Rita Našeniece: Man grūti pateikt, vai 9. maija “svinētāji” saprot, ka viņi svin “nesvinētāju” okupāciju 17
Rita Našeniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja vien “Facebook” neesmu rakstījusi par kaķīšiem, “kapu tramvajiem” vai nofilmējusi kādu video, manas pārdomas parasti interesē ne vairāk kā pārsimt draugus.
Tādēļ īpašā rosība pie ieraksta par kontrastu starp Iekšlietu ministrijas un policijas darbībām šogad dažādos zīmīgos datumos, manī radīja zinātnisku interesi.
Kopumā pie mana ieraksta, ko veicu 9. maija naktī, par šo tēmu bija 1737 komentāri un 2825 emocionālas reakcijas.
Savukārt 3853 “ģīmju grāmatas” lietotāji ar to bija dalījušies.
Manas 15 minūtes slavas soctīklos kārtējo reizi ievilkās. Aktivitāte nedaudz pārsteidza, jo ticēju, ka kaķīšus pārspēt nespēj nekas.
Pēc nedēļas, kad komentētāji sagura, atlocīju piedurknes. Vispirms atšķiroju komentētājus, kas bija sapratuši ieraksta būtību. Par ko viņiem paldies.
Būtība bija par kliedzoši selektīvu valdības Covid-19 rīkojumu izpildi.
Gan mūsējiem, gan jūsējiem bija skaidrs, ka pulcēšanās bija.
Bet ministram Sandim Ģirģenam, kura vadītā policija brutāli izrēķinājās ar trim dīvaiņiem pie Brīvības pieminekļa 1. maijā, bet 9. maijā rīkojās citādi, šādas skaidrības nebija.
Situāciju ir izpratis, teiksim, šis džentlmenis: “Mēs neuzspļāvām jums, mēs vienkārši uzvēmām jums ģīmjos. Stukači apdauzītie.” (Andrey Pankratjev) un sekojošs komentētājs dalījās savās pārdomās: “Policijā lielākā daļa gudri un taktiski cilvēki, viņi paši ir no tautas, un radinieki viņiem visās sfērās.” (Konstantin Zacepins).
Pēdējais komentārs ir pārdomu vērts, jo acīmredzot ne 16. marta puķu nolicēji, ne 1. maija demonstrētāji nepiederēja ne pie “tautas”, ne policistu radiniekiem.
Kamēr notika naska rosība komentāros pie ieraksta, publiskajā telpā S. Ģirģens zaigoja visās neona krāsās, pastiprinot 9. maija svinētāju retoriku.
Viņš veica savu ekscentrisko paziņojumu par steku lietošanu un aitu suņiem, radot melīgu un provokatīvu iespaidu, it kā kāds to būtu pieprasījis.
Un papildināja to ar paziņojumu, ka barjeras aizskar cilvēku cieņu, kas pilnīgi ir iespējams. Tikai viņa izpildījumā tās aizskar cilvēku cieņu tikai 9. maijā.
Tālāk atšķiroju lamas un draudus. Kopš 2011. gada, kad samazināju savus ārzemju darbus, pieslēdzos Latvijai un sāku rakstīt pret etniski segregētu skolu sistēmu, draudus komentāros saņēmu regulāri.
Pie draudiem cilvēks pierod. Ja katru reizi, kad kāds draud, es rakstītu iesniegumu policijai, būtu sarakstījusi veselu romānu. Tas prasa enerģiju, un es neticu, ka kāds kaut ko darīs.
Starp citu, ja kāds jums draud komentāros, pieklājīgi pajautājiet, lai draudētājs sīki apraksta, kā viņš ar jums plāno izrēķināties. Vairākumā gadījumu ar to arī performance beidzas.
Ir viegli policijas apmīļotam vēdināt Georgija lentes pie pieminekļa, bet viens pret vienu runātājs ātri pievienojas “čurātāju” kategorijai.
Atšķiroju arī troļļu fermu – tā, saņēmusi savu rīta brīfingu, būtībā maļ vienu un to pašu, bieži vien ar tiem pašiem vārdiem.
Pēc mazliet paviršas atšķirošanas paliku pie brīvās apziņas plūsmas abās pusēs. Iedalīšu reālos, savu laiku un emocijas ieguldījušos rakstītājus “svinētājos” un “nesvinētājos”.
Pirmkārt, nav īsti produktīvi “nesvinētājiem” atkārtot no patiesības patālu stāvošo ziņu, ka 9. maija svinētāji ir atnākuši pie Pārdaugavas staba, lai piedzertos un ālētos.
Jā, šāda kategorija tur ir, bet ir pietiekami daudz skolotu, normāli un labi pelnošu “svinētāju”. Kam svinēšana ir viņu reliģiskā pārliecība un ģeopolitiskā manifestācija.
Arī tad, ja viņu retorika ir vulgāra. Neaizmirsīsim, ka viņu mitoloģijā viņi joprojām cīnās ar fašistiem. Demonizācija strādā.
Te mēs nonākam pie otrā punkta. Pilnībā piekrītu visiem politiskajiem un apolitiskajiem komentētājiem, ka 9. maijs ir reliģiski svētki. Tātad komunicēt ar lielāko daļu šo svētku “svinētājiem” ar racionāliem argumentiem ir grūti.
Treškārt, jāsaprot, ka “svinētājiem” patiešām ir, par ko pateikties saviem karojošiem senčiem.
Viņi šobrīd dzīvo brīvībā, pārticībā, demokrātiskā vidē ar pārvietošanās iespējām Eiropā, vienā no tīrākajām un mazāk piesārņotajām vietām pasaulē valstī ar “de facto” reālu divvalodību un Latvijas teritorijā eksistējošu virtuālo Krievijas impērijas pagarinājumu.
Būtībā viņi svin situāciju, kas nav mainījusies kopš 1945. gada, tikai “svinētāju” retorikā tā ir iešifrēta kā cīņa pret nacismu un fašismu.
Nacists un fašists ir jebkurš, kas jebkādā veidā izrāda diskomfortu pret paralēlās pasaules esamību, jeb citēju “svinētāju” Igoru Suhoparovu: “Apd….tā naciste.”
Turklāt ir kāda milzīga priekšrocība – “svinētājs” viņa izpratnē nekādi nevar būt ne nacists, ne fašists, lai cik vulgāras un neiecietīgas būtu viņa izpausmes.
“Svinētāja” galēji nacionālistiskā un impēriski orientētā dienaskārtība tādējādi var izpausties varenplaši.
Ceturtais punkts atkal ir par “nesvinētājiem”. Viņu lielākās apakšgrupas ir divas – “saprotošie” un “frustrētie”.
“Saprotošos” pasākums arī frustrē, bet viņi ir ietrenēti neskatīties pieminekļa virzienā un top ļoti nokaitināti, ja kāds no “nesvinētājiem” tajā virzienā skatās.
“Saprotošie” arī jūtas nekomfortabli, bet savu nekomfortu viņi vērš tikai pret citiem “nesvinētājiem”.
“Frustrētie” savukārt ir apmulsuši, jo gan elites, gan spēka struktūru attieksme ir selektīva un mulsinoša.
“Nesvinētāja” sajūtas ir šādas: “Pievienojos katram vārdam. Ik gadu šī diena un Okupācijas parks manī atbalsojas kā tāds vēzis, kas gadu gadiem kaulainiem nagiem ieķēries mūsu zemē un nekādi negrib palaist to vaļā.” (Iveta Lūka)
Viņi redz, ka 16. martā elite iesēžas melnās volgās, tfu tu, mersedesos un tramīgi aizpūš labi tālu no Rīgas Lestenes virzienā, kamēr saujiņa Brīvības pieminekļa puķu nolicēju iet caur bruņotu spēka struktūru un barjeru kordonu.
Un runa nav tikai par mulsumu, ko rada iekšlietu spēka struktūras, kuru darbinieku mašīnās mēdz karāties Georgija lentītes un Krievijas karodziņi, runa ir par politiķiem. 9. maijā šīs draudu atmosfēras no policijas puses nav.
Un precizēju īpaši S. Ģirģenam – es nesaku, ka tai ir jābūt. Nebūt ne. Ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei. Lieciet mierā cilvēkus 16. martā. Un 1. maijā, kā tas bija šogad.
Vienmēr esmu domājusi, kā Pārdaugavas iedzīvotāji paskaidro saviem bērniem šīs divas uzvaras, kas saistās ar Uzvaras parku un PSRS režīma laika pieminekli.
Iedomājos – kaut kā “nu jūs saprotiet, bērni, ir tāda uzvara, pēc kuras mēs ieguvām brīvību, un tāda nākamā uzvara, pēc kuras zaudējām neatkarību”.
Man grūti pateikt, vai “svinētāji” saprot, ka viņi svin “nesvinētāju” okupāciju.
Domāju, ka daļa saprot, bet tad atgriezīsimies pie trešā punkta – viņi ir savākuši žetonus. Okupācija arī ir viņu uzvara. Impērija ir paplašinājusies.
Ļoti teorētiski šeit varētu palīdzēt sabiedriskās televīzijas raidījumi krievu valodā, taču tie nekad nav mēģinājuši izskaidrot, kā jūtas “nesvinētāji”.
Šobrīd, kā manījām, tie ir iesaistījušies mobingā pret krodziņa īpašnieku, kas no sava iestādījuma izlicis impēriskā simbola nēsātāju.
Kā parasti, krievu LTV programma viegli liberālā iesaiņojumā turpina masēt to pašu impērisko naratīvu.
Interesants fakts – ne “Dvēseļu putenis”, ne “Baigā vasara”, ne “Sarkanais mežs” nekad nav tulkota krieviski vai vismaz angliski šajā pašā sabiedriskajā TV. “Svinētāji” “nesvinētāju” stāstu nekad nav dzirdējuši.
Un tagad labā ziņa. Ir neticami strauji uzlabojušās latviešu valodas prasmes “svinētāju” vidū.
Varētu pat teikt, ka “svinētāji” 100% saprot latviešu valodu. Jābūt tikai rosinošam tekstam. “Svinētajiem” ar valodu grūtības rodas tikai tad, kad uzrakstu: “Lūdzu detaļās aprakstiet, kā konkrēti jūs ar mani plānojat izrēķināties?”
P.S. Raksta autore neatzīmē ne 1., ne 9. maiju, ne 16. martu.
