Aivars Eipurs: Kāda renesanse 0
Kā tas mēdz būt, personību jubilejās notiek varenas lietas, it īpaši 100 gadu atcerēs, kuras naudas turētāji nevar ignorēt, īpaši, ja jubilārs ir tā vērts un pie jubilejas rīkošanas ķeras talantīgi cilvēki. Tā šoreiz noticis ar Montu Kromu, 20. gadsimta 60.– 80. gadu latviešu dzejas modernisti un urbānisti.
Jā, visu laiku bija tikai Čaks, Čaks un vēlreiz Čaks, vienlaikus nenoliedzot talantīgo dzīvo klasiķu atsevišķos spožos uzplaiksnījumus, pilsētu izteicot, tāpat daudz jaunākās Andras Manfeldes krājumu “Betona svētnīcas”. Loģiski, ka viens no Montas Kromas konferences referentiem dzejnieks Ronalds Briedis saņemtos ziedus aiznesa tieši pie Aleksandra Čaka pieminekļa.
Jo vairāk spēku apvienojas, jubileju rīkojot, jo spēcīgāk. Apvienojās literatūrzinātnieki un dzejnieki, aktieri un mūziķi, arī izdevēji. Slavējams ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta un literatūras un filozofijas interneta žurnāla “Punctum” tandēms.
Jā, tā bija šo institūta domubiedru rīkotā 2. konference (pirmā bija sakarā ar Andras Neiburgas 60 gadu jubileju) un jau 3. “Punctum” festivāls žurnāla piecu gadu pastāvēšanas laikā, taču pirmoreiz spēki tika likti kopā, panākot lielisku efektu. Arī Valsts kultūrkapitāla fonds novērtēja šī pasākuma jēgu un nozīmi un atbalstīja, cik vien varēja kopējo gada projektiem paredzēto līdzekļu pieticības apstākļos.
Esmu vairākas reizes klausījies gan dzejai veltītas izrādes, gan lasījumus Jaunā Rīgas teātra aktieru priekšnesumā, taču pirmoreiz sajutu, kā dzejas variācijas dod mūzikai līdzīgu efektu, lakoniskās, aprautās, it kā ne visai tēlainās Kromas dzejas rindas (no mūsdienu latviešu dzejniekiem te radniecīgākā Rūta Mežavilka) pamazām kļūst par melodiju. Tādu brīnumu Rīgas cirkā radīja aktieri, pauzēs starp deklamācijām ļaujot dažādiem mūziķu sastāviem atskaņot katram pa vienam mūzikas jaundarbam ar Montas vārdiem.
Padomju laikā bija pārāk liela vienu dzejnieku slavināšana pretstatā citiem, tāpēc arī man Montas Kromas daiļrade asociējās ar vienu krājumu – “Lūpas. Tu. Lūpas. Es”.
1970. gadā, kad iznāca krājums, es mācījos 8. klasē un grāmatu ievēroju krietni vēlāk. Vismaz šis nosaukums noteikti iespiedās atmiņā. Arī jubilejas pasākumiem bija “līderis” – dzejolis “Kur tu esi, mana melnā māsa, mana tālā māsa…”, kuru šajās maija dienās pasākuma dalībnieki un klausītāji, šķiet, citēja visbiežāk.
Jāatceras, ka Monta Kroma mācījās arī Maskavā, Augstākajos Literārajos kursos (1963), un lielā mērā tur Kromas dzeja pārtop; no šīs toreizējās metropoles nāk tās modernisma vēsmas, no Andreja Vozņesenska un citiem tur dzirdētiem dzejniekiem, lai arī cik konferences gaitā tiktu piesaukti modernisma pamatlicēji franči.
Toreiz Maskavā kopmītņu istabiņā pie Montas ieradās Knuts Skujenieks un aicināja uz dzejnieces Novellas Matvejevas dzejas autorlasījumu ģitāras pavadībā. Monta atteikusies, tonakt vēlu naktī rakstījusi un slīpējusi savu “melno māsu”…
Gan Monta zināja arī par Kongo pasionāra Patrisa Lumumbas fenomenu, jo viņa vārdā taču 1961. gadā tika nosaukta viena no Maskavas universitātēm. Un kāpēc ne “melnā māsa”? Latvijā kritika dzejoli provinciāli norēja, nesaprata. Labāk lai rakstot kaut ko par latviešu folkloristēm… Tā toreiz.
Dažu dienu laikā Monta pēkšņi bija kļuvusi tik jauna, ka neviļus iedomājos – kur viņas laikabiedri, ka nav konferencē.
No toreizējiem, tiesa, aizjūras kolēģiem bija dzejniece Lalita Muižniece. Protams, Helēna Heinrihsone – konferences telpā stāvēja dzejnieces 30 gadus jaunākās draudzenes darināts portrets.
Monta Kroma ilgus gadus bija Komunistiskās partijas biedre, taču klusa un, kā rakstīts vienā no raksturojumiem, propagandas darbam nederīga. Pēc izglītojošiem un iedvesmojošiem jau minētā Ronalda Brieža un vēsturnieces Vitas Zelčes referātiem izcēlās neliela diskusija par dzejnieces partijas piederību un uzskatiem. Vēlāk interesanti to savā referātā interpretēja kultūras kodu, tostarp, literatūras pētniece Ilva Skulte, kuras referāta atslēgvārds bija “jušana”. Dzīvošana, kur jušana tiecas palīdzēt apziņai un pieredze – jušanai.
