīvs un var spēlēt tenisu. Viņam savulaik izņemtas abas acis, jo vienā bijis audzējs, bet otra izoperēta pēc trīs gadu centieniem ārstēt – kad vairs nav bijis pārliecības, ka tas izdosies, izņemta arī tā, lai neapdraudētu viņa dzīvību. Zēns no redzīga kļuvis par pilnīgi neredzīgu, taču ir priecīgs par iespēju dzīvot, kuras citādi varētu arī nebūt. Novērtē šo dzīvi, dara daudz ko tādu, ko citi, redzīgi būdami, nav pamēģinājuši.
Man par to jādomā, nonākot saskarē ar pacientiem, precīzāk – viņu vecākiem, kas ir kā ieciklējušies tikai un vienīgi uz redzi, kurus īsti neinteresē, kāds ir viņu bērns.
– Jūs, acu ārste, sakāt – redze nav vissvarīgākā?…
– Protams, tā ir svarīga! Un mēs cīnāmies par katru redzes asuma simtdaļu – kā citādi?! Taču vienlaikus jādomā, vai ciešanas un blaknes, cenšoties ko panākt par katru cenu un neraugoties uz atkārtotu neizdošanos, nav nesamērīgi lielas. Vajadzētu paskatīties uz šo procesu it kā no malas, ņemot vērā uz pierādījumiem balstītās medicīnas datus.
Mūsu uzdevums ir izdarīt katra pacienta labā visu, ko spējam, iejusties viņa un vecāku situācijā. Sadarboties, kur vien spējam. Taču apzinoties, ka visas slimības izārstēt nav iespējams. Sabiedrībā bieži valda ieskats, ka jebko var izārstēt. Nē, diemžēl ir situācijas un diagnozes, kad tas neizdodas, ar to jārēķinās. Medicīnā joprojām ir ļoti daudz nezināmā, Radītāja plāns ir lielāks par mūsu iecerēm.
– Tepat gaitenī skraida arī bērni, kuriem nav nekādu problēmu – atvesti tikai pārbaudīt redzi.
– Šī ir klīniskā universitātes slimnīca, kur nodrošinām sarežģītāko ārstēšanu, taču, ja vecāki vēlas profilaktisku pārbaudi veikt tieši pie mums, it kā nevaram viņiem atteikt. Kaut gan bieži vien vajadzētu, jo to pavisam labi var veikt ļoti daudzās acu ārstu praksēs.
Vienlaikus mums ir trīs nedēļu vecs bērniņš ar iespējamu retinoblastomu jeb tīklenes audzēju vai iedzimtu izmainītu acs stiklveida ķermeni. Ar retinoblastomu gadā caurmērā piedzimst viens mazulis uz diviem miljoniem iedzīvotāju, embrionāla retinoblastoma ir vēl retāka – varbūt vienam pacientam desmit gadu laikā. Veicam izmeklēšanu, darbojoties veselai komandai – neonatologiem, radiologiem, oftalmologiem un onkologiem, apkopojam visu pieejamo informāciju, taču šī ir ļoti reta saslimšanas, turklāt katram citādāka, viena standartgadījuma nav.
Aizsūtīju šī bērniņa datus uz Klīvlendu oftalmoloģijas onkologam profesoram Arunam Singham. Pēc divām dienām saņēmu atbildi – viņa domas par diagnozi ir līdzīgas kā mums, taču viņš ir gatavs piezvanīt, lai uzdotu dažus precizējošus jautājumus.
Pasaules tīmeklis ļauj šādas retas problēmas risināt kopā, iesaistoties izciliem, savā profilā ārkārtīgi zinošiem un arī ļoti aizņemtiem speciālistiem, kuri tomēr atrod laiku mūs konsultēt.
Saprotams, ka zīdainīša mamma jautā: vai mums nevajadzētu kaut kur aizbraukt konsultēties? Tik mazu bērniņu nemaz nevar tā īsti nekur aizvest, tā viņam būtu pārlieka slodze. Nemaz nerunājot par to, ka vecāki pie šāda līmeņa speciālista nevar tikt ne par kādu naudu, nekādiem līdzekļiem. Bet patiesībā šis bērns jau ir pabijis Amerikā, turienes profesors ir viņu skatījis – tas jau ir izdarīts.
Lai saņemtu atbildi, jāzina, kuram no daudzajiem tūkstošiem pasaules oftalmoloģijas profesoru sūtīt tieši šī pacienta izmeklējumu datus un ko jautāt, jāformulē savs viedoklis par konkrēto gadījumu.
– Tas nav nekas ārkārtējs – vērsties pie nepazīstama kolēģa?
– Protams, daudz labāk, ja ir personiski kontakti, ja esam tikušies kādā kongresā. Taču reizēm atsaucība ir kolosāla arī no pasaules līmeņa speciālistiem, kurus pazīstam tikai teorētiski, pēc publikācijām. Piemēram, ārstējot meitenīti, kurai abās acīs, neraugoties uz intensīvu terapiju, atkārtoti veidojās jauni audzēja perēkļi, sazinājos ar japāņu profesoru Akihiro Kaneko. Viņš jau pirms piecpadsmit gadiem, kad pārējā pasaule vēl nebija tam gatava, sāka ievadīt pretaudzēja medikamentu tieši acī. Un saņēmu atbildi!
Tā ir modernās pasaules tendence – darboties kopā, būt gataviem tam. Arī mums jācenšas to darīt vismaz Latvijas mērogā, jāmācās un jāvēlas sadarboties, nevis pārprastā izpratnē jākonkurē.
Kad 1996. gadā mācījos Minsterē, man teica – tik neliels bērnu acu slimību centrs kā jūsējais nedarbojas, valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju bērnu un pieaugušo terciārā līmeņa klīnikām jābūt zem viena jumta. Jā, mums nav ideāla situācija, tomēr strādājam. Regulāri un sekmīgi sadarbojamies ar kolēģiem no Stradiņa slimnīcas Acu slimību klīnikas, kas atrodas tikai desmit minūšu attālumā. Bērnu slimnīcā savukārt ir dažādu pediatrijas nozaru speciālisti – reimatologi, neirologi, onkohematologi, ģenētiķi… Ļoti daudzas acu slimības ir ārstējamas vairāku pediatrijas nozaru speciālistiem kopā.
– Jums pastāvīgi nākas būt saskarsmē ar vecākiem, kuru bērnam ir tik smagas, arī nelabojamas redzes problēmas. Dubulta emocionālā slodze?
– Esmu beigusi Pediatrijas fakultāti, kur jau kopš paša sākuma topošos ārstus māca, kā runāt ar pacientu vecākiem. Bet visvairāk iemāca dzīve, pieredze. Un prasme ļoti rūpīgi ieklausīties vecākos. Lielais vairums no viņiem par saviem bērniņiem zina vairāk nekā mēs, ārsti, diendienā ir kopā, vēro, pamana katru sīkumu. Un ļoti mīl viņus. Jā, reizēm gadās arī pāremocionalitāte un pārmīlestība, kas traucē, bet to jau var atsijāt.
Diemžēl ikdienā veicam manipulācijas, rakstām papīrus, bet klausīties un ieklausīties mums nereti trūkst laika.
– Vai medicīnā, pediatrijā un acu slimību specialitātē esat tāpēc, ka arī jūsu mamma Inese Valeiņa ir bērnu oftalmoloģe?
– Ļoti iespējams. Arī mans tētis Vladislavs Valeiņa ir ārsts – ķirurgs traumatologs, abi vēl strādā te, bērnu slimnīcā. Ar mammu mūs vieno specialitāte, un tas taču ir izcili, ka vari tik tuvam cilvēkam jautāt, aprunāties, kopā izsecināt. Ar tēti esam līdzīgāki raksturā – abi lēni.
Es mazotnē neko citu nebiju daudz redzējusi, ārsta darbs likās interesants, saistošs.
Prātā tāda bērnības ainiņa: dzīvojām Ogrē, mājas ceturtajā stāvā. Biju izgājusi uz balkona. Un pēkšņi no piektā stāva manā acu priekšā nokrita desmit mēnešu vecs zīdainītis. Ieskrēju istabā: Lienīte izkrita pa logu! Tēvs nemaz tālāk neklausījās, momentā tāpat čībās izskrēja uz ielas, apturēja pirmo mašīnu un aizveda bērnu uz slimnīcu. Tādas nianses jau agri lika saprast, ko šī profesija prasa no cilvēka, kāda ir ārsta ikdiena: būt gatavam rīkoties, ja notiek kāda lielāka nelaime – pārtraukt atvaļinājumu, jo daudz steigšus operējamu pacientu…
Bet studijas Medicīnas institūtā man bieži vien likās neradošas, gribējās, lai viss notiek aktīvāk, straujāk. Vēl mācoties biju strādājusi par sanitāri un māsiņu. Kad pirmajā internatūras gadā nonācu Bērnu slimnīcā pie daktera Vulfa Dumeša mazo zīdaiņu nodaļā, ļoti patika viņa profesionalitāte, uzmanība, mīļums – man arī gribējās tā strādāt. Bet visu laiku sadarbojos vēl ar acu klīniku, reizēm braucu līdzi mammai uz operācijām.
Ar sadales lēmumu tiku norīkota par pediatri uz Priekuli, taču Bērnu slimnīcā radās iespēja doties papildus mācīties acu slimības Pēterburgā. Ar stopiem aizbraucu uz Liepāju, izstāstīju, ka ir tāda izdevība, un Liepājas rajona galvenais ārsts deva savu svētību – atlaida no Priekules, pirms biju tur sākusi strādāt.
Pēc sešu mēnešu izglītošanās Pēterbur gā nonācu Bērnu slimnīcas acu slimību nodaļā. Kādus trīs gadus es tur burtiski dzīvoju, mācījos pamatīgi. No savas mammas, no dakteres Marijas Krūmiņas, viņas abas man tiešām atvēlēja visas savas zināšanas. Es arī ņēmu tās pretī – bieži dežurēju, ilgas stundas pavadīju nodaļā, braucu uz Stradiņiem pie dakteres Māras Briedes.
– Savulaik bijāt viena no pirmajām, pie kā varēja konsultēties par kontaktlēcām.
– Tolaik šāda redzes korekcijas iespēja Latvijā bija jaunums. Strādāju kontaktlēcu firmā un vēl kādos četros darbos. Tas bija tik aizraujoši – viss jauns, pavisam cits temps, biznesa kursi… Šķita, ka vienīgi Bērnu slimnīcā, lai gan ārsti strādā ļoti daudz, viss notiek lēnām vai stāv uz vietas, nav attīstības. To, cik šī ir izcila vieta, sapratu vēlāk, ne tad, kad biju pavisam jauna un zaļa profesijā.
Paldies Dievam, ka radās iespēja mācīties Minsterē, citādi savā maksimālismā varbūt nonāktu kur citur. Iespēju bija daudz, varēja taisīt nopietnu karjeru, pelnīt naudu – vairāki talantīgi, izcili ķirurgi arī aizgāja šajā virzienā. Bet – tas nav ne slikti, ne labi; katram ir savs ceļš, sava enerģētika un vieta dzīvē, kur jānonāk. Jo tā ir lemts.
Minsteres Universitātes klīnikā ieraudzīju ļoti daudz jauna, savādāka.
– Kas bija tas atšķirīgais?
– Pavisam citādāka atsevišķu saslimšanu, piemēram, šķielēšanas, izmeklēšanas metodika. Bet visvairāk mani sajūsmināja tieši klīnikas ārstu un citu redzes speciālistu – ortoptistu, medicīnas māsu, reģistratoru – kopējā, sakārtotā, citam citu papildinošā darbošanās.
Kad atgriezos no Minsteres, bija skaidrs, ka optikā, kontaktlēcu pārdošanas biznesā vairs nestrādāšu. Atkal maksimāli savu laiku veltīju Bērnu slimnīcas Acu slimību klīnikai. Lai ietu dziļumā, jāvirzās vienā virzienā – lēni un pamatīgi.
– Kāpēc par savu īpašo jomu izvēlējāties tieši šķielēšanu?
– Šķielēšana ir izplatītākā acu saslimšana bērniem, tai salīdzinoši bieži nepieciešama operatīva ārstēšana. Tā ir ļoti dažāda, pietiekami sarežģīta un interesanta, un, visu darot laikus, var gūt ļoti labus rezultātus. Gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Veicam ap četrsimt operācijām gadā, un pašu pieredze šķielēšanas ārstēšanā ir ievērojami lielāka nekā citās bērnu oftalmoloģijas jomās. Esmu mācījusies šķielēšanas diagnostiku un ārstēšanu gan Krievijā, gan Rietumos – Minsterē, Kopenhāgenā, Londonā, operējusi kopā ar izciliem ķirurgiem no dažādām ASV klīnikām.
– Esat sev paturējusi vecāku uzvārdu – pietātē pret dzimtas saknēm?
– Dzīve tā izveidojās. Kad varēju domāt par uzvārda maiņu, man jau bija savs vārds profesijā. Bet arī dzimtas turpinājums medicīnā man ir svarīgs. Turklāt mums ģimenē tāpat ir vairāki uzvārdi – mana meita ir Bogustova, puikas – Ošmucnieki. Kad kaut kur lidojam visi kopā, nemaz nevar pateikt, ka esam viena ģimene.
– Vai tas nav sarežģīti – būt ārstei vienā slimnīcā ar vecākiem?
– Nē, man ļoti patīk strādāt kopā ar mammu! Agrāk dažkārt tas varbūt arī nebija viegli, bet, iespējams, mammai pat grūtāk nekā man – kad slimnīcā ienāk tāds jauns, pārāk aizrautīgs cilvēks, kurš savā maksimālismā visu grib mainīt, pārbīdīt… Pēc atgriešanās no Minsteres sākumā likās: viss jāpārmācās, jādara savādāk, nekā bija pieņemts Krievijas skolā! Ļoti daudz ko arī izmainījām un attīstījām, tomēr nenoliedzu krievu kolēģu lielo pieredzi. Var dažādi izmeklēt, dažādi veikt mērījumus un nosaukt klīniskos simptomus, bet domāt – līdzīgi. Vienmēr jau viss nav jāmaina – jāsaglabā esošais un sakārtotais un vienā komandā, savstarpēji sadarbojoties, jāiet uz priekšu.
Mana mamma, toreizējā acu slimību nodaļas vadītāja, izturējās kolosāli rado ši – neraugoties uz savu pieredzi un panākumiem, bija gatava mainīties, darīt savādāk nekā gadiem ilgi, atbalstīt mani, kad ieviesām jaunas metodes gan šķielēšanas diagnostikā un ārstēšanā, gan kataraktas un priekšlaikus dzimušo retinopātijas ārstēšanā, lai strādātu tāpat kā Rietumu klīnikās. Ja to nedarām, nevaram ar kolēģiem pasaulē runāt vienā valodā. Esam it kā citā līgā.
Man ir izcili vecāki, kuri pratuši gan mani mācīt, gan atļaut mēģināt pašai, nekad neierobežojot. Bērni jau nepieder saviem vecākiem – doti tikai pieskatīšanai, audzināšanai; viņiem ir sava dzīve un savas izvēles.
– Bet jaunai ārstei taču jāapliecina sevi…
– Sevi jebkuram ir jāpierāda. Taču mācību laiks Vācijā mani ievirzīja citos mērogos – gribējās nevis pierādīt, cik gudra vai spējīga esmu, bet gan – ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu saviem pacientiem tāpat, kā to spēj citur pasaulē.
Daudz kas mums izdevies. Kaut vai priekšlaikus dzimušo retinopātijas ārstēšanā – manas kolēģes dakteres Antra Treija un Arita Danilāne tagad noteikti strādā daudz labāk, nekā es toreiz. Bet tas bija sākums, un kādam vienmēr ir jāsāk.
– Nesen sabiedrību satricināja ziņa par māti, kura apzināti kropļojusi sava bērna – jūsu pacienta – redzi.
– Tas ir ļoti īpašs, prātam neaptverams gadījums, kam tādam mēs nebijām gatavi. Bet tā diemžēl notiek arī citur pasaulē. Man galvenais uzdevums, kad radās aizdomas, ka meitenītei acis tiek speciāli bojātas, bija skrupulozi izvērtēt šādu iespējamību, jo – ja nu mums tomēr nav taisnība? Pēc mēnesi ilga darba, liekot kopā mozaīkas daļiņas, darbojoties komandā, analizējot un analizējot diagnostikas rezultātus, saņemot apstiprinājumu no kolēģiem tepat Stradiņos un ārvalstīs – no profesora Deivida Teilora, kurš ir pasaules pirmā rakete pediatrijas oftalmoloģijā, pieaicinot psihoterapeitu, lai izvērtētu māti, ieguvām pierādījumus, ka tā tiešām ir. Nodevām lietu izmeklēšanai. Visi bijām šokā, bet rīkojāmies – bērna interesēs.
Pat ļoti pieredzējuši ārsti nespēja noticēt, ka tā varētu būt. Bet varbūt labi, ka nepieļaujam neko tādu – tātad esam garīgi veselāki.
Nav atzīts, ka māte nebūtu spējīga atbildēt par savu rīcību. Viņa nav psihiatriski slima, bet garīgi – ļoti, ļoti slima.
Taču es vairs neslīgstu pārdomās un pārdzīvojumā, negribu kaut kādā veidā atdot viņai savu enerģiju. Esmu sevi garīgi norobežojusi no viņas, novilkusi līniju: man svarīgs ir bērns, tas, kā varam meitenei palīdzēt.
– Ko mums, sabiedrībai, vajadzētu no šī gadījuma mācīties?
– Ja kaut kas nav skaidrs – nepalikt minējumos, bet, apvienojot visus iespējamos spēkus, censties noskaidrot līdz galam. Un pieļaut arī visneordinārāko, visneticamāko iespējamību.
– Kā atgūstaties pēc ikdienas, kas ir gan priecējoša, kad izdodas palīdzēt pacientiem, gan smaga, jo cits pēc cita nāk slimi bērni, nelaimīgi vecāki?
– Vispirms – man pašai ir bērni, kas liek atrauties no darba. Paulim ir pieci gadi, viņš ir galvenais, kurš prasa, lai neiegrimstu tikai un vienīgi ārstes pienākumos. Mārtiņam – deviņi, bet Annai nupat palika divdesmit divi.
Mēs kopā daudz ko darām – slēpojam, peldam, braucam ceļojumos. Nesen bijām Polijā – mēs Gdaņskā ar auto ieradāmies no Latvijas, vācu pedagoģijas profesors ar sievu, pie kuriem dzīvoju, kad mācījos Minsterē, atlidoja no Vācijas puses, un tad visi kopā ceļojām. Profesors dzimis Le- borkā, agrākajā Vācijas teritorijā. Pēdējo reizi tur bijis četrus gadus vecs. Braucām meklēt viņa dzimto pilsētu un ielu, kas jau pārdēvēta citā vārdā, atradām baznīcu, kurā viņš kristīts, pie Lebas pilsētas apskatījām lielo ceļojošo kāpu, kas līdzīga Kuršu kāpai un ko viņš atcerējās no bērnu dienām… Skrējām visi kopā – septiņdesmitgadīgie, piecdesmitgadīgie un piecgadīgais – lejā no kāpas un priecājāmies par šo mirkli, par sauli, par vēju… Par to, ka esam un esam kopā.
Cenšamies veidot tādus ceļojumus kopā ar bērniem, arī ar maniem vecākiem, ar brāļa ģimeni, ar draugiem. Mums ir liela mašīna, varam visi sasēsties un vēl divriteņus paņemt līdzi. Šovasar kopā ar vecākiem un bērniem dosimies uz Kuršu kāpu.
Mums ir arī sava lauku vieta Kurzemes pusē, Uguņos, – dzīvošanai pārveidota veca kūts. Tur smeļamies spēku ikdienai.
Man par daudz ko jāsaka paldies dzīvesbiedram. Viņš ir būvinženieris. Ir labi abiem ģimenē būt medicīnā, tomēr mūsdienās, lai es te tā varētu lidot, vajag stabilu aizmuguri. Guntis ir ļoti pamatīgs, dzīvo uz zemes un, ja nebūtu viņa, es daudz ko nevarētu un nespētu. Jo vienā brīdi nogursti – ja jāsitas par izdzīvošanu, jāskrien pa daudzām darbavietām, diendienā strādāt ar maksimālu atdevi ir ļoti sarežģīti, nemaz nerunājot par lidošanu!
Man ir sajūta: ja būs grūti, viņš palīdzēs un atbalstīs, esot līdzās, saprotot, ka ir reizes, kad darbs man ir primārais, un visu citu pakļauju tam.
