Franks Gordons: Kāda varoņpilsēta Krievijā 0
Jekaterinburga (no 1924. līdz 1991. gadam – Sverdlovska) ir Krievijas ceturtā lielākā pilsēta aiz Maskavas, Pēterburgas un Novosibirskas. Tajā mīt pusotrs miljons iedzīvotāju, kopā ar piepilsētām – 2,2 miljoni. Faktiski tā ir Urālu metropole, un profesors Konstantīns Kiseļevs, kurš pilsētas domē pārstāv liberālo partiju “Jabloko”, vada aktīvistu grupu, kas vēlas izveidot patstāvīgu “Urālu republiku” zem baltzaļa karoga.
Viņš nav vienīgais drosminieks šajā pilsētā.
Jekaterinburga-Sverdlovska ir cieši saistīta ar Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina dzīvi un darbību: te viņš dzima, uzauga un sāka savu karjeru kā PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas pirmais sekretārs. 2015. gadā pilsētā tika atklāts “Jeļcina centrs” – ēku komplekss ar muzeju, bibliotēku, konferenču un izstāžu telpām.
Paradokss: šis centrs tika iekārtots sakarā ar likumu, kas paredz šādus centrus katram prezidentam pēc amata atstāšanas.
Vladimirs Putins šajā ziņā sekoja ASV piemēram, kur darbojas Kenedija centrs, Reigana centrs un citi. Putins gribēja tādā pašā veidā “atstāt sevi mūžībai”.
“Jeļcina centrs” kļuva par pulcēšanās vietu visiem, kuri vēlas, lai Krievija kļūtu par tiesisku valsti, kuri ir nemierā ar autoritāro Putina režīmu. Vēstures ironija…
Svaigs posms Jekaterinburgas vēsturē ir 2015.–2018. gads, kad pilsētas “galva” bija Jevgeņijs Roizmans, kurš sekmīgi realizēja plānu “Pilsēta bez narkotikām”.
Pats būdams rakstnieks un mākslinieks, Roizmans rūpējās par muzejiem, galerijām, laikmetīgās mūzikas koncertiem, un viņa ierosmē Jekaterinburga kā kultūras centrs daudzējādā ziņā pārspēja pat Maskavu.
Viņa darbības iespaidā auga pilsoņu, īpaši jaunatnes, sabiedriskā aktivitāte, un 2019. gada maijā vētraini iedzīvotāju protesti panāca, ka tika izjaukts nodoms pilsētas centrā, kur atrodas iemīļots parks, uzbūvēt varenu Svētās Jekaterinas katedrāli, izpostot “zaļo zonu” industrializētajā lielpilsētā. Nācās vien pārnest katedrāles būvi uz citu vietu.
Jau pieminētais profesors Kiseļevs bija pat uzdrošinājies piedāvāt saviem studentiem diskusiju par tēmu “Eiromaidans Urālos – mīts vai realitāte?”.
Bet šā gada 5. martā – Staļina nāves 67. gadskārtā – jekaterinburdzieši pārsteidza visus, sarīkojot “svētku salūtu” – uguņošanu, ar prieku un gavilēm svinot to dienu, kad “tēvs un skolotājs, vadonis un ģenerālisimuss” nolika karoti.
Raidstacijas “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs priecīgi konstatēja: Jekaterinburga ir pirmā Krievijas pilsēta, kas uzdrošinājusies svinēt Staļina nāvi.
Un ko šajā sakarā teica pats Sverdlovskas apgabala gubernators Jevgenijs Kuibiševs, kurš ietilpst valdošās partijas “Vienotā Krievija” augstākajā padomē?
Te viņa vārdi: “Atcerieties, ka pilsētnieki pie ieejas Jekaterinburgā uzslēja plāksni ar uzrakstu “Drošsirdīgo pilsēta”? Un viņi nepievīla. Es cienu un atbalstu tos, kas nebaidās atklāti paust savu viedokli.”
Drīz pēc “svētās uzvaras Lielajā Tēvijas karā” vairākas pilsētas ieguva “varoņpilsētas” nosaukumu. Šķiet, ka citā griezumā, citos apstākļos Jekaterinburga pelnījusi “varoņpilsētas” nosaukumu. Pirmā tāda mūsdienu Krievijā.
