Anda Līce: Kāda ir mana atbildība? 4
Kā pēdējā gada laikā ir mainījusies publiskajā telpā skanošā retorika! Tajā ir ienācis jauns un daudziem līdz galam nesaprotams jēdziens “hibrīdkarš”. Agrāk pieminēto lielā austrumu kaimiņa nedraudzīgumu tagad dēvējam par Krievijas agresiju. Rakstos un runās zib daudz militāro terminu, izplatās dažādu baiļu scenāriji. Psihe pret bailēm ir ļoti uzņēmīga, un mūsu iztēle darbojas gan nomodā, gan, spriežot pēc sapņiem, arī miegā. Es nezinu, kā valstī, kur savas nesakārtotības dēļ gandrīz neviena sistēma nav iedarbināma, ir ar civilo aizsardzību, taču katram ir pieejams pavisam vienkāršs individuālās aizsardzības veids pret bailēm – informācijas rūpīga atlase un norobežošanās no nevajadzīgās.
Īpaši tagad, pavasarī, kad ir tik daudz darāmā un daba burtiski sauc pēc mūsu piedalīšanās lielajā radīšanas darbā, pietiek ar jaunākajām ziņām vienu vai divas reizes dienā, nevis to klausīšanos ik stundu, ar katru reizi uzkurinot sevi aizvien vairāk. Tie, kas caurām dienām spaida televizora pulti vai klausās radio ziņu atkārtojumus, līdz vakaram ir tā piepildījušies ar briesmām, ka nespēj aizmigt. Līdzīgi ir arī ar tām bezjēdzīgajām televīzijas diskusijām, kas īstenībā nevienu jautājumu nopietni nerisina un, radot darbošanās šķietamību, tikai saērcina. Ko, piemēram, jaunu man var pavēstīt politiķi, kuri taču paši iegrieza valsts izzagšanas un ekonomiskās emigrācijas riteni, bet tagad visgudri komentē iznākumu? Es varu vienīgi viņos neklausīties un nekad par viņiem vairs nebalsot. Un, protams, nebeigt brīnīties par viņu nekaunību un to, cik viegli cilvēki pārkāpj pašu sludinātos principus.
Latvija, izrādās, ir noslēpumu lielvalsts. Viss, kas varētu viest skaidrību jautājumos par valsts izsaimniekošanu gan lielos, gan mazos apmēros, par politisko prostitūciju, par valsts un pilsoņu drošību, skaitās ierobežotas lietošanas informācija, firmas noslēpums vai vienkārši sensitīvs jautājums. Šķiet, šodien to cilvēku skaits, kuri ir aizmirsuši par atbildību, ir sasniedzis savu kritisko masu. Tā saucamais politkorektums itin visās jomās bieži vien ir vienkārši gļēvums un neizlēmība un vienmēr noved pie vēstures atkārtošanās. Sabiedrība kopumā diemžēl nezina un negrib zināt savu vēsturi, tāpēc kļūdu atkārtošana ir neizbēgama. Pēteris Krupņikovs grāmatā “Dialogā ar vēsturi” saka: “Runājot par atbildību vēstures priekšā, domāju, ka lielākā vai mazākā mērā tāda ir katram. Protams, vienkārša kareivja atbildība vēstures priekšā ir mazāka nekā pulkvedim vai feldmaršalam, jo viņu ietekmes apjoms ir dažāds. Vienkārša studenta atbildība ir mazāka nekā profesoram, kas tā vai citādi ietekmē veselu auditoriju. Taču katram tāda ir.” Atbildība ir pamats, uz kā viss pasaulē, Latviju ieskaitot, turas, tādēļ ir tik svarīgi vispirms katram pajautāt sev: “Kāda ir mana atbildība?”
