Kāda cūka, tāds gads 0
Jaunais gads būs Dzeltenās Zemes Cūkas jeb Mežacūkas gads – tā vēstīts Austrumu astroloģijā. Kāda īsti ir cūka, un ar ko būs jārēķinās, to sastopot, labi zina slavenā dzīvnieku dabas pazinēja Velga Vītola.
Darbojoties ar dažādiem zvēriem Līgatnes dabas takās, Velga Vītola iepazinusi to tikumus un raksturus: “Varam mazliet pasmaidīt par šādām paralēlēm, taču zināma līdzība starp cilvēku un zvēru pasaulēm ir. Turklāt cūka pēc savas iekšējās uzbūves esot cilvēkam tik līdzīga, ka pat dakteri no tās ņem rezerves daļas cilvēku ārstēšanai. Cūku dzīves moto varētu būt – esmu pašapzinīga cīnītāja, varu atļauties būt tāda, kāda gribu. Mežacūkām ir skaistas acis un gudrs skatiens!”
Jūtu dzīve
Mežacūku barvedis ir kuilis. Līgatnes cūku karali sauc Ansis. Tagad, ap gadumiju, mežacūku aplokā iet pavisam karsti – cūkām ir riesta laiks. Meitenes uzvedas gandrīz kā vienmēr, bet Ansis ne ēd, ne dzer, noskrējies putains, savas sievas uzmanīdams. Vētrainais periods beigsies apmēram februārī, kad tas dūšīgi atsāks ēst, daudz gulēs un atgūs zaudēto formu.
No cūku ģimenes var mācīties kopdzīves modeli – kuilim sievas ļauj visādi ņemties un izrādīties, justies svarīgam, bet pašas tomēr dara tikai to, ko vēlas, un izvērtē katru situāciju.
Daba tā iekārtojusi, ka kuilim visu laiku ataug ilkņi, – tos regulāri nākas aplauzt, zemē barību rokot un cīnoties ar citiem kuiļiem par savu statusu. Tātad – arī no gada var gaidīt, ka jācīnās būs, taču resursu netrūks.
Ģimene pirmajā vietā
Cūkas ir ļoti ģimeniskas. Bariņā ir droši, turklāt Latvijas mežos tām gandrīz nav dabīgo ienaidnieku, izņemot cilvēku. Mežā tās iet, skaļi sarunādamās, un bara tuvošanos var dzirdēt jau pa gabalu. Taču tās tikpat labi prot uzvesties pavisam klusu, kad zogas no meža uz labības vai kartupeļu laukiem.
Pat mazuļu uzvedībā jaušama pašapziņa, patstāvība un droša rīcība. Cūkas ir īstas cīnītājas! Jau no pirmajām dzīves dienām sivēnam jāspēj cīnīties par izdzīvošanu. Sivēns nekautrīgi centīsies citus padzīt no pupa un siltākās vietas. Viens no instrumentiem ir balss. Ja daudzi citi dzīvnieku mazuļi var izdzīvot tikai tad, ja uzvedas pavisam klusu, sivēns rīkojas gluži pretēji. Ja jūt briesmas vai noklīst, bļauj, cik spēj, jo zina, ka tūliņ atskries māte un pamatīgi sados biedētājam.
Tēvs bērnu audzināšanā nepiedalās.
Ļaunākais, kas mežā var gadīties cilvēkam, ir nokļūt starp mežacūku un tās sivēnu. Tāpēc, ieraugot mežā šķietami neaizsargātu sivēntiņu, tūliņ jāmūk prom.
Māja un tīrība
Cūkām ļoti svarīga ir māju sajūta. Māte saviem mazuļiem sagatavo pusmetru augstu un siltu midzeni. Cūkas ne tikai ir gudri, bet arī tīrīgi dzīvnieki. Kūtīs tās tur šaurā aizgaldā, kur nav iespēju ievērot savu kārtību. Cūkām noteikti patiktu mīksti matrači. Mežā tās mīl izrušināt bedri skudrupūznī un jauki tajā irdenumā nosnausties.
Mežacūkām gan raksturīga sava specifiskā smarža. Taču dzīvnieku pazinēja aicina iedomāties, ka varbūt cūkām, kam ir daudzkārt izcilāka oža par divkājiem, cilvēku lietotā ķīmija (smaržas, dezodoranti, krēmi) šķiet daudz briesmīgāka.
Mežacūka par mājām prot padarīt dažādas vietas un ātri pieņem jauno, piemēram, labi un pašapzinīgi iejusties pat galvaspilsētā Rīgā.
Garšo viss
Patiešām cūkas ir visēdājas, apēdīs visu, ko atradīs: gan dzīvu, gan nedzīvu, gan gaļu, gan saknes. Veselīgais zarnu trakts spēj tikt galā gandrīz ar visu atšķirībā no daudziem citiem zvēriem, kuriem neveselīgi (cilvēka doti) našķi var sagādāt nopietnas problēmas.
Taču arī cūkām var noiet greizi ar pārēšanos. Rijība ir cūku nelaime, īpaši, ja viegli un daudz dabūjama neveselīga un pat veselīga barība. Piemēram, daži neapzinīgi cilvēki dzīvniekiem aplokā gatavi izbarot visas savas sviestmaizes – sak, redz, kādā nabaga cūciņas badā, tik traki rij!
Cūkām labi piemērota veģetāra barība ir zirņauzas, dažādu krūmu atvases, ziemā pat skujas. Protams, papildus garšos arī kāds našķis: saknes, āboli.
Galvenais cūku gardums ir ozolzīles, tāpēc veiksmes pievilināšanai svētkos ar tām būtu ieteicams rotāt eglīti un dzert ozolzīļu kafiju.
Foto un konsultācija: Velga Vītola
