Pēdējais piliens 0
Pēdējais piliens bija svētdienas pēcpusdiena brāļa kompānijā. Pēc garās un nogurdinošās darba nedēļas, daudzajām stundām birojā pie datora bija tik jauki pamētāt bumbu svaigā gaisā bez īpašām ekspektācijām, tikai viņa, brālis, un bumba. Viss bija labi, līdz viņai galvā iešāvās doma: “Šī taču ir feisbuka posta vērta nodarbe! Re, kā es kvalitatīvi pavadu laiku ar ģimeni, džemperis arī man izskatās ļoti labi, ieturot “es nesatraucos par to kā izskatos, bet tomēr izskatos lieliski” stilu, turklāt mēs sportojam!” Prasīties prasījās to iemūžināt un ielikt savā taimlainā… Stop! Sandra sevi domās iepļaukāja, kaut kas ir nogājis greizi! “Kāpēc es vairs neprotu baudīt procesu, par to nelieloties vai nepastāstot visai apkārtējai pasaulei? Kāpēc mana laika pavadīšana, mans izskats vai es pati, kā personība, esmu vērtīga, tikai gūstot apstiprinājumu no citiem?”” nepārtrauktā sevis salīdzināšana ar citiem bija viņu nogurdinājusi. Sandra nevis iemūžināja savu pēcpusdienu ar brāli, bet pieņēma lēmumu. Viņa lūdza brāļa atbalstu, lai nomaina viņas kontam paroli, lai, pat ja atkal sagribētos, ieeja viņai būtu liegta.
Jau nedēļa bez feisbuka
Nu jau nedēļu Sandra nav bijusi sociālajos tīklos un, atbildot uz jautājumi, vai ir kādi ieguvumi, atbild īsi un konkrēti: “Es labāk koncentrējos un fokusējos uz esošo mirkli un situāciju, darbā nenovirzos no izpildāmajiem uzdevumiem, komunikācijā ar apkārtējiem iesaistos, iedziļinos un klausos pa īstam, nevis pa pusei, paralēli šķirstot feisbuku. Dzīvoju šeit un tagad ar to, kas ir un kā nav, nevis virtuālajā jeb paralēlajā realitātē. Man ir vairāk laika, ir mazinājies spiediens sevis radītajam perfektās dzīves tēlam sociālajos tīklos un man ir vairāk pārliecības pašai par sevi, kuru nebaroju ar bezpersoniskiem laikiem jeb ātrajiem apmierinājumiem, kas tikai apmāna mūsu sāta sajūtu. Tāpat kā, beidzot rīt saldumus, – sagaidām mirkli, kad patiešām tos gribas mazāk! Ir mazinājies spiediens sevis radītajam perfektajam tēlam!”
Komentē psihoterapeite Aija Apele:
“Tiek lēsts, ka 80% no sociālo tīklu lietotājiem ir vecumā no 12 līdz 30 gadiem, tātad vissvarīgākajā vecumposmā, kad personībai ir jāveic būtiski attīstības, izglītības, karjeras un attiecību veidošanas uzdevumi. Ir pierādīts, ka sociālo tīklu pārmērīga lietošana ir saistīta ar noslieci uz depresiju, zemu pašcieņu, zemu stresa toleranci (nespēju tikt galā ar ikdienas stresu), zemām sekmēm mācībās (vai darbā), neveselīgām verbālās un fiziskās agresijas izpausmēm u.c. emocionālām problēmām. Pārmērīgas sociālo tīklu lietošanas gadījumos var attīstīties atkarība, kuru pieskaita pie “ne-vielu” atkarībām jeb tehnoloģiju atkarībām, kas pieskaitāmas pie specifiskām psiholoģiskām atkarībām. Sociālo tīklu atkarības mehānisms ir līdzīgs jebkurai atkarībai – par to liecina dažādas pazīmes, piemēram, kontroles zudums (citas aktivitātes tiek aizstātas, nespēja novērsties un pārtraukt aktivitāti), atkarīga pieraduma izveide (pavadītais laiks pieaug, savukārt gandarījums krīt), rodas konflikti reālajā dzīvē, abstinences sindroms (aizkaitināmība, nomākts garastāvoklis, trauksmes simptomi, garastāvokļa svārstības nesaņemot kārtējo “soctīklu” devu) u.tml.
Atkarības nerodas pēkšņi, uz līdzenas vietas, – atkarības iemesls ir zema pašcieņa un citas emocionālas problēmas. Pastāv dažādi viedokļi par sociālo tīklu atkarību – tā tiek attiecināta gan uz trauksmes stāvokļu spektru, tajā skaitā obsesīvi-kompulsīvām iezīmēm (uzmācīgas domas, nepārvarama vēlme atkārtot noteiktu uzvedības rituālu, kas notiek cīnoties ar iekšēju trauksmi), ko mēs varam novērot, gan uzmācīgā vēlmē sevi eksponēt, gan ziņojumu vai “like” pārmērīgā pārbaudē, u. tml. Tiek lietots arī jēdziens “sociālo tīklu depresija”, kas atklāj tendenci, ka cilvēki ar noslieci uz depresiju kļūst par pārmērīgiem to lietotājiem, un otrādi – pārmērīga sociālo tīklu lietošana pastiprina depresijas izpausmes. Tāpēc, ieteicams sociālos tīklus lietot ar mēru, neaizvietot ar tiem reālo dzīvi, bet ja nu atkarība radusies – meklēt psiholoģisku/ psihoterapeitisku palīdzību, lai noskaidrotu, kāpēc realitāte ir kļuvusi neizturama, attīstītu pašcieņu, un iemīlētu sevi un dzīvi realitātē.”
