Kāda ir zemnieku saimniecību sadarbība ar mednieku kolektīviem? 18
Atkarībā no gadalaika lauksaimnieki vairāk vai mazāk cieš no mežazvēru postījumiem. Kāda pašlaik ir zemnieku un mednieku kolektīvu sadarbība? Vai tā uzlabojusies pēc Medību likuma grozījumu pieņemšanas un sējumu postījumi samazinās? Kāda nozīme ir pašvaldību medību komisijām, kuras ieteikts izveidot, lai rastu praktisku, labvēlīgāku risinājumu? Par to žurnāls AgroTops izvaicāja zemnieku saimniecību īpašniekus, medību kolektīvu pārstāvjus, valsts un pašvaldību amatpersonas.
Artūrs Dukulis, Alūksnes novada domes priekšsēdētājs, mednieku kluba Babri un mednieku–makšķernieku kluba Ziemeri biedrs:
– Medību komisija ir izveidota un darbojas. Ja rodas kādas sūdzības, izvērtējam, cik tās nopietnas un kas būtu lietas labā jādara. Ja ieinteresētā persona nav apmierināta ar komisijas slēdzienu, tā var to pārsūdzēt pašvaldības vadībai. Pagājušajā gadā gan bija tikai viens tāds iesniegums. Bet šādos gadījumos ir svarīgi, lai lietu izvērtētu vispusīgi, turklāt jāņem vērā, ka arī es nevaru uzmesties par tiesnesi, ja iznāktu domstarpības.
Galvenais jau ir, kādas attiecības izveidojušās starp zemniekiem un mednieku kolektīviem. Ja ir noslēgti savstarpējie līgumi, mednieki cenšas palīdzēt, tiklīdz saimnieks paziņo par mežazvēru nodarījumiem. Tas arī ir svarīgākais sadarbības veids. Īpaši jau tad, ja saimniecības īpašnieks pats ir mednieku kolektīva biedrs. Uzskatu, ka šo problēmu var atrisināt tikai sadarbība. Piemēram, daļā mūsu novada ir pārāk daudz staltbriežu, visiem zināms, kādus zaudējumus tie var sagādāt. Bez šaubām, lielajam graudkopim zaudējumi būs nesalīdzināmi lielāki nekā tur, kur izbradāts neliels kartupeļu lauks. Tas gan nenozīmē, ka nav jāpalīdz arī sīksaimniekam, jo zvērs klaiņo no mazā pie lielā.
Licenču medībām tagad netrūkst. Ko tik esam darījuši! Mūsu mednieku kolektīvs sacēlis torņus pie saimnieku laukiem, pat dežūras esam noteikuši. Bet lauku postījumu un medību problēma ir ļoti samezglota. Tā jārisina tiem, kas pārzina situāciju un saprot, ko dabā drīkst un ko nedrīkst. Liels uztraukums par mežacūkām – ja dikti grib, to problēmu var atrisināt vienā gadā, izšaujot cūku mātes. Vai ar to būsim ieguvuši?
Valters Pētersons, mednieku un makšķernieku kluba Naukšēni valdes priekšsēdētājs:
– Novada pašvaldībā vēl nav izveidota medību komisija, bet nedomāju, ka tā varētu ko īpaši uzlabot lauksaimnieku un mednieku starpā. Zemnieki ir tik dažādi, ir tādi, kam ārpus viņa kūts nekas neinteresē, un ko lai mednieks tad palīdz? Ir saimnieki, kas paši pie savas saimniecības laukiem uzceļ torņus, kad nāk gatava kukurūza, tad to jēga ir labi redzama. Tajās vietās medniekam ar zemnieku parasti nekādi pārpratumi nerodas.
Dzīve dabā ir savstarpēji saistīta. Piemēram, pirms trim četrām aukstajām ziemām pažēlojām mežacūkas, nu no tām vairs nav glābiņa. Tās izrakņā pat zālājus, meklē maijvaboļu kāpurus. Briežu daudz par daudz, bet vēl pirms 6–7 gadiem uzskatīja – ja briežu bars nav lielāks par 15 dzīvniekiem, tad medniekiem licence nepienākas. Bet kas to briežu skaitu spēja noteikt toreiz un kas to objektīvi izdara tagad?
Par Medību likuma grozījumiem domāju: tie vairāk vai mazāk pieņemti tādēļ, lai noveltu smagāko problēmu atbildību no vadošo iestāžu pleciem uz pašvaldībām un medniekiem. Par laimi, mūsu kolektīvā mednieki ir savējie. Ja saimnieka laukiem nodarīti postījumi, pirmais signāls ir medniekiem. Turpretī tos kolēģus, kur puse mednieku kolektīva biedru dzīvo Rīgā vai tikpat tālu, neapskaužam.
Kaspars Kļaviņš, Naukšēnu novada Naukšēnu pagasta SIA Ances īpašnieks:
– Likums jau neizmaina situāciju. Ir tādas svarīgas lietas, ko tas nereglamentē. Pats esmu mednieks, redzu, ka grozījumi neuzliek papildpienākumus nosargāt, uzsveru – nosargāt! – no zvēru postījumiem. Rūjienas novadā ir medību komisija, jēga tai ir, bet vairāk jau šķiet, ka tā domāta, lai saimnieki mazāk sūdzētos Zemkopības ministrijai. Būtiskākais jau laukos ir dabas sargāšanas un lauksaimnieciskās ražošanas kopsakarības, neviens saimnieks taču nedomā, ka daba jāposta! Lieta ir cita – lauksaimnieciskā daļa vairs neatbilst milzīgajai zvēru koncentrācijai. Nupat kaimiņam vilki nokoda divdesmit aitu, man pērn pirms ziemas tikpat daudz. Vienīgais veids, kā apkarot plēsējus, vilkus un lūšus, ir dzinējmedības, bet nu tās aizliegtas. Grūti teikt, vai ar Eiropas svētību vai citu iemeslu dēļ. Kopš dzinējmedības aizliegtas, mūsu apvidū pazudušas stirnas. Ja ir tā kā pašlaik, būtu jāparedz par postījumiem kompensācijas. Igauņiem tādas ir, mums nav.
Aigars Zadiņš, Dundagas novada Dundagas pagasta SIA Gavsene īpašnieks:
– Mežazvēru postījumi lauksaimniecībā un mežsaimniecībā kļūst arvien lielāki. Uzskatu, ka situācija ir dramatiska. Apsaimniekoju aptuveni 600 ha lauksaimniecības zemes, un manā īpašumā ir vairāki simti hektāru meža – lauki atrodas starp meža nogabaliem. Staltbriežiem tur ir zelta dzīve. Labības sējumos postījumi ir iespaidīgi. Tomēr man vairāk sāp sirds par mežiem. Vienīgā koku suga, kas izdzīvo staltbriežu pārbagātības dēļ, ir bērzs. Visu pārējo, tai skaitā egli un priedi, brieži nograuž.
Ar briežiem ir unikāla situācija Latvijas vēsturē. Staltbrieži ir Latvijā ievesta suga, baroniem pietika prāta tos turēt briežu dārzos, tagad tie savairojušies savvaļā. Padomju laikā to visvairāk bija Ventspils rajonā, bet pēc pagājušā gadsimta 70. gadu vējgāzēm brieži izplatījās viscaur. Darbojos biedrībā Zemnieku saeima (ZSA) – esam aktīvi strādājuši, lai ietekmētu Medību likuma grozījumus. Bet tā nav tikai likuma problēma, bet problēmu komplekss, kas samilzis gadu desmitiem. Man ir doma ierosināt ZSA izstrādāt projektu – izveidot meža taku, lai cilvēki redz, kādu to padara briežu postījumi.
Tas tiešām ir dramatiski – mednieku kļūst arvien mazāk, zvēru arvien vairāk. No laukiem daudz cilvēku aizbraukuši. Ja grib izmedīt pārlieko skaitu, nekas neiznāk. Lauksaimnieki uz zvēru postījumiem skatās citādi nekā mežu īpašnieki. Kam pieder tikai meži, to lauku postījumi neuztrauc. Esmu biedrs vienā medību kolektīvā, dēls otrā, bet tas neatrisina jautājumu, kā palīdzēt pašiem sev…
Ir slikti, ka meža īpašnieki, kuriem 90. gados bija diezgan ietekmīga asociācija, tagad sašķēlušies. Kad vajag aizstāvēt kādus būtiskus jautājumus valsts mērogā, viņiem trūkst pārstāvniecības, kas zinātu, ko visvairāk vajag. Arī Dundagas novadā reālas meža īpašnieku apvienības vairs nav. Tas ir rezultāts meža reformām, kas viena pēc otras organizētas neatkarīgās Latvijas laikā.
Valdis Markevics, Saldus novada Zvārdes pagasta z/s Vārpas īpašnieks:
– Apsaimniekoju 200 ha zemes, pamatnozare ir aitkopība ar aptuveni 300 aitu lielu ganāmpulku. Kā jau Zvārdē, meži ir visapkārt, mežs ir arī man pašam, un zvēru netrūkst. No plēsējiem ir arī vilki, bet līdz šim aitām uzbrukuši tie nav. Par drošību jārūpējas pašam. Tāpēc jau vairākus gadus esmu noslēdzis līgumu ar mūsu medību kolektīvu. Mednieki uzmana manus laukus, savukārt es viņiem piedāvāju medībām savas platības. Mednieki ir uzcēluši torņus manas saimniecības teritorijā. Ja mežacūkas sarok pļavas, ar to tieku galā pats, nolīdzinot rakumus. Domāju, ar mednieku kolektīvu ir laba sadarbība, jo par visu var norunāt, bet savstarpējās attiecības nav jākārto ultimāta veidā, tad nu gan nekas labs nevar iznākt.
Juris Lavenieks, Jelgavas novada Vilces pagasta z/s Valneri īpašnieks:
– Pats esmu kļuvis par mednieku, bet savas medību platības iznomāju mūsu mednieku kolektīvam. Man ar viņiem noslēgts līgums, galvenais ir koleģiāla sadarbība. Tā kā esmu novada deputāts, piedalos pašvaldības medību komisijas darbā. Piemēram, ja zemnieks komisijai uzraksta iesniegumu, ka ir zvēru postījumi viņa laukos, izsniedzam medību papildatļaujas. Dzinējmedības it kā aizliegtas, bet pagājušajā ziemā mūsu apkārtnē tās tika rīkotas, jo bija parādījušies vilki. Nu uzradušies arī zelta šakāļi, tas neko labu nesola. Nav viegli, ja ieraugi, ka uz lauka ap simtu liels briežu bars, tad skaidrs, kas aiz tā paliek.
Apsaimniekoju 1000 ha zemes, meži man ir visapkārt, 50–60 ha lauku atrodas meža vidū. Zvēru pārpārēm, tāpēc mednieku kolektīvs sacēlis torņus, sēžam uz gaidi, sargājam sējumus. Ziemā visvairāk jāuzmana rapšu lauki – ja maz sniega, maz kas paliks pāri. Tomēr pēdējā laikā šie postījumi mazinājušies.
Uldis Brūveris, Līvānu novada Rudzātu pagasta z/s Brūveri īpašnieks:
– Neko atzinīgu par sadarbību nevaru teikt. Mednieki vairāk izbraukā tīrumus, nekā aizsargā laukus no zvēru postījumiem. Daudzi zemnieki slēdz līgumus ar mednieku kolektīviem, arī es to esmu darījis, bet labumu neredzu – ja izbraukā laukus kaimiņam, tad pie viena izbraukā arī man. Novadā ir nodibināta medību komisija, bet, ja stingrāk paprasi, lai ko vairāk dara, tad esi sliktais. Ir lietas, kas atkarīgas no mednieku nesaskaņām savā starpā. Neesmu nemaz tik drošs, ka starp tiem, kas braukā apkārt, nav arī malumednieki. Visu jau nosaka cilvēciskais faktors – ja vari saprasties ar medniekiem, tad ir labi, ja ne, tad nekā. Zvēri ir un būs, un, ja man ir 330 ha apsaimniekojamās zemes un ap 300 liellopu, slaucamas govis un ataudzējamās teles, tad svarīgi, lai būtu pēc iespējas mazāk zaudējumu mežazvēru dēļ. Sava ietekme tam, ka daudzi saimnieki mūsu apvidū apgūst neiekoptās teritorijas, tātad zvēri pārvietojas citur, kur viņus mazāk traucē.
Jānis Baltačs, Neretas novada Mazzalves pagasta z/s Rimšāni īpašnieks:
– No 230 ha apsaimniekojamās zemes 60 ha audzēju griķus. Vēl jau no mežacūkām ir miers, jo griķu laukā tām nav ko darīt. Kad tie nāk gatavi, tad gan klāt kā likts, un uz brūnganā griķu lauka cūkas medniekam pat grūti ieraudzīt. Rēķinos, ka no griķu sējuma 3–4 ha jānoraksta zaudējumos. Esmu noslēdzis līgumu ar mednieku kolektīvu. Kad ziņoju, ka zvēri parādījušies, mednieki apbraukā laukus, uzmana, kas notiek. Mūsu apvidū, protams, ir arī aļņi, brieži, tie jaunaudzēs nograuž jaunos kociņus.
Jānis Bārs, Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents:
– Nevaru apgalvot, ka visur lauksaimnieku un mednieku sadarbība uzlabojusies, bet, pieņemot Medību likuma grozījumus, esam uzklausījuši visas ieinteresētās puses un ņēmuši vērā to argumentus. Domāju, medību koordinācijas komisijas, kur tās izveidotas, tomēr uzlabo šo sadarbību.
Tagad nav atļautas plēsēju dzinējmedības, jo Eiropas Savienībā vilks un lūsis ir gluži vai svēto kārtā. Tomēr mums ir Silavas zinātnieka Jāņa Ozoliņa pētījums, kas ar zinātniskiem datiem pierāda, ka meža dzīvnieku populācija valstī ir pārmērīga, un tas palīdz argumentēt medību prasības.
Ministrijā esam domājuši par problēmu, kā panākt medību saimniecības attīstību, proti, lai gan lauksaimnieks, gan mednieks būtu ieinteresēts, lai medījums kļūtu ienesīgs. Tā būtu kažokādu un medījuma gaļas pārstrāde kā līdzvērtīga medību papildnozare. Par pirmo soli var uzskatīt viena miljona eiro atbalstu saldētavu iegādei. Kaut arī tas ir piliens jūrā, sākums ir. Rīkojam arī seminārus, lai mācītu medniekiem, ko iesākt ar medījumu, jo pašpatēriņš vien nerisina medību saimniecības attīstību valstiskā mērogā.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
