Juris Lorencs: “Mēs vispār neejam uz vēlēšanām. Tāpat jau nekas nemainīsies, visas partijas ir vienādas.” 4
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir piektdienas, 21. augusta, vakars, Daugavpils. Es sēžu kafejnīcas terasē, kas atrodas Rīgas un Krāslavas ielas stūrī, un vēroju garāmgājējus. Rīts bija pavēss, bet diena iesila, un tagad iestājies kluss, nesteidzīgs vakars, kas tā piestāv šai pilsētai.
Tiem, kuri nepazīst Daugavpili, paskaidroju – Rīgas iela ir gājēju promenāde. Sākusies tieši pie dzelzceļa stacijas, tā šķērso pilsētas centrālo daļu un atduras Daugavā. Viena no elegantākajām un skaistākajām ielām Latvijā.
Man garām plūst cilvēki bez noteikta mērķa. Meitenes miniatūros šortos un topiņos. Kupla lietuviešu ģimene ar bērnu ratiņiem. Aizdrāžas puikas uz elektriskajiem skrejriteņiem, kuri vienlaikus pamanās ieskatīties viedtālruņa ekrānā.
Skaļa čigānu kompānija. Sievietes izejamās kleitās, augstpapēžu kurpēs un elegantās vasaras cepurēs. Padrukni vīri šortos un sandalēs. Baltā kostīmā saposusies kundze jau gados, ar mazu sunīti saitē.
Sajūta tāda, ka daži no šiem tēliem izkāpuši no klasiskās krievu literatūras. Prātā nāk Antona Čehova stāsta “Dāma ar sunīti” pirmais teikums: “Dzirdēja runājam, ka krastmalā parādījusies jauna persona: dāma ar sunīti.”
Bet stāsts jau bija par Krimu, un dāma patiesībā bija jauna sieviete. Es iedomājos – pagājušā gadsimta sākumā Daugavpils droši vien bija īsta miera osta, kur atvaļināti cara armijas ģenerāļi varēja pavadīt vecumdienas.
Dzelzceļi jau bija sabūvēti, gribi, brauc uz Rīgu, Pēterburgu, Varšavu vai Berlīni. Tepat netālu Medumos atradās kūrorts, kur vasarās uzturējās galvaspilsētas aristokrātija.
“Pie viņiem šeit laikam tā ir pieņemts,” – atskan no blakus galdiņa. Savā starpā krieviski sarunājas pāris vidējos gados. Es saausos.
Tātad tūristi tomēr brauc! Interesanti, no kurienes viņi ir? Pirmā doma – no Krievijas vai Baltkrievijas. Bet robežas taču ir slēgtas!
Nenociešos un pajautāju: “Kā tad ir ceļot šajā laikā, nebaidāties saķert vīrusu?” Ar anonīmiem svešiniekiem, turklāt vēl ārzemniekiem, ir viegli sākt sarunu. Jo tā ir pirmā un visdrīzāk pēdējā reize mūžā, kad mēs satiekamies.
Izrādās, viņi patiešām ir ārzemnieki, ieradušies no Visaginas pilsētas Lietuvā, kas atrodas pavisam netālu: “Gribējās aizbraukt uz citu valsti, turklāt Daugavpilī sen neesam bijuši. No mūsu mājām līdz šejienei vien stundas brauciens. Agrāk vasarās parasti ceļojām pa Eiropu. Vai Baltkrieviju, kur dzīvo radi. Šoreiz iztiekam ar Latviju.”
Tā gribot negribot mūsu saruna ievirzās par notikumiem Baltkrievijā. Lūk, ko domā mani nejaušie paziņas: “Ja Lukašenko būtu aizgājis pirms gadiem desmit, cilvēki viņu nēsātu uz rokām. Baltkrievi nedzīvo slikti, varbūt pat labāk nekā Krievijā, ja neskaita Maskavu un Pēterburgu. Vienkārši “batjka” ir aizsēdējies un izveidojis sistēmu, kurā nav kam nodot varu.
Būtu vismaz uztaisījis savu partiju “Vienotā Baltkrievija”, pēc līdzības ar “Vienoto Krieviju”. Un sadabūjis uzticamu cilvēku prezidenta amatam, kā Putins atrada Medvedevu, gan jau tauta nobalsotu.”
“Par ko jūs paši balsojat Lietuvas vēlēšanās?” – es uzdrošinos pajautāt. Atbilde ir negaidīta, bet patiesībā saprotama: “Mēs vispār neejam uz vēlēšanām. Tāpat jau nekas nemainīsies, visas partijas ir vienādas.”
Vai nav dīvaini – tikai dažus kilometrus no Visaginas, Baltkrievijā, cilvēki šajās dienās riskē ar dzīvību, protestē pret vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Bet mani sarunu biedri neizmanto viņiem dotās vēlēšanu tiesības, pat zinot, ka viņu balsis tiks pieņemtas un godīgi saskaitītas! Par ko tas liecina? Un vai tas ir labi vai slikti? No vienas puses raugoties, varam izteikt nožēlu par šo apolitiskumu.
Pierasts domāt, ka tam pamatā ir vilšanās varā, vienaldzība, elementārs slinkums. Bet, no otras puses, šo rīcību var tulkot kā uzticēšanos demokrātiskajai sistēmai, ka arī bez manis tāpat “viss notiks”.
Ka tiks ievēlēts prezidents, parlaments, vietējā vara un valsts funkcionēs. Un, kamēr vien politiķi neaizskar kādas būtiski svarīgas dzīves jomas (piemēram, nodokļus vai pensijas), par viņiem var aizmirst.
Paradoksāli, bet tas, par ko patlaban cīnās baltkrievi – par šo dekadentisko iespēju nedomāt par politiku. Vienkārši “dzīvot nost”, sēdēt kafejnīcas terasē, nesteidzīgi pļāpāt un vērot garāmgājējus.
Vienīgais, kas dara uzmanīgu manu Daugavpils sarunu biedru teiktajā – “visas partijas ir vienādas”.
Tieši to pašu mēs dzirdam visā Eiropā – ka nav vairs īpašas atšķirības starp kreisu, labēju un liberālu politisku piedāvājumu.
Un tajā brīdī, kad šo vienaldzīgo pilsoni pēkšņi sāk interesēt politika, viņš sev atklāj dīvainas, marginālas, nāciju un pasauli glābt sološas sektas. Atliek vien mierināt sevi ar domu, ka, lai gan demokrātija ir slikta pārvaldes forma, nekas labāks pagaidām neesot izgudrots.
