Kāda sabiedrība, tādas pašvaldības. Saruna ar Andri Jaunsleini 2
“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais ilggadējais Latvijas pašvaldību savienības (LPS) vadītājs Andris Jaunsleinis. Kad norisinās asas diskusijas par administratīvi teritoriālo reformu, šķita interesanti uzzināt, kurā pusē nostāsies Jaunsleiņa kungs ar savu pieredzes bagāžu. Turklāt viņš to papildina, trešo reizi pēc kārtas būdams ievēlēts par Ventspils novada deputātu.
Kā jūs, Latvijas pilsonis, cilvēks bez ieņemamā amata, pensionēts LPS vadītājs vērtējat pieteikto administratīvi teritoriālās reformas modeli?
A. Jaunsleinis: Vērtēju pilnīgi negatīvi. Reformai nav nekāda pamatojuma. Ja atceramies 2009. gada reformu, politiskās partijas pēc tās veikšanas pazuda. Tautas partija bija galvenais pārmaiņu iniciators, nav zināms, kur tā palikusi. No valsts puses pēc reformas neviens nelikās zinis, kas tālāk notiek vietvarās. Jaunievēlētie deputāti paši iespēju robežās visu risināja. Arī šoreiz neredzu ieinteresētību, lai pēc reformas klātos labāk.
Ministrs Juris Pūce tiekas ar pašvaldību deputātiem, iedzīvotājiem un skaidro lietas būtību.
Es biju vienā tikšanās reizē. Tur nebija nopietnas analīzes un problēmu risinājuma. Ir politiskie spēki, kas cer uz ieguvumiem pašvaldību vēlēšanās, ka varēs iebīdīt vietās savējos. Žēl, būs jāapbēdina. Nevarēs. Neloloju arī lielas ilūzijas, ka periodā pēc reformas kādi interesēsies vai gribēs atbildēt par sekām.
Manā izpratnē problēma ir, ka nacionālās politiskās partijas nav uzstādījušas reģionālo politiku un pa šiem gadiem pieaugusi starpība dzīves līmenim starp urbānām teritorijām un perifērām, pilsētām un laukiem.
Varbūt neieinteresētību reģionu lietās iespaido tas, ka laukos dzīvo mazs skaits vēlētāju, tāpēc politiķi vairāk orientējas uz vietu, kur dzīvo vairākums elektorāta. Bet tas ir slikti valsts attīstībai.
Ja kādu interesētu, lai cilvēkiem uzlabojas dzīves apstākļi, reforma būtu izdarāma citiem paņēmieniem – runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, jautājot, vai viņu problēmas atrisinās pievienošana lielākai municipālajai varai, vai tas jādara ar citiem līdzekļiem.
Tomēr visi politiskie spēki, ieskaitot ZZS, saka – reforma ir vajadzīga.
Visas partijas grib, lai pašvaldību ir mazāk, un viņu iespējas uzvarēt vēlēšanas – palielinās.
Kāda būtu pareiza reforma?
Prasot iedzīvotājiem – kādas ir viņu problēmas? Ja skatāmies valstiski, šodien nr. 1 jautājums ir demogrāfija. Mūsu valsts pastāvēšanas laiks ir atkarīgs, vai atrisināsim demogrāfijas problēmas vai ne. Un tas absolūti nav saistīts ar administratīvi teritoriāliem pārkārtojumiem. Iepriekšējo reformu daļēji “izglāba” ekonomiskā krīze, jo neviens nevarēja saprast, vai sliktums ceļas no reformas vai krīzes dēļ.
Sliktums bija, ka ap 2009. gadu masveidā sāka izbraukt ģimenes ar bērniem. Pirmajā etapā pa lielai daļai peļņā devās vieninieki vai abi vecāki, atstājot bērnus pie vecmammām. Un lielākoties prom devās īslaicīgi, ar cerību atgriezties. Nākamajā vilnī izbrauca ģimenes, un neviens par to neuztraucās.
Jaunajā parlamentā arī nav it neviena pārstāvētā spēka, kurš pateiktu – ja kādu interesē mūsu valsts nākotne, tad nr. 1 ir demogrāfija, tautas ataudze, lai mums nemazinās šeit dzīvojošo skaits, lai pieaug bērnu dzimstība.
Jūsu rūpe ir sērijā “lauki izmirst”?
Iedzīvotāju skaits krītas visur Latvijā, un iekšējā migrācija nemazina problēmas skaudrumu. Jāskatās kopumā. Vai jaunai ģimenei šobrīd ir pieejams mājoklis, vai ģimenei piešķir kredītu, it īpaši, ja viņi ir no laukiem? Jo lauki skaitās bezperspektīvi, tāpēc, ka izveidota politika – laukus nav ko atbalstīt.
Redziet, kāda vēsts pienākusi no Igaunijas. Kaimiņu lauku lietu ministrs plāno novirzīt 100 miljonus eiro, lai sekmētu cilvēku atgriešanos uz dzīvi laukos. Par 50 miljoniem īpašs fonds iepirkšot zemi, ko iznomāt jaunsaimniekiem, otru pusi izmantošot aizdevumiem, lai cilvēki būvētu mājas u. tml.
Ļoti pareiza politika. Runājot ar jauniem cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, daudzus šis dzīvesveids apmierina. Viņi labprāt paliktu dzimtajā vietā, ja būtu laba darba iespējas, piemēram, tuvajā pilsētā, attīstības centrā un iespēja sūtīt bērnus netālā “dārziņā”, skolā.
Jauno noturēšana laukos būtu solis pretī prioritātei nr. 1 – demogrāfijai, bet tam nav nopietnas pieejas. Nevar teikt, ka absolūti nekas nav darīts demogrāfijas lietu veicināšanā, bet skaidrs, ka tiek dots par maz un nepietiekami.
Atgriežoties pie administratīvi teritoriālās reformas. Pūce ir apņēmības pilns, ka nākamajām pašvaldību vēlēšanām jānotiek pēc jaunās kārtības. Ministrs bauda valdības vadītāja uzticību, viņam ir atbalstītāji reģionos…
Līdzīgi kā iepriekšējā reformā. Ja man pievieno kaimiņu, es piekrītu reformai, bet tas, kuru pievieno, ir pretinieks.
Jā, un pretinieku ir daudz vairāk. Iecavā, Ikšķilē 97% aptaujāto nevēlas novada pievienošanu citai varai. Labāk mazā saimniecībā, kur ir savi līdzekļi, zināšana, kur zina, kā tos ieguldīt.
Nepārtraukti dzird, ka pašvaldības nepilda kādus pienākumus, tāpēc nespēj funkcionēt. Tai pašā laikā neredzu, kur dokumentā fiksēts, ka iedzīvotāji mazās pašvaldībās nesaņemtu kādus pakalpojumus. Mazā pašvaldībā nav par brīvu sabiedriskais transports, kā ir Rīgā, jo tur nav ne trolejbusu, ne tramvaju, taču nepieciešamie pakalpojumi tiek nodrošināti.
Vadītāji redz, kam kas vajadzīgs, sniedz palīdzību īstajā adresē. Pašvaldības, kuras izprot, ka var ko izdarīt kopā, veido kopīgas būvvaldes un citas iestādes. Vai tām apvienoties vai ne, būtu vietējās sabiedrības lēmums.
Var uzspiest ar spēku un veidot 36, 20 vai 10 municipālās varas, ja grib, bet no tāda kartējuma nekas nemainīsies. Ja šī Saeima, nerēķinoties ne ar ko, veiks šo reformu, paredzu, ka 14. Saeimā nāks politiskie spēki, kam būs jāpilda kļūdu labojums. Tā būs ne pirmā, ne pēdējā reize, kad pieņemti voluntāri lēmumi.
To vēlētāji nākamreiz vērtēs, vai tas uzlabojis dzīves līmeni vai pasliktinājis. Mana cerība ir, ka Saeimā ievēlēti vēlētājiem atbildīgāki cilvēki, nekā tas ir valdībā, un gala lēmumu pieņems Saeima.
Jautāšu jums kā bijušajam Liepājas mēra vietniekam – Liepājas vadība pretojas VARAM kartē iezīmētajam vecā rajona modelim. Pilsētai esot augstāks lidojums, laukiem vairāk piezemēti mērķi, tas neejot kopā. Ko darīt?
Tas, ka Liepāju, Ventspili piedāvā apvienot ar lauku teritoriju, ir galīgi garām. Pilsētām vēsturiski ir cita pārvaldes struktūra, zemes politika, un cerēt, ka vieni un tie paši deputāti spēs veiksmīgi risināt apvienotā novada un pilsētas problemātiku, nevar.
Liepājā, Ventspilī ir ostas, kuras konkurē ne vien Latvijas, bet Baltijas un Eiropas mērogā. Tās to nespēs, ja uz pleciem uzvels rūpes par lauku teritorijām, kuru attīstību arī nenodrošinās! Zaudētāji būs abi. Tas ir mēģinājums nogrūst no valsts uz pašvaldībām reģionālo attīstību – jūs tiekat galā, kā zināt, kā mākat.
Ja attīstība neizdosies, pašvaldība būs vainīga, ka neprata izlīdzināt pilsētas un lauku līmeni. Neredzu nekā slikta, ja bijušie Liepājas rajona tagadējie novadi izvēlas sadarbības modeli, jo lauki spēj attīstīties paši. Ventspils novadā administrācija diemžēl ir Ventspilī, kaut mēs to labprāt veidotu Piltenē.
Tas būtu labi kā novadam, tā pilsētiņai, bet pāri Ventai vajadzētu uzbūvēt tiltu. Ja, piemēram, Pūces kungs būtu atbraucis uz diskusiju, nevis monologu, saprastu, ka divas novada daļas vajag savienot ar tiltu un, kas zina, palīdzētu.
Vai pašvaldības lielā mērā nav zaudējušas ietekmi pie centrālās varas? Jūs bijāt ietekmīgāks, kopā ar arodniekiem un darba devēju pārstāvjiem tikāt saukti par sociālajiem partneriem, un jūs uzņēma valdības mājā, uzklausīja. Tagad valdības ministri apspriežas savā starpā, reti un negribīgi runā ar partneriem.
No tā zaudētāji ir visi. Mans uzskats bija – labāk sliktas sarunas nekā nerunāšana. Dialogs tomēr pie kaut kā noved, un taisnība, ka darbojāmies kopā ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Darba devēju konfederāciju, jo viens nav karotājs.
Kāpēc ietekme mazinājusies? Vai jūsu vietā nākušie cilvēki nav tik izdarīgi? Vai iespaids ir tam, ka ZZS nav pie varas? Vai tā noticis, jo daži uzskata LPS par stagnātisku spēku, kurš bremzē pārmaiņas un kura viedoklī nav daudz ko klausīties?
ZZS ir ļoti nosacīta saikne ar LPS. Manā laikā bijis, ka Zemnieku savienība vispār nav pārstāvēta parlamentā – visādi bijis. Viņiem no nacionālajām partijām ir visvairāk pašvaldību deputātu, bet tie ir kāda trešdaļa no ievēlētajiem.
LPS ir organizējusi gan streikus un piketus, gan mūsu biedri ir dzīti ārā no Saeimas zāles – tā ir raiba vēsture. Savienība ir organizācija, kas sastāv no pašvaldību līderiem, kur katrs ir personība. Un par stagnātisku LPS var dēvēt vien tāpēc, ka pieņemtie lēmumi ir kompromisi, praktiski tādi, kas īsti neapmierina nevienu.
Organizācijas vadītāja vienīgais ierocis bija pārliecināšana. Kad tu runā ar vadītājiem, pārliecinot, ka vienu otru reizi jāatsakās no personīgām ambīcijām kopīgas lietas labad. Spējā pieņemt kopīgus lēmumus slēpjas LPS spēks, bet ne vienmēr tas tā izdodas.
Daugavpilieši lēmuši izstāties no Pašvaldību savienības, motivējot, ka LPS nespējot aizstāvēt pat “brīvpusdienu lietā”. Daugavpils aiziešana ir liels zaudējums?
Manā pieredzē bija divi – Rīgas un Krāslavas – izstāšanās gadījumi. Varu pateikt, ka publiski minētie iemesli nebija īstie un patiesie, kamdēļ sekoja šāda rīcība. Mēs krāslaviešus neatstūmām, viss, ko panācām, attiecās arī uz Krāslavu.
Pēc kāda laika aizgājēji atgriezās, domāju, arī Daugavpils nāks atpakaļ LPS klēpī. Ja pašvaldības grib ko izdarīt, tad jādara kopā. Tādas organizācijas kā mūsu Pašvaldību savienība pastāv visās valstīs. Dažās pat līdzdalība ir obligāta, kamēr Latvijā demokrātiskāka izvēle, ar iespēju brīvprātīgi izstāties.
Bet panikas nav. Ir slikti, ja kāds izstājas, un arī par Daugavpili mazākas pašvaldības aiziešana būtu zaudējums, taču vadībai biedru interesēs jāstrādā tā, lai neviens negribētu pamest savienību.
Un, kad valdība paziņo, ka sociālās funkcijas nav tās lauciņš, lai pašvaldības uzņemas brīvpusdienu finansēšanu skolēniem (kaut tagad to darīšot solidāri)?
Gan Eiropas pašvaldību hartā, gan Latvijas likumos noteikts, ja pašvaldībām uzliek papildu funkciju, līdzi jādod finanšu resursi. Turklāt tā bija valdības iniciatīva savā laikā sākt finansēt brīvpusdienas.
Kamēr šādas programmas nebija, vietvaras maksāja par trūcīgo un daudzbērnu ģimeņu atvašu ēdināšanu, var teikt, uzņēmās sociālo bloku. Ja kādam bija vairāk naudas, tas par brīvu deva pusdienas visiem bērniem no 1. līdz 12. klasei. Ja tādas lietas grib risināt, to nedara vienpusēji, bet sarunās, vienojoties par noteikumiem.
Tā 1996. gadā Šķēles valdība pieņēma lēmumu – no 1. janvāra algu bērnudārzu pedagogiem vairs nemaksāsim, tas būs pašvaldību ziņā. Ja ignoranci demonstrē no pašas augšas, nav jābrīnās par sabiedrības locekļu cinisku attieksmi pret likuma pildīšanu.
Kā raugāties uz notikušo Rīgas domē?
Ievēlēts jauns mērs. Jārisina samilzušas problēmas. Bet jautājums ir par prioritātēm, kādas izvēlas valdošais vairākums. Pilsētnieki jau kurās vēlēšanas pēc kārtas devuši mandātu varas pārstāvjiem ar viņu piedāvājumu.
Ja iedzīvotāji uzskata, ka bezmaksas transporta biļete un citas sociālās lietas ir tas, par ko jābalso, tad attiecīgi tika izvēlēts Rīgas domes sastāvs. Jāpaskatās objektīvi – bezmaksas transporta ieviešana Rīgā bija sekas tam, ka mūsu valstī ir ļoti zemas pensijas. Ja nebūtu brīvbiļetes, daudzi pensionāri nevarētu nekur pārvietoties.
Ne viss Rīgā slikti. Ir salaboti iekšpagalmi, labiekārtota Lucavsala. Politiķi uztver to, kas vajadzīgs lielos masīvos dzīvojošiem, strādā elektorāta vairākumam.
Tas būtu liels trieciens, ja Burova kungam vajadzētu atcelt iespēju braukt par brīvu kādai iedzīvotāju kategorijai.
Tallinā ir bezmaksas sabiedriskais transports visiem. Arī Igaunijas laukos valdība ieviesusi satiksmi bez maksas. Tur jāskatās, jāparēķina līdzi. Es gribētu redzēt pēdējā laikā bieži izskanējušai negācijai blakus noliktu tabulu ar Rīgā pozitīvi izdarīto.
Ņemot vērā negatīvo pusi, vai ministram Pūcem nevajadzēja ātrāk reaģēt, atlaist domi?
Domi var atlaist tad, ja pārkāpts likums. Nils Ušakovs skaitās atstādināts no amata. Neatkarīgi no tā, ka bijušais mērs ievēlēts Briselē, tiesai vajadzēja dot slēdzienu, vai rīkojums par Ušakova atstādināšanu ir pareizs vai ne.
Tas, ka domē tiek dalīti amati valdošā vairākuma draugiem un biedriem – tā notiek visā pasaulē. Korumpantus jāķer tiesībsargājošām iestādēm, bet, runājot par amatu politisku dāļāšanu, centieniem palielināt ietekmi pie varas – pret to jācīnās, bet politiski. Ar vēlēšanām.
Kā raugāties uz Saeimā ilgstoši iesprūdušo likumprojektu par pašvaldību referendumu rīkošanu?
Esmu runājis ar citvalstu kolēģiem – referendumi ir ļoti labi. Jautājums, kā nodefinēt lietas, par ko var rīkot un balsot referendumā. Referendumā izzināmā tēma varētu būt par vadītāja atlaišanu vai būtiskām lietām pašvaldības attīstībai.
Zinu interesantu gadījumu Vācijā, kur kādā pilsētā daļa vecpilsētas bija UNESCO aizsardzībā. Šai vietā tika paredzēta tilta būve pāri upei, kurš būtu pretrunā ar UNESCO statusa saglabāšanu. Iedzīvotāju vairākums nobalsoja, ka tilts jābūvē, tādējādi zaudējot UNESCO aizsardzību, tā izšķiroties par attīstību pretēji vēsturisku vērtību, ilgtspējīgas atmiņas glabāšanai.
Latvijas sabiedrība gan teiktu – nē, nevajag tiltu, nevajag rūpnīcu mūsu novadā!
Tā ir problēma.
Toties novada vadītāju gan, trīsreiz pilnvaru laikā sarīkojot referendumu, gribētu nomest no amata.
Referendums nepieciešams, ja tam ir objektīvi apstākļi un nav cita ceļa risinājumam. Ir svarīgi, lai būtu iespēja sarīkot referendumu, bet svarīgi, lai likumā nav ielikti mehānismi, ar kuru palīdzību kādas sīkas grupas mēģinātu īstenot savus mērķus, patiesībā bremzējot vietējo attīstību.
Lai vadītājam būtu stabilitāte, vairākkārt piedāvājām likumā ierakstīt, ka domes priekšsēdētāju amatā ievēl ar 50% plus 1 balsi, bet atceļ ar 2/3 balsu, jo, vadībā esot, ne vienmēr jāpieņem populāri lēmumi. Šo normu Saeima noraidīja. Pašlaik visi runā, ka politikā pie varas raujas populisms un radikālas idejas.
Pret to vienīgais ejamais ceļš ir decentralizācija. Tāpēc man pilnīgi jocīgs liekas Latvijas piedāvājums, pretējais viedoklis tam, ka uz vietām jādod vairāk tiesības un pienākumi, kas spēj glābt pret populismu. Latvijā veidos tālāku centralizāciju, veidos 36 pašvaldības. Stipra valsts var būt tā, kur ir stipras pašvaldības.
Pašvaldības ir tuvāk cilvēkiem, mēģina risināt viņu problēmas. Protams, kāda sabiedrība, tādas pašvaldības – ne tuvu ne ideālas. Taču, ja mūsdienu apstākļos gribam stipru valsti, jādomā, kā stiprināt pašvaldības, kā centrālai varai sarunāties ar vietvarām, lai pašvaldības varētu attīstīties. Tas, manuprāt, ir pareizais ceļš.
