Ilze Pētersone: Kādam jābūt pirmajam 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nu tas notiek cilvēku pasaulē – daudzi var padomāt, bet kāds ir pirmais, kas to pasaka skaļi un izdara. Numura sarunā tiekamies ar Ralfu Eilandu, jaunu un enerģisku mūziķi, kas jau vairākkārt ir šis pirmais gan ukraiņu atbalstam, gan Latvijas okupācijas palieku aizvākšanai. Kopā ar domubiedriem jau kara otrajā dienā iepretim Krievijas vēstniecībai viņš sarīkoja koncertu Ukrainas brīvībai, noorganizēja gājienu no Brīvības pieminekļa līdz “okupeklim”, kas, cerams, pārvērsts putekļos.
Vēl viens pionieris, kas viesojas jaunajā žurnālā, ir vācu mežzinis Pēteris Vollēbens, kura grāmata “Koku slepenā dzīve” pirms septiņiem gadiem radīja milzu sensāciju, jo atklāja pārsteidzošus faktus par kokiem un meža dzīvi. Zinātnieku pētījumus, paša pieredzi un novērojumus Eifela mežos viņš spējis izstāstīt ikvienam saprotamā valodā, kas tik meistarīgi nevienam vēl nebija izdevies. Arī man pirms dažiem gadiem, kad grāmata iznāca latviešu valodā, tā bija pārsteigums un reizē atziņa, cik nejēdzīgi uz mūsu planētas tiek apsaimniekoti meži, tostarp arī pie mums Latvijā. Esmu patiesi gandarīta, ka izdevās intervēt Pēteri Vollēbenu, tiesa, viņa lielās aizņemtības dēļ saruna izvērtās īsāka, nekā būtu vēlējusies, bet pašus svarīgākos jautājumus paspējām izrunāt.
Pirmajam vajag drosmi, un jārēķinās, ka dabūsi ne tikai uzslavas un pateicības vārdus, bet arī, kā Ralfs saka, spērienu pa presīti. Var gadīties, aicinājums paliek nesaprasts vai nesadzirdēts. Pirmajam vajag sekotājus. Patlaban, redzot, cik kūtri ienāk ziedojumi Ralfa Eilanda aicinājumam saziedot piecus miljonus dronam jeb bezpilota lidaparātam “Bayraktar”, ar kuru nosūtīt nāvīgu sveicienu Putina armijai, jādomā par iemesliem. Vai tiešām tie daži eiro radīs milzīgu robu makā? Ralfs ir aprēķinājis, ka katram no 861 tūkstoša nodarbinātajiem Latvijas iedzīvotājiem no savas algas jānoziedo 5,8 eiro, kad minūtes laikā pieci miljoni eiro tiktu savākti. Kad par šo tematu runāju arī radu un draugu pulkā, daudzi saka – vai, es gribēju, bet līdz šim nebija laika. Netaisos moralizēt, bet vienīgie, kam patiešām nav laika, ir ukraiņi, jo ik brīdis jebkuram no viņiem var būt pēdējais, bet mūsu bairaktars spēs izglābt daudzu dzīvības. Vai ir kas svarīgāks?
