Dace Meiere: Kāda jēga sēdēt un čīkstēt? 1
DACE MEIERE ir viena no tās spožās latviešu tulkotāju plejādes, kuru vārds iedveš uzticību un rosina izvēlēties arī nepazīstamu autoru darbus. Viņa iepazīstinājusi latviešu lasītājus ar Umberto Eko un Roberto Bolanjo daiļradi – patiesībā tieši ar Umberto Eko “Rozes vārdu” pirms vairāk nekā 20 gadiem aizsākusies tulkotājas karjera. Šopavasar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas dalībnieki par mīļāko grāmatu vecuma grupā 9+ atzina izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdoto Daces Meieres tulkoto katalāņu autora Žaumes Kuponsa stāstu “Aguss un mošķi. Uzrodas Flata kungs!” (nu tam iznākuši jau divi turpinājumi), bet pavisam drīz uzzināsim, vai Literatūras gada balvu saņems Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” Daces Meieres latviskojumā.
Sākšu ar nepavisam ne tulkošanai veltītu jautājumu: esmu dzirdējusi, ka brīvajā laikā skrienat?
D. Meiere: Sāku laikam pirms gadiem sešiem, un tā ir viena no labākajām lietām, kas ar mani notikusi. Tulkotāja darbs ir ļoti neveselīgs, un, tikko nav fiziskās slodzes, sākas galvassāpes, muguras sāpes. Skriešana brīnumainā kārtā no tām pasargā. Un vēl – tā ir labs veids, kā izmest no galvas visu lieko un atslēgt dziļākus prāta slāņus. Kad teksts nekust no vietas, jāiet paskriet. Skrienu, par tulkojamo nedomāju, taču vārdi paši neapzināti sakratās īstajās vietās, un visādi teksta sarežģījumi atrisinās.
Austiņas ausīs…
Nē, skrienu bez austiņām, man vajag vidi uztvert, putnus paklausīties. Kad strādāju, tad gan austiņas vienmēr ir uz ausīm, ļoti bieži bez mūzikas – satur kopā smadzenes (smejas). Rituālais žests: es strādāju, tātad uzlieku austiņas. No mūzikas visbiežāk skan džezs, etnodžezs, daudz instrumentālā baroka, katrā ziņā nekas tāds, kur būtu teksts kādā man saprotamā valodā.
Kā jau visiem Padomju Savienībā, pirmā svešvaloda jums bija krievu. Vai tad sekoja lietuviešu?
Nē, skolā otrā bija vācu, jau vidusskolas laikā mazliet pamācījos franču un angļu, arī lietuviešu. Tolaik – atmodas gados – klīstot apkārt ar stopiem un pinoties ar folkloristiem, labais tonis lika kaut mazliet iemācīties lietuviski. Atšķirībā no lietuviešu valodas, itāļu gan neesmu apzināti izvēlējusies: kad pārcēlos studēt uz Lietuvu, uzreiz tiku otrajā kursā un vajadzēja izvēlēties vēl vienu svešvalodu. Itāļu valoda bija vienkāršākais variants: tur taču visi vārdi beidzas ar “o” (smejas).
.. bet izrādījās laimīgā loze.
Jā. Kad atgriezos no Lietuvas, secināju, ka lietuviešu valodu te nevienam īsti nevajag. Toties itāļu valoda – mutiskie un rakstiskie tulkojumi, privātstundas un kursi – nodrošināja man iztikšanu.
Un tad bija Umberto Eko “Rozes vārds” – ar tādu darbu sākt tulkotājas karjeru laikam var tikai divdesmit gadu vecumā, kad jūra līdz ceļiem?
Kad sāku tulkot, varbūt īsti neapzinājos, cik svarīgam un sarežģītam darbam esmu pieķērusies. Strādāju vairāk nekā divus gadus – lēnām, urķējoties, mācoties un augot reizē ar tulkojumu. Patiesībā šo to biju tulkojusi arī pirms tam, bet trakajā 90. gadu sākumā daudz kas palika nepublicēts. Katrā ziņā Eko ir mana mūža svarīgākais un liktenīgais autors. Atzinība, ko par “Rozes vārdu” saņēmu no savām literārajām autoritātēm, iedrošināja turpināt knibināties ar tekstiem. Turklāt Eko man savā ziņā ir arī citu autoru vērtēšanas mērs, paraugs tam, ka var rakstīt vienlaikus gudri un aizraujoši un neuzskatīt lasītājus par muļķiem.
Tad nāca spāņu valoda…
Arī pilnīga nejaušība, kas izklausās pēc anekdotes. Sadarbojos ar kādu mazu izdevniecību, kura drukāja no itāļu valodas tulkotas bilžu grāmatiņas tirgošanai avīžu kioskos. Bet reiz, kad ierados pēc kārtējās sarkangalvīšu un sniegbaltīšu čupiņas, izrādījās, ka šoreiz tās ir spāniski. Vajadzība bija steidzama, nopirku lielo spāņu vārdnīcu, pašmācības grāmatu un ķēros klāt. Tādus zināmu pasaku pārstāstus mēs visi, mazliet papūlējušies, mācētu iztulkot no jebkuras valodas. Es jau nezināju, ka tas beigsies ar Bolanjo tūkstošlappušu romāniem (smejas).
Atzīšos: Bolanjo pat vēl neesmu sākusi lasīt. Ikreiz, uz grāmatu paskatoties, saprotu – man tai nepietiek laika…
Bet viņš noteikti ir lasīšanas vērts. Tāda paša kalibra rakstnieks kā Umberto Eko, lai arī pavisam citāds. Trakais ar milzīgu fanu pulku, klasiķis, par kura darbiem jau sarakstīts vesels lērums pētījumu. Viens no sarežģītākajiem autoriem, ko esmu tulkojusi. Bija arī fiziski grūti…
Tādēļ, ka biezas grāmatas un ilgi jāsēž tulkojot?
Protams, arī tāpēc. Bet tulkotājs ir kā filtrs, kas izlaiž sev cauri visu, ko pārraksta. Un Bolanjo romānā “2666” šausmu ir pārpārēm. Drūmā situācija Meksikas ziemeļos, vardarbība pret sievietēm, cilvēku ļaunuma neizskaidrojamā daba. Puspajokam mēdzu apgalvot, ka šo romānu gribēju iztulkot tikai tāpēc, lai varētu atbrīvoties no satriecoši spēcīgā iespaida un staignajiem sapņiem, kas rādījās pēc tā izlasīšanas spāniski… To, ko iztulkoju, es aizmirstu. Tātad labāk pavadīt vēl nepilnu gadu diendienā kopā ar šo tekstu un tad iemantot brīvību (smejas).
Nākamā jums bija katalāņu valoda. Itāļu un spāņu literatūrā ir daudz starptautiski pazīstamu rakstnieku. Cik spēcīga ir katalāņu literārā tradīcija?
Spēcīga un sena jau kopš viduslaikiem. Eiropā katalāņu literatūru tulko arvien vairāk. Un šogad latviski varēsit lasīt katalāņu dzīvo klasiķi Žaumi Kabrē: apgāds “Mansards” drīz izdos viņa romānu “Es atzīstos” – iespaidīgu darbu, kurā ir daudz 20. gadsimta vēstures.
Vai varēsim ko vairāk saprast par Spānijas un Katalonijas attiecībām?
Noteikti. Romāna autors Žaume Kabrē ir dedzīgs Katalonijas neatkarības aizstāvis. Man ir ļoti sāpīgi vērot pašreizējo saspīlējumu un gribētos, lai viss atrisinās mierīgā izlīgumā. Nekādu vardarbīgu etnisku konfliktu Katalonijā nav un, cerams, nekad nebūs. Runa lielā mērā ir par politiskiem un ekonomiskiem principiem, par gadsimtiem senu aizvainojumu, arī par Franko laika pārestībām un režīma noziegumiem. Katalāņi izsenis lielākoties ir republikāņi.
Atgriežoties pie literatūras: cik sarežģīti uztvert autora balsi?
Tas tulkotāja darbā ir pats svarīgākais un grūtākais. Mēs, tulkotāji, esam kā aktieri, kas tēlo to vai citu autoru. Vai kā mūziķi, kas izpilda skaņdarbu savā pārlikumā. Man vismokošākais parasti ir katras grāmatas tulkošanas sākums: nekad nezinu, kurā brīdī izdosies uzķert īsto balsi, stilu, ritmu. Mocības var turpināties dažas dienas, nedēļas, mēnesi vai divus. Iepriekš nekas nav paredzams. Kādā brīdī atskan klikšķis un pareizā balss atrodas, bet pirms tam esmu bezjēgā muļļājusies, lamājusi autoru un sevi un apcerējusi, ka varbūt labāk vajadzētu iet tirgot saldējumu. Vai vispār padarīt sev galu (smejas).
Parasti tulkojat prozu, bet Italo Kalvīno, par ko esat izvirzīta Literatūras gada balvai, kā nesen teica kāds jauns dzejnieks, “ir pilnīga dzeja”.
Ja es Kalvīno tekstu uztvertu kā dzeju, nebūtu to tulkojusi. Mana joma ir proza. Droši vien Kalvīno “Neredzamās pilsētas” patiešām ir dzejproza. Tas, manuprāt, ir perfekts teksts, kurā katrs vārds ir īstajā vietā. Tādu tulkot ir ļoti grūti, bet vienlaikus milzīga bauda, jo nav ne miņas no autora paviršības, viss ir noslīpēts līdz pilnībai.
Pēc šādiem darbiem, jādomā, grāmatu sērija par Agusu un Flata kungu ir tīrā atpūta…
Man ļoti patīk mainīt žanrus un patīk tulkot bērnu grāmatas. Un šī katalāņu sērija ir patiešām jauka un asprātīga. Mani priecē, ka pēdējā no latviski iznākušajām (“Aguss un mošķi. Parka dziesma.” – L.K.-Š.) parādās arī mūsu sabiedrībai svarīga tēma: pilsētā, kur dzīvo Aguss un Flata kungs, ir iecerēts iznīcināt parku un tā vietā uzcelt lielveikalu, bet pilsētas dome ir piekukuļota un vienaldzīga… Priekš kam pilsētā kokus?! Izklausās pazīstami, vai ne? Agusam un mošķiem izdodas parku glābt, un es ceru, ka labāk klāsies arī Rīgas kokiem. Par laimi, pēdējā laikā aug pilsoniskā aktivitāte, cilvēki vairāk iesaistās aktīvistu kopās, biedrībās. Jo kāda jēga sēdēt un čīkstēt? Ir jācīnās!
Tulkotāja Dace Meiere
* 2015. gadā saņēmusi Literatūras gada balvu par labāko tulkojumu, vairākkārt bijusi šīs balvas fināliste (2018, 2014, 2012, 2011).
* Vairākkārtēja Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas laureāte; saņēmusi Ventspils literāro balvu “Sudraba tintnīca” (2012), Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju, Dantes Aligjēri biedrības medaļu (2005), Itālijas ordeni “Par nopelniem Republikas labā” (2004), laikraksta “Diena” balvu (2001).
* Umberto Eko “Rozes vārds” atzīts par 1998. gada labāko tulkojumu.
