Kāda ir veselībpratības nozīme un vai tiešām tā ir visu mūsu veselības nebūšanu sakne? 12
Elīna Prikule, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Publiskajā telpā daudzkārt dzirdēts runājam par medijpratību, taču pēdējā laikā arvien biežāk izskan arī tāds saliktenis kā veselībpratība. Ārsti un medicīnas organizāciju pārstāvji norāda, ka Latvijā tā ir zemā līmenī, par ko liecina, piemēram, ar profilaksi novēršamās mirstības rādītājs, kas 2021. gadā bija otrs sliktākais Eiropas Savienībā.
“Mana Aptieka&Apotheka Veselības indeksa” 2021. gada augustā publicētie pētījuma rezultāti liecina, ka vairums – 69% – Latvijas iedzīvotāju savu veselību vērtē kā labu, kas ir par 10% vairāk nekā gadu iepriekš. Turklāt visstraujāk pārliecība par to pieaugusi cilvēku vidū, kuri savu dzīvesveidu kopumā vērtē kā neveselīgu. Tas rada jautājumu, kāda ir veselībpratības nozīme un vai tiešām tā ir visu veselības nebūšanu sakne?
Veselības ministrijas izstrādātajā “Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam” projektā minēts, ka kopumā veselībpratība Latvijas sabiedrībā uzlabojas, un nelabvēlīgos veselības rādītājus galvenokārt skaidro ar ilgstoši nepietiekamo valsts budžeta finansējumu veselības aprūpei, kas ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā.
Neraugoties uz pozitīvo tendenci, speciālisti vērš uzmanību, ka veselībpratība nav pietiekamā līmenī. Īpaši bieži tas izskanējis tieši Covid-19 pandēmijas kontekstā. Par to liecina arī, piemēram, profilaktiski veikto izmeklējumu dati. 2021. gada deviņos mēnešos dzemdes kakla vēža skrīningu veica vien 31% uzaicināto, krūts vēža skrīningu – 38,3%, zarnu vēža skrīningu – 15,1%.
Kā apgūstam informāciju
Veselībpratības jēdziens pirmo reizi izskanējis 1970. gadā, runājot par indivīda kompetenci veicināt un uzturēt labā stāvoklī savu veselību. Pēdējās divās desmitgadēs par veselībpratību runāts arvien vairāk, apzinoties tās nozīmīgumu indivīda un sabiedrības veselības un veselības aprūpes sistēmas kontekstā.
Latvijas Ārstu biedrības pārstāvis, pētnieks un valsts emeritētais zinātnieks Vilnis Dzērve-Tāluts, skaidrojot veselībpratības jēdzienu, norāda, ka eksistē tā saucamās šaurās definīcijas, kas veselībpratību definē kā prasmi lasīt, rakstīt un saprast vienkāršus veselības informācijas materiālus, piemēram, izlasīt un saprast medikamentu lietošanas instrukcijas un ārsta sniegtās norādes vai mācēt aizpildīt pacienta anketu: “Plašākā kontekstā veselībpratība ir jāsaprot kā spēja īstenot veselību veicinošu uzvedību, pieņemt pamatotus lēmumus par savu veselību un orientēties veselības aprūpes sistēmā.”
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Inese Stars paskaidro: “Vispārīgajā izpratnē veselībpratība apzīmē cilvēku zināšanas par veselību un spēju iegūt, saprast, vērtēt, komunicēt un izmantot veselības informāciju.”
Jau 2013. gada Pasaules veselības organizācijas pārskata ziņojumā teikts, ka cilvēkiem ar zemāku veselībpratību ir trīs reizes lielāka iespēja ciest veselības traucējumu dēļ, ka sliktas zināšanas par veselību palielina hospitalizāciju skaitu, samazina veselības pakalpojumu izmantošanu un sadārdzina jau tā novēloto ārstēšanās procesu.
Veselībpratības nozīme veselības jomā ir nešaubīga, jo tā palīdz ne tikai pieņemt pamatotus lēmumus par savu veselību, bet lielā mērā ir saistīta ar veselīgāku dzīvesveidu. Tomēr pētniece I. Stars skaidro, ka zināšanas un spēja kritiski izvērtēt informāciju negarantē to, ka cilvēks izvēlēsies dzīvot veselīgi: “Ir vēl daudzi citi apstākļi, kas var ietekmēt veselības paradumus, sākot no cilvēka subjektīvās pieredzes, motivācijas un attieksmes līdz valsts sociālekonomiskajiem apstākļiem un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai.”
Tendences, kas satrauc
Pēdējā desmitgadē par veselībpratību arvien vairāk runā visā Eiropas Savienībā, jo nepietiekama veselībpratība noved pie sliktiem veselības rezultātiem, rada lielāku slodzi uz aprūpi un pieaug veselības aprūpes izdevumi. Turklāt visās Eiropas valstīs iedzīvotāji noveco un pieaug hroniski slimu cilvēku skaits. Profesors Dzintars Mozgis norāda, ka Latvijā apjomīgu pētījumu par iedzīvotāju veselībpratību un salīdzinājumu ar situāciju citās valstīs nav. Viņš stāsta, ka 2015. gadā astoņās Eiropas valstīs veikts pētījums.
Šo valstu vidū visaugstākā iedzīvotāju veselībpratība novērota Nīderlandē, bet viszemākā – Bulgārijā: “Diemžēl Latvija daudzu citu veselības rādītāju ziņā vairāk līdzinās Bulgārijai nekā Nīderlandei, tādēļ, visticamāk, arī iedzīvotāju veselībpratība varētu līdzināties tai, proti, aptuveni ceturtdaļai tā varētu būt nepietiekama, bet trešdaļai – problemātiska, kas nozīmētu, ka tikai trešdaļai iedzīvotāju tā varētu būt pietiekama vai izcila.”
V. Dzērve-Tāluts, vērtējot Latvijas iedzīvotāju veselībpratību, uzskata, ka tās nozīmi personiskās un sabiedrības veselības veicināšanā ir grūti izvērtēt: “Ja šobrīd vēlamies novērtēt Latvijas iedzīvotāju pratības dinamiku pēdējo 25–30 gadu laikā, var nonākt pie diametrāli pretējiem secinājumiem – gan kā labu, gan kā būtiski uzlabojamu.” Kā iemeslu tam viņš min dažādas, bieži vien pretējas dinamikas, vērtēšanas kritēriju izmantošanu.
Ģimenes ārste Liene Lejiņa, vērtējot veselībpratības tendences, norāda, ka situācija nav viennozīmīga: “Liela daļa pacientu, kurus satieku savā praksē, kļuvuši labāk informēti un izglītoti attiecībā uz veselības jautājumiem. To var skaidrot ar mūsdienu informācijas pieejamību. Pozitīvi ir arī tas, ka pacienti uzdod jautājumus un vēlas izzināt, lai saprastu savu situāciju un pieņemtu informētus lēmumus.
Tomēr arvien ir satraucoši daudz to pacientu, kurus nesastopu vispār vai tikai tad, kad viņu veselības problēmas vairs nevar atrisināt pat mūsdienu medicīnas iespējas. Šie cilvēki neveic regulāras profilakses pārbaudes, lai noteiktu savu veselības stāvokli un to kontrolētu.” Ārste stāsta, ka vieglāk strādāt ir ar tiem pacientiem, kuri ievākuši informāciju un uzdod jautājumus. Viņa gan norāda, ka, lasot un pētot informāciju par veselību, būtiska nozīme ir avotu ticamībai, tāpēc, meklējot informāciju par saslimšanām un to ārstēšanu, tie rūpīgi jāizvērtē.
Pacientu organizāciju tīkla koordinatore Baiba Ziemele, spriežot par veselībpratības problēmām, teic, ka medicīna ir viena no tām nozarēm, kas attīstās ārkārtīgi ātri, un izsekot visam jaunajam ir teju neiespējami: “Cilvēki ir ļoti aizņemti ar ikdienu, naudas pelnīšanu, izdzen sevi līdz pēdējam, atstājot veselību novārtā. Daudzi dzīvo ar domu, ka ir pārāk veci, nav pietiekami vērtīgi vai ka viņu veselības problēmas nav pietiekami kritiskas, lai meklētu palīdzību. Daudzi baidās no augstajiem līdzmaksājumiem. Daļa saklausās stāstus par medicīniskajām kļūdām un baidās meklēt palīdzību vispār. Savukārt citi uzskata, ka ārsti neko nesaprot vai ka zāļu lietošana ir kaitīga.”
Viņa vērš uzmanību, ka daudzas slimības norit neredzami un to sekas nereti izjūt vien tad, kad kaite vairs nav ārstējama, tāpēc īpaši svarīga ir veselības profilakse. L. Lejiņa, runājot par iespējamajiem veselībpratības uzlabošanas risinājumiem, atzīst: “Manuprāt, viena no atslēgām uz labāku veselībpratību ir godīga komunikācija gan no pacientiem, gan ārstiem. Daudzkārt mums, ārstiem, trūkst laika.
Ātri izrakstām recepti vai nozīmējam kādu izmeklējumu, bet pacientam ir būtiski aprunāties, būt uzklausītam. Svarīgi izskaidrot, kādas var būt sekas un iespējamie risinājumi. Ieguvēji būtu visi.” V. Dzērve-Tāluts skaidro, ka veselībpratības pilnveidošanā liela loma ir veselības izglītībai: “Veselības veicināšanas pamats ir plānveida mācību sistēma par veselību, kas sevišķi nozīmīga ir bērnu un jauniešu vidū.”
Vienlaikus zinātnieks norāda, ka veselībpratība ir cieši saistīta ar informācijpratību. Docente I. Stars paskaidro: “Veselības informācijpratība ir spēja formulēt ar veselības informāciju saistītās vajadzības, identificēt piemērotus veselības informācijas avotus, novērtēt informācijas kvalitāti un izmantot to veselībai labvēlīgu lēmumu pieņemšanai.”
Viņa norāda, ka veselībpratība ir veselības izglītības un komunikācijas atbildība: “Veicinot gan vienu, gan otru, var uzlabot veselībpratību populācijā, tostarp Latvijā. Veselībpratības veicināšanas stratēģijas var tikt īstenotas gan valsts, gan pašvaldību līmenī. Manuprāt, viena ātra mehānisma nav.” Viņa uzsver, ka cilvēku veselībpratība un tās pilnveide ir jāatbalsta, respektīvi, ir jāpalīdz cilvēkiem būt veselīgpratīgiem, nevis jāvaino vai jākaunina viņi par vāju veselībpratību.
Viņasprāt, pieprasīt cilvēkiem augstu veselībpratības līmeni, nesniedzot viņiem pietiekamu atbalstu mācīties un to pilnveidot, ir nekorekti. Viņa piebilst, ka atbildība par savu veselību jāuzņemas katram viņam pieejamo resursu un valsts nodrošināto pakalpojumu ietvarā. Daudzas veselības problēmas ir atkarīgas ne tikai no indivīda gribas vai veselībpratības, bet daudziem citiem aspektiem. I. Stars uzskata: “Veselībpratība ir nozīmīgs sabiedrības veselības priekšnoteikums, tomēr tas ir tikai viens no tiem. Respektīvi, dažādās situācijās nepieciešams kritiski izvērtēt veselībpratības iespējas, nenoniecinot, bet arī nepārspīlējot tās.”
Pieredze: veselībpratība nenovērš saslimšanu
°
Inga Zvirbule, divu bērnu mamma un kaislīga riteņbraucēja, atzīst, ka nemēdz slimot, bet, ja kaut kas atgadās, tas visbiežāk izvēršas nopietni. Viņa saskārusies ar vairākām izaicinošām veselības problēmām. Viena no tām – reti sastopamā Kušinga slimība, kuras dēļ nācies veikt smadzeņu operāciju. Sieviete atzīst, ka tikai tad, kad cilvēks saskaras ar nopietnām veselības problēmām, sāk vairāk domāt par to, vai ēdiens ir pietiekami veselīgs, vai miega gana un darbā slodze nav par lielu.
I. Zvirbule stāsta: “Par savu ceļu un medicīnas sistēmu jāsaka tā – vienmēr bijis nepieciešams turēt roku uz pulsa. Ja runājam par informētiem, izglītotiem pacientiem veselības ziņā, tad man radies iespaids, ka ne visiem ārstiem šādi pacienti patīk. Turklāt, lai kā man to negribētos atzīt, bieži izšķirīgs ir fakts, vai pacientam ir vai nav paziņas ārstu aprindās.” Sieviete norāda, ka ne vienmēr pacienta informētība palīdz veiksmīgāk novērst veselības sarežģījumus: “Man ir gadījies, ka aizeju sagatavojusies pie ārsta, pat ar izdrukātiem materiāliem, mediķu pētījumiem, bet attieksme ir tāda – ja jau esmu tik gudra, tad lai arī pati sevi ārstēju. Ņemot vērā savu bagātīgo pieredzi, varu teikt, ka ārsti ir dažādi un viņu pieejas atšķiras. Man bijusi arī ļoti pozitīva pieredze – ārsts uzklausa un saprotami bez augstprātības izskaidro.” Inga saistībā ar Kušinga slimību stāsta, ka sākusi strauji pieņemties svarā. Pirms došanās pie dietologa rūpīgi pierakstījusi ēdienreižu saturu un laiku, uzņemtā šķidruma apjomu, fiziskās aktivitātes un miega stundas.
Dietologs, izvērtējot pierakstus un uzklausot, pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā, un ieteicis veikt vairogdziedzera pārbaudi. Analīzes liecinājušas, ka sievietei būtu jāsūdzas par pretējo – nepietiekamu svaru. “Daktere to pateica, un ar to arī konsultācija privātklīnikā beidzās. Jutos apjukusi, jo nezināju, ko man darīt tālāk. Sāku informāciju meklēt internetā, centos saprast, kas man kaiš, pie kura ārsta jādodas un kādi izmeklējumi jāveic. Amerikas grupā lasīju par citu cilvēku pieredzi un mēģināju saprast, vai tas var attiekties arī uz mani.
Man negribas visus ārstus likt vienā maisā, bet, ja es vizītes laikā saistībā ar gaidāmo smadzeņu operāciju uzdodu jautājumus un ārsts, atbildot uz privātu zvanu, saka, lai ģimene sildot vakariņas, jo viņam pēdējais pacients, tas vēl jo vairāk man ir signāls, ka es tik nozīmīgā brīdī neesmu ārstam svarīga un pati uzņemos atbildību gan par savu veselību, gan īstajām durvīm. Šīs pieredzes dēļ savos meklējumos saistībā ar šo specifisko slimību un citās reizēs es cenšos atrast Latvijā labākos speciālistus, kas ir gan profesionāļi, gan cilvēcīgi un empātiski.”
Inga atzīst, ka par veselībpratību īpaši aizdomājusies tad, kad uzzinājusi savu diagnozi: “Gāju pa Centrāltirgu un redzēju tur bieži sastopamos cilvēkus – bezpajumtniekus un dzērājus ar uzblīdušu seju gluži tāpat kā man no slimības izraisītās tūskas, vien viņu gadījumā alkohola lietošanas un dzīvesveida dēļ. Domāju – redz, kā, pamatā esmu rūpējusies par savu veselību, taču tas mani nav pasargājis no saslimšanas.
Veselībpratības ziņā sabiedrībā valda milzīgs kontrasts. Manuprāt, cilvēkiem, pirmkārt, jākļūst atbildīgākiem, otrkārt, jābūt informētiem, kur gūt palīdzību, turklāt par valsts naudu bez garām rindām, ne tikai vēršoties privātklīnikās. Taču ar to vien ir par maz – jābūt arī vēlmei justies labi. Dzīvē svarīga ir gan fiziskā, gan emocionālā labsajūta. Esmu pateicīga sev, ka viszemākajā punktā nenolaidu rokas un turpināju lasīt un meklēt informāciju un ārstus, profesionāļu gādībā Gaiļezerā un “Stradiņos” izveseļojoties gan no Kušinga, gan uzvarot citas slimības. Veselības ziņā ir svarīgi būt prasīgam gan pret sevi, gan ārstiem.”
Izmaiņas nosaka dzīvesveids
Preventīvā medicīna, saukta arī par funkcionālo, integratīvo, pretnovecošanas un 5P medicīnu, pēdējos gados kļūst arvien vairāk pieprasīta. Tā ir vērsta uz veselības stiprināšanu un slimību profilaksi ar pacienta līdzdalību. Ludmila Stavro-Freiberga, klīnikas “Panacea Premium” vadītāja un preventīvās medicīnas speciāliste, teic: “Kad cilvēks ir pie ārsta, viņš cer, ka ārsts būs tas, kurš iedos tableti un izglābs. Ja tā nenotiek, tad ārsts ir slikts. Preventīvā medicīna nozīmē to, ka cilvēks līdzdarbojas savas veselības uzlabošanā. Viņš uzņemas atbildību par to, ko dara vai nedara. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.”
Ludmila Stavro-Freiberga novērojusi, ka liela daļa cilvēku, kuri domā, ka dzīvo un ēd veselīgi, patiesībā tā nedara: “Tā kā mūsdienās ir ļoti daudz informācijas, kas nereti mēdz būt pretrunīga, ir radušies dažādi priekšstati par veselīgu dzīvesveidu, kuri neatbilst apzīmējumam “veselīgs”.” Viņa norāda: neraugoties uz to, ka konvencionālā medicīna ir ļoti attīstīta, pieaug hronisko, autoimūno un psihisko slimību skaits: “Lielā mērā to var saistīt ar to, ka ievērojami mainījies dzīvesveids. Pēdējā laikā ir arvien vairāk tādu cilvēku, kuriem nevar diagnosticēt konkrētu slimību, bet viņiem ir dažādi neveselīgi pirmsslimības stāvokļi.”
Speciāliste skaidro, ka preventīvās medicīnas ieteikumi ir personalizēti katram cilvēkam, bet ir dažas rekomendācijas, kuras var ņemt vērā ikviens: “Svarīgākais – uzņemties atbildību par savu veselību. Visiem rekomendējams ievērot cirkādes ritmus un rūpēties par pietiekamu daudzumu miega, savā uzturā iekļaut daudzveidīgus produktus, kustēties, iemācīties veselīgā veidā atbrīvoties no uzkrātā stresa un lietot uztura bagātinātājus, jo diemžēl mūsdienās cilvēki ar pārtiku vien nevar uzņemt visas nepieciešamās uzturvielas.”
