Kāda tad ir tā “drošā distance”, braucot ar auto? 21
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nu sanācis, ka šomēnes daudz braucu ārpus Rīgas. Gan copēt un sēņot, gan radiņus kādā apaļā jubilejā apciemot, gan “Gada auto” titula pretendentus pamēģināt.
Un jāsaka – tā gaisotne ir laba tikai nomaļās takās, kuras izvēlējušās kādas 100 vai pat mazāk ekipāžas stundā.
Populārākās, slogotākās maģistrālēs brauciena garša nav nekāda labā. Brīžiem pat kļūst pretīga.
Ātrums vainīgs?
Nē. Tiešām ātro šeit ir maz. Gaisu bojā tie, kuriem kāda kravas furgona 88 km/h ātrums liekas apkaunojošs, nožēlojami mazs. Kuri neredz, ka viņu asais izlēciens pretējā joslā nedos praktiski nekādu laika guvumu ceļā uz mērķi, jo pēc pārsimt metriem atdursies pret citu tikai par mata tiesu 90 km/h limitu nesasniedzošo.
Jo drīz būs kāda apdzīvota vieta, kuras mieru pārspīlēti saudzējot, ceļinieki “50” zīmes salikuši vairāku kilometru garumā.
Viņi neredz brīžus, kad ceļš tiešām ir brīvs, jo skatu šiem aizsedz tā lielā pakaļa, kurā viņi ielīduši. Es (distance metri 30) redzu. Bet apdzīt nevaru, jo šis jau spogulī neskatīsies un mani nepalaidīs.
Atliek noskatīties lielmeistaru lēkāšanā. Un mēģināt saprast, kāds velns viņus dīda.
Vai viņi zina distances noteikumus?
Stipri šaubos. Turklāt šie likuma punkti ir vieni no vismiglainākajiem. Citēju Ceļu satiksmes noteikumu 9. nodaļas “Braukšanas ātrums, distance un intervāls” fragmentiņu:
“105. punkts. Transportlīdzekļa vadītājam atkarībā no braukšanas ātruma jāizvēlas tāda distance, lai, priekšā braucošajam transportlīdzeklim bremzējot, būtu iespējams izvairīties no sadursmes, kā arī jāizvēlas tāds intervāls, kas nodrošina ceļu satiksmes drošību.
106. punkts. Ārpus apdzīvotām vietām šo noteikumu 241. un 243. punktā minēto transportlīdzekļu (transportlīdzekļu sastāvu) [241. un 243. punktā minēti kravas automobiļi, kuru pilna masa pārsniedz 12 t, posmainie tūristu autobusi, piekabes (puspiekabes), kuru garums, ieskaitot jūgierīci, pārsniedz 8 m, kā arī piekabes (puspiekabes), kuru pilna masa pārsniedz 10 t. – Red.] vadītājiem starp savu un priekšā braucošo transportlīdzekli jāietur tāda distance, kas, izteikta metros, ir ne mazāka par pusi no transportlīdzekļa braukšanas ātruma.
Šī prasība nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos.”
Sapratāt? Es nē. Visiem tie metri, kas puse no ātruma kontrolskaitļa, vai tikai smagajiem un sakabēm (kas tajos p. 241. un 243.)?
Un kā tos metrus var izmērīt? Un – ja prasība nav spēkā, kad šis gatavojas apdzīt, tad viņš laikam drīkst gatavoties kilometrus 20, atrazdamies piecus metrus no mana bufera, un pārkāpis neko nebūs…
Piedevām – kas tie tādi par “intensīvas satiksmes apstākļiem”? Atbildi šo ir velti meklēt, draugs, jo tās nav ne CSN grāmatiņā, ne internetā…
Paeksaminēju dažus savus pastāvīgos prominentos konsultantus.
Raitis Mazjānis, Autoinženieru asociācijas prezidents: “Intensīva satiksme? Izklausās drīzāk pēc filozofiska, nevis tehniska formulējuma.
Kombuļos 10 transportlīdzekļi stundā varētu būt tas pats, kas Rīgā 200… Kaut kādi eksakti skaitļi ir vienīgi Satiksmes ministrijas un “Latvijas valsts ceļu” speciālistiem, kuri savulaik atzina, ka intensitāte Saulkrastu apvedceļā esot mazāka, nekā vajadzīgs papildus apdzīšanas joslu izbūves projektēšanai un izbūvei.”
Juris Kreicbergs, RTU docents, piekrīt man, ka precīzu, plašai publikai saprotamu formulējumu oficiālajos dokumentos atrast nez vai iespējams.
Kaut ko konkrētāku savos informācijas meklējumos ir sameklējis vienīgi tieslietu eksperts Oskars Irbītis, kurš arī vada Ceļu satiksmes drošības direkcijas organizētās “sodpunktnieku mācības”:
“Intensīva satiksme ir tad, kad ceļa noslodze sasniedz 50% (dažos avotos 70%). Maksimālā ceļa noslodze (100%) ir, ja auto seko auto ar divu sekunžu distanci. Vārdu sakot – ja gājējs te brauktuvi nevar šķērsot.”
Nu labi. Kaut ko sapratu. Teorētiski. Bet kā šo gudrību pielietot praksē? Ko tā man palīdz, ja spogulī atkal un atkal redzu resnus, kārus purnus? Pat ar telefoniem pie ausīm…
Ko darīt?
Raitis Mazjānis kā pirmo (un neapšaubāmi visefektīvāko) ārstniecības līdzekli min tehniskos līdzekļus.
Nē, ne jau radarus, kuru virzienā mūsu ceļu būvētāji un satiksmes organizatori visai neatlaidīgi velk, bet barjeras, stabiņus, saliņas un citus fiziski nepārvaramus liekas apdzīšanas novēršanas līdzekļus, kādus ļoti plaši izmanto Skandināvijā.
Piedevām veidojot apdzīšanas joslas – ik pēc kilometriem 10–15, tā novēršot ilgstošu iesprūšanu aiz objektīvi lēnākajiem.
Šo paņēmienu daudzviet varētu lietot arī pie mums – bez milzīgiem kapitālieguldījumiem, kuri vajadzīgi četru joslu ceļu izbūvei visos mūsu “A” kategorijas ceļos, par kuru valdības gaiteņos tiek sapņots.
Tehniskie līdzekļi… Dārgi un darbietilpīgi.
Vai nevar pieregulēt braucēju smadzenes? Atgriezt viņus pie klasiskajiem pareizas apdzīšanas paņēmieniem, kurus savulaik tik cītīgi skaidrojām “Auto akadēmijas” un rallija skolas “Kurzeme” nodarbībās. Atļaušos īsi atgādināt.
Pirmais likums – informē kolēģus! Ja tuvojies man ar ieslēgtu kreisā pagrieziena signālu, saprotu – gribi apdzīt. Un atbildu – ar labējo gaismiņu, kas nozīmē: laimīgu ceļu! Vai kreiso, ko šim dibenā līdējam būtu jāsaprot kā ziņu par manu nodomu apdzīt pašam.
Tiklīdz tas būs droši iespējams.
Dzirdu skeptiķu balsis – ko sapņo, ideālist! Nav tie laiki. Jāmauc!
Varbūt pameklēt privātus agresoru atbaidīšanas līdzekļus? Savā pavasara Amerikas tūrē redzēju vareni iespaidīgu pikapu strīdiņa skatu maksas joslās pie Hjūstonas.
Viens ar, kā saka, maksimālo atļauto (80 jūdzes stundā) bija aizņēmis kreiso malējo joslu (šādi grēko ne tikai mūsu Jūrmalas šosejā). Otrs nevis pārkārtojās, bet stūma. Nu gluži kā sestdien pie mūsu Džūkstes.
Un – pirmais izpūta milzīgu melnu dūmu mutuli! Agresors pārbijies atkāpās. Labs paņēmiens?
Pārbraucis jautāju draugam, čiptjūninga meistaram – var tādu “fīču” iebūvēt? Varot. Tikai dīzeļiem. Žēl. Nav man dīzeļa…
Plašu skatu!
Labi. Ceru, ka sapratāt – par to smakas pūšanu tāds jociņš. Bet kaut kāds paņēmiens, kā atvērt šiem stūmējiem acis, būtu jāatrod.
Bez distances nav plaša skata, kurš ir droša brauciena pamats. Kā kādreiz par 200 km/h uz Ventspils šosejas teica rallija lielmeistars Ivars Caune – var!
Bet tikai tad, ja 200 metru attālumā spēsi ne tikai saskatīt vardi grāvmalā, bet arī uzminēt, uz kuru pusi tā lēks.
Tātad – distanci! Ja tā ātruma dalīšana uz pusi un metros pārvēršana par sarežģītu – skaitiet sekundes. Priekšā braucošais pie tā staba – saku “viens”. Ja pats tur nonākšu, pirms paspēšu teikt “divi” – esmu par tuvu.
Un vēlreiz – Latvija ir pārāk maza, lai būtu racionāla jēga pa to braukt dikti ātri.
Pārdomām pievienoju tabuliņu ar nieka minūtēm, ko dod 120 km/h pret 90. Turklāt atgādinu, ka aprēķins rāda vidējā ātruma ieguvumu.
Un lai vidējais būtu 120, krietnus ceļa gabalus nāksies braukt ar 150 vai vēl ātrāk.
Un tas jau nu laikam tomēr ir par daudz. Pat tiem, kuri uzskata, ka visas vardes pamanījuši.
