“Kādam jābūt līderim, kādam – huligānam” jeb viedoklis par latviešu piedzīvojumu filmu jauniešiem “Bum!” 0
Zigmunds Bekmanis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā svētdienā kinoteātrī “Forum Cinema” pirmizrādi piedzīvoja bērnu un pusaudžu auditorijai domātā piedzīvojumu filma “Bum!”, kas stāsta par trīspadsmitgadīgo Hugo, kurš pēc neveiksmīga kritiena no skeitborda dēļa iegūst superspējas, kļūst par populārāko puisi skolā, taču tā dēļ gan viņa dzīve nekļūst vieglāka. Filmas režisores ir klasesbiedrenes Andra Doršs un Marta Selecka, kura pazīstama arī kā “Tutas lietu” radītāja un viena no Latvijas Televīzijas izzinošo raidījumu “Ziemeļu puse”, “TE!”, “Literatūre” un “Tava darīšana” vadītājām, bet nupat šim garajam raidījumu sarakstam pievienojies vēl viens – “Garainis”.
– Saki, Marta, kā tu visu to paspēj?
M. Selecka: – Laikam no malas tas tiešām izskatās traki, jo, kad saviem darba kolēģiem ieminējos, ka man atkal būs jauns raidījums Latvijas Televīzijā, šķita, visi šausmās noelsās un nodomāja, ka esmu avantūriste. Varbūt darbs medijos cilvēkiem rada sajūtu, ka tik daudz kur parādāmies, it kā dubultojamies, būdami ekrānā. Bet patiesībā “Garainis” nāca ļoti dabiski, jo jau kādu laiku kopā ar maniem kolēģiem Uģi Olti un Gustavu Terzenu vēlējāmies paplašināt savu darbību. Proti, “Literatūres” formātu, kur mums bija daudz skatītāju, un tieši viņi rosināja paraudzīties plašāk, aptverot arī citus mākslas žanrus.
Pirms gada, veidojot stāstu par trimdas rakstnieku Gunaru Janovski, ar rakstnieku Osvaldu Zebri bijām pagarākā braucienā pa Angliju, un tādos ceļojumos vislabāk raisās radošas sarunas. Tā izkristalizējās doma par “Garaini”, tikai ilgu laiku nebija skaidrības, kā šo raidījumu sauksim. Galu galā Imants Ziedonis mūs uzvedināja uz šo nosaukumu, jo viņam ir grāmata “Garainis, kas veicina vārīšanos”. Un sanāca tiešām atbilstoši, jo jau sākumā zinājām, ka būs garas ainas (lēns vēstījums), turklāt arī gars visu laiku līdzdarbojas šajā raidījumā. “Garaiņa” filmēšana kārtējo reizi bija ļoti interesants posms mūsu radošajā dzīvē, kas vēl nav beidzies. Lai gan Latvijas Televīzijas ēterā raidījums jau parādījies, mums vēl jānofilmē pēdējā sērija, kurā māksliniece Helēna Heinrihsone stāstīs par režisori Ligitu Viduleju.
– Ilgus gadus daudzajos raidījumos strādājot plecu pie pleca ar Gustavu Terzenu, jūs noteikti jau saprotaties no pusvārda vai pat viena skatiena. Taču veidot mākslas filmu, turklāt bērniem par piedzīvojumiem, ir pavisam citādi. Kā tu nonāci pie atziņas, ka vajag izmēģināt roku šajā kino žanrā?
– Paralēli nopietniem pieaugušo projektiem televīzijā es jau labu laiku darbojos arī bērnu lauciņā – veidoju populāro seriālu “Tutas lietas”. Mana uzņēmuma “Ausma Media” paspārnē top vēl daudz citu bērniem domātu raidījumu. Piemēram, “Tet” televīzijai radām bērnu un jauniešu seriālu “Emī un Rū”. Šajos projektos jau piecus gadus darbojos kopā ar savu klasesbiedreni un draudzeni Andru Doršs, tādēļ, kad parādījās iespēja pieteikties bērnu filmu konkursam, sapratām, ka visi dūži ir mūsu rokās, jo gadiem ilgi to vien esam darījušas.
Piedalīšanās konkursos vienmēr ir kā loterija, bet šoreiz kauliņi sakrita tā, ka ar mūsu pieteikumu izvilkām laimīgo lozi – dabūjām finansējumu un varējām sākt strādāt pie piedzīvojumu filmas “Bum!”. Protams, tas bija pavisam citāds process nekā seriālu filmēšana – pats grūtākais darbs, ko līdz šim biju darījusi. Filma pretstatā televīzijas sprinta projektiem ir maratons. Filmējot nepieciešama cita disciplīna, taču bija arī ļoti interesanti. Es priecājos, ka paveicām šo darbu, cik labi vien varējām.
– Cik ilgs bija filmas tapšanas process? Kā tapa scenārijs, un kur filmējāt?
– Šķiet, no idejas līdz tās īstenošanai pagāja apmēram četri gadi. Gribējām filmā runāt par pusaudžu foršo dzīvi. Nevēlējāmies veidot viņu pieaugšanas stāstu vai drāmu. Manuprāt, bēdīgo filmu mums jau pietiek. Jauniešu auditorijai trūkst tieši jautro filmu. Tāpēc “Bum!” vēstījums ir pozitīvs, piedzīvojumu komēdijas žanram atbilstošs ar sentimentālām atkāpēm, kas raisa līdzpārdzīvojumu skatītājos. Jau pašā sākumā izlēmām netaisīt neko bēdīgu, veidot jautru, priecīgu, tomēr mazliet pamācošu stāstu.
Scenārija rakstīšanai piesaistījām Loti Eglīti, un viņa ļoti labi tika galā ar oriģināla scenārija radīšanu, proti, mūsu stāsts netiek veidots pēc kādas grāmatas motīviem, bet paši to izdomājam. Kopā ar režisori Andru sēdējām un gudrojām, kādiem jābūt tēliem un notikumiem, atceroties mūsu klasi un kopējo pieredzi skolā. Noteikti kādam jābūt līderim, kādam – arī huligānam. Mums bija ļoti svarīgi, lai filmā būtu brīnumi. Esmu pārliecināta, ka mūsu filmas auditorija – 1. līdz 9. klašu skolēni – vēl tic brīnumiem, un būtu labi viņos raisīt fantāziju par to, ja viņu klasē būtu tāds puisis ar superspējām vai viņiem pašiem tādas piemistu.
– Kā notika jauno aktieru atlase? Cik viegli vai grūti bija sameklēt galvenā varoņa Hugo un citu bērnu lomu atveidotājus?
– Tas bija diezgan grūti. Pirmkārt, sestās un septītās klases bērni, kuriem pēc scenārija vajadzēja filmēties, šajā vecumā ļoti strauji aug. Filmas pirmizrādē, satiekot savus jaunos aktierus, redzēju, ka daudziem jau noticis balss lūzums. Tādēļ aktieru izvēli atstājām uz pēdējo brīdi, jo baidījāmies, ka filmēšanas laikā viņi manāmi izmainīsies, jo īpaši puikas. Meklējot galvenos varoņus, daudz braukājām pa skolām. Man šajā procesā ļoti noderēja iepriekšējā kastinga režisores pieredze “Film Angels Studio”.
Atlasei būtiski palīdzēja arī tas, ka filmēšana notika Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā. Mums patika skaistā skolas ēka, un arī direktors Helvijs Valcis bija ļoti atsaucīgs. Kad bija skaidrs, ka lielākā daļa filmas piedzīvojumu taps Liepājā, tad aktieru atlasē vairāk koncentrējāmies uz kurzemniekiem.
Tā nu Hugo (Adrians Petrovics) nāk tieši no Liepājas, no šīs pašas skolas, kurā filmējām. Vienīgi viņš tad vēl nemācījās ģimnāzijas klasē. Arī galvenās meiteņu lomas Karlas atveidotāja Elīza Kļava ir liepājniece, tāpat kā vairāki huligāni. Savukārt Dāvis Ozols (filmā – Toms) ir rīdzinieks.
– Kā bija ar disciplīnu filmēšanas laukumā? Tagad jaunieši ne mirkli nespēj atrauties no viedtālruņu ekrāniem.
– Mums bija vienošanās, ka uzņemšanas laukumā neviens nelieto mobilos telefonus, arī filmēšanas grupa. Tāds pats nosacījums bija par kolas dzeršanu. Protams, atpūtas telpā telefonus un kolu varēja lietot, bet laukumā gan ne. Ik rītu visiem iesaistītajiem, arī grimētājiem, gaismotājiem, operatoriem un mums, režisorēm, bija rīta aplis, kurā vajadzēja atcerēties un pāris teikumos izstāstīt kādu savas bērnības izjūtu, piemēram, kāda bijusi mīļākā grāmata vai uz kurieni esi gribējis aizceļot. To darījām, lai saliedētos kā komanda kopīgam kārtējās dienas darbam.
– Filmas “Bum!” reklāmas treilerī var redzēt cilvēkus lidojam pa gaisu, Hugo sāpīgu ietriekšanos stabā. Kādus brīnumdarītājus piesaistījāt?
– Pēdējā laikā modernās tehnoloģijas ir strauji attīstījušās. Ir pagājuši laiki, kad tikai Holivudā varēja uztaisīt īstus trikus. Tagad brīnumu radīšana mums pašiem ir pa spēkam – visas tehniskās iespējas ir tepat uz vietas Latvijā. Visi specefekti tapuši Rīgā, tos veidoja mākslinieks Kaspars Murelis.
– Bet tehniskās inovācijas nav lētas. Filmai pietika ar konkursa piešķīrumu vai tomēr nācās meklēt atbalstītājus no malas?
– Mums paveicās, ka ar savu pieteikumu startējām īpašā konkursā, kurā tika sadalīta kovida seku likvidācijas nauda. Konkursa nolikumā priekšrocības solīja bērnu filmām, un mēs trāpījām īstajā laikā. Gandrīz visus filmas ražošanas izdevumus nosedza konkursa finanšu piešķīrums. Domāju, ka svaru kausi par labu mūsu projektam nosvērās, arī pateicoties mūsu iepriekšējai ilggadējai pieredzei bērnu satura veidošanā.
– Publiskajā telpā izskanējusi ziņa, ka “Bum!” vēl pirms pirmizrādes Latvijā ir izvirzīta vairākiem starptautiskiem filmu konkursiem. Kā notiek lēmuma pieņemšana, kad filma ir gatava un to var nodot festivālu žūrijām un skatītājiem?
– Manā ieskatā “Bum!” ir bērnu, nevis konkursu filma, tādēļ esmu patīkami pārsteigta, ka tik daudzi kinofestivāli to paņēmuši savā programmā. Brauksim piedalīties gan uz Igauniju, gan Lībeku, pat Bostonu. Iespējams, vēl kaut kur, bet to labāk zina filmas producenti. Parasti tas notiek, kad filma ir gandrīz gatava – samontēta, apstrādāta un ieskaņota –, tad pieteikumi tiek sūtīti uz žanram atbilstošiem kinofestivāliem.
– Izskatās, ka došanās uz festivāliem tuvākajā nākotnē tev aizņems daudz laika. Vai tas nozīmē, ka radošajā procesā tiks ņemta pauzīte?
– Pozitīvi ir tas, ka esam divas režisores un varam pienākumus sadalīt arī filmas “Bum!” reprezentācijas periodā. Filmēšanas procesā bija brīnišķīgi strādāt divatā ar Andru. Jutu lielu atvieglojumu, ka man ir domubiedre, ar kuru visu varu izdiskutēt. Bērni mūs mīļi sauca par režisorenēm (smejas).
Šis rudens man ir ļoti aizņemts, jo es nevaru tikai braukt uz festivāliem un sniegt intervijas, bet man ir arī jāstrādā. Vēl jānofilmē pēdējā sērija “Garainim” un jāveido “Literatūres” jaunās sezonas raidījumi, kurus Latvijas Televīzija rādīs no nākamā gada sestā janvāra. Kopā ar Jāni Kļaviņu turpinu vadīt raidījumu “Tava darīšana” LTV1, paralēli arī tas ir jāfilmē, jo ēterā ies no marta.
– Tu esi iesaistījusies arī sava tēvabrāļa kinodokumentālista Ivara Selecka 90 gadu jubilejas pasākumos.
– Tikko Kinomuzejā bija izstāde par Selecku dzimtu, un es palīdzēju šo izstādi iekārtot. Tajā ir stends par manu nu jau mūžībā aizsaukto tēvu, kinooperatoru Andri Selecki, un arī es tur esmu pieminēta. Turklāt Ivars ir viens no jaunā raidījuma “Garainis” stāstu varoņiem. Viņš izvēlējās runāt par gleznotāju Arvīdu Strauju (1907–1999) no Rūjienas, kuram bija tikai sešu klašu izglītība. Kaut gan profesors Vilhelms Purvītis teicis, ka viņam esot absolūtā redze, tomēr šo gleznotāju tālaika mākslas pasaule neatzina. Ar Ivaru Selecki visu laiku esmu ciešā sasaistē, jo esam tuvi radi. Pārrunājam daudzas tēmas, un esmu pateicīga, ka man ir tik stipra aizmugure. Selecku vārdam sabiedrībā ir liels svars, tādēļ arī apprecoties saglabāju savas dzimtas uzvārdu.
– Skaidrs, esi ļoti aizņemta dažādos darbos. Vai ģimenei arī atliek laika?
– Jā, bet es cenšos daudzus pienākumus deleģēt citiem un neiesaistīties tur, kur no manis maz labuma. Man ir divi dēli. Knutam jau septiņpadsmit gadu, bet Gusts ir pirmklasnieks. Mans vīrs Uģis Riekstiņš ir ļoti atbalstošs, viņš ir arī filmas “Bum!” producents.
