Kāda būtu dzīve “neatkarīgajā Latvijas PSR”? Saruna ar Dmitriju Savvinu 30
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Mediju” apgādā iznākusī Dmitrija Savvina grāmata “Rīts brīvajā Latvijā” pārstāv Latvijā neierastu literatūras novirzienu – antiutopiju. Paša autora vārds vismaz daļai lasītāju nebūs svešs, jo laiku pa laikam presē parādās intervijas ar viņu kā pašreizējā Krievijas režīma opozicionāru.
Agrākais garīdznieks, tagad pareizticības jautājumu vēsturnieks, žurnālists, pazīstams ar aktivitātēm krievvalodīgajā sociālo tīklu vidē, Savvins kopš 2015. gada dzīvo Latvijā kā politiskais bēglis no Krievijas. Viņš uzskata sevi par kristīgi konservatīvu, pamazām apgūst latviešu valodu, un arī mūsu saruna daļēji rit krieviski, daļēji latviski.
Par vienu no saviem mērķiem Savvins uzskata Kremļa propagandas neopadomisko metožu shēmu un mītu atmaskošanu. Daudziem Savvins tāpēc patīk, bet daudziem, nojaušamu iemeslu dēļ, arī nepatīk.
Antiutopija “Rīts brīvajā Latvijā” stāsta par to, kāda būtu dzīve Latvijā, ja 1992. gadā Augstākā padome pilsonību būtu piešķīrusi visiem te dzīvojošajiem un 1994. gadā pie varas būtu nācis autoritārs prezidents, vārdā Aivars Lembasts, bet aizsardzības jomu kūrētu “maršals Alksnis”.
“Jā, varbūt grāmata ir nedaudz groteska, taču tajā nav nekā tāda, ko nevarētu ieraudzīt mūsdienu postpadomju telpā. Šī grāmata ir par to, kā varēja notikt, bet diemžēl tas nenozīmē, ka kaut kas tāds nebūtu iespējams nākotnē. Ja mans darbs Latvijas lasītājam patiks, būšu priecīgs,” teic autors.
Zināmu aprindu ļaudis sociālajos tīklos metās kritizēt šo grāmatu pat vēl nelasījuši. Kā padomju laikos: “Lasījis neesmu, bet nosodu.” Ko par to teiksiet?
D. Savvins: Arī man tas rada jautājumus: vai nu tā ir tikai sakritība, vai arī tomēr daļa no te uzplūstoša, te aizplūstoša apmelojumu viļņa, ar kuru Latvijā sastopos kopš savas ierašanās 2015. gadā. Tie ir vietēji prokremliskie, neopadomiskie spēki, kam, protams, ir sakars arī ar Maskavu.
Tai publikai pret mani ir pretenzijas. Nav jau noslēpums, ka prokremliskie spēki Latvijā ir diezgan daudzskaitlīgi un labi ešelonēti. Tāpat mēs taču labi saprotam, ka ne vienmēr viņi atklāti uzstājas zem sava karoga. Tāda daļa ir gan it kā liberāļu, gan it kā nacionālpatriotu nometnē. Taču, visticamāk, tā vai citādi šiem cilvēkiem ir komerciāli, personiski vai specdienestu aģentūras sakari ar Maskavu. Literārās aktivitātes diemžēl atrodas tikai manas darbības perifērijā, jo galveno vietu tomēr aizņem sabiedriski politiskā darbība, tādēļ visnotaļ likumsakarīgi, ka kādā brīdī mani sāka knābāt no visām pusēm. Tāpēc nebrīnos, ka daži manu grāmatu “Rīts brīvajā Latvijā” kritizē, to pat nelasījuši.
“Krievu pasaules” pārstāvjiem jūsu vārds ir kā sarkana lupata vērsim.
Situācija ir ļoti interesanta. Vispirms vieni man pārmeta “rusofobiju”, kaut nesaprotu, kur viņi to saskatījuši. Tad citi “impērismu”, par kuru arī nesaprotu, kur tas rauts. Tomēr ceru, ka mana grāmata piesaistīs ne tikai “pilsētas dīvaiņu” uzmanību. Manuprāt, apskatītā tēma ir Latvijai svarīga. Ceru, ka ar laiku izdosies to izdot arī krievu valodā. Kā saka kāds mans draugs – krievus Latvijā nevajag uztvert kā kaut kādu te nokritušu monolītu betona bluķi, ar kuru nav skaidrs, ko iesākt. Krievi, jo vairāk krievvalodīgie, nemaz nav monolīti. Tie ir ļoti dažādu uzskatu cilvēki. Nelaime tā, ka šie cilvēki gadiem ir atradušies Kremļa propagandas ietekmē.
Bet, manuprāt, aizvien vairāk krievu sāk adekvāti uztvert realitāti. Ar šiem cilvēkiem vajadzētu strādāt, bet tas diemžēl maz tiek darīts. Nevajag domāt, ka, neliekoties zinis par šiem cilvēkiem, viņi asimilēsies vai izgaisīs. Ja, pirmkārt, Latvijas pilsoniskā sabiedrība un, otrkārt, Latvijas valsts ar viņiem nerunās, tostarp krieviski, tad viņi paliks aci pret aci ar Kremļa propagandu. Tas notiek, un tā patiešām ir milzīga problēma. Iespējams, ar viņiem vajadzētu strādāt visām trim Baltijas valstīm kopā. Tā ir ideja, ar kuru ne reizi vien esmu vērsies pie politiskajām aprindām ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Vārdos visi piekrīt, praksē viss iznāk citādi.
Daudziem grāmatā pieminētajiem literārajiem personāžiem arī reālajā dzīvē ir līdzinieki ar ļoti līdzīgiem vai pat identiskiem uzvārdiem. Nebaidāties, ka kāds apvainosies?
Tie, kas varēja uz mani apvainoties, sen to jau izdarījuši. Mana doma bija uz konkrētu personību, ļoti līdzīgu tēlu piemēra parādīt, kas ar viņiem notiktu, ja tie ideāli, par kuriem viņi toreiz cīnījās, īstenotos. Daudzi no tiem, kas šobrīd ir neslēpti Latvijas valstiskuma ienaidnieki, tādā gadījumā atrastos daudz sliktākā stāvoklī nekā tagad. Viens otrs varbūt pat būtu jau pametis šo pasauli.
Redziet, Latvijā 90. gados un 21. gadsimta sākumā bija pilnībā iespējams vadīt kādu radikālu nacionālboļševiku tipa organizāciju, pēc tam palikt šeit uz dzīvi un vēl uzsākt kādu biznesu. Krievijā vai Baltkrievijā šādi cilvēki, visticamāk, šobrīd atrastos ilglaicīgā ieslodzījumā. Zinu ne vienu vien tādu piemēru. Tāpēc mans mērķis bija parādīt šādiem puišiem: “Lūdzu, sapņojiet uzmanīgi – ja šis alternatīvais scenārijs īstenotos, jums klātos daudz plānāk.”
Labi orientējaties 90. gadu notikumos Baltijā, kaut dzīvojat te samērā nesen. Jums palīdzēja?
Mana dzīve Latvijā izveidojusies tā, ka ļoti daudz kontaktējos ar latviešiem. Un tas mani patiešām ļoti atšķir no citiem krievu politemigrantiem. Liepājā, kur dzīvoju, esmu ļoti pateicīgs manam draugam Aigaram Prūsim. Viņš man daudz pastāstīja par pilsētas vēsturi. Palīdzēja arī vēsturnieks, Latvijas krievu emigrācijas pētnieks Andrejs Gusačenko. Andrejs, manuprāt, ir piemērs tam, kādam vajadzētu būt krievam Latvijā – nevainojami pārvalda latviešu valodu, veiksmīgs. Jā, vēl grāmatas tapšanai palīdzēja manas žurnālistiskās prakses, sarunas ar žurnālistiem.
Redziet, tā ir mana pozīcija – ja jau dzīvo šajā zemē, tad, lai saprastu, kur atrodies, jākomunicē ar vietējiem, jāstrādā. Un tikai tad tu sāc izprast, kas apkārt notiek. Turklāt, tā kā kontaktējos arī ar vietējiem krieviem un ebrejiem, zinu, ka skatpunkti var būt arī dažādi. Grāmatā atspoguļojas visa šī mana pieredze.
Man nekad nav bijis skaidrs, kā iespējams dzīvot kādā zemē un absolūti par to neinteresēties.
Tomēr diezgan daudzi tā dzīvo. Nozīmīga krievu emigrācijas daļa tā arī paliek “maskavieši izsūtījumā”, kā es viņus saucu. Nesaukšu ne konkrētas personas, ne konkrētas valstis, tomēr zinu diezgan daudz tādu, kuri nodzīvojuši jaunajā mītnes zemē piecus sešus gadus, bet kafiju joprojām pasūta, runājot angliski. Un ne jau Lielbritānijā vai ASV. Tas tikai liecina, cik šie cilvēki ir tāli no realitātes. Nemaz nerunāsim, ka viņi lasītu vietējo presi vai skatītos vietējo TV. Tā šie cilvēki arī paliek savā informācijas tunelī.
Varbūt tikai šķiet, bet izskatās, ka savā grāmatā brīdināt arī par briesmām, ko var nest populistisks visas tautas vēlēts prezidents, ja tauta izdara nepareizo izvēli.
Šī grāmata tomēr ir daiļliteratūra. To nevajadzētu uztvert kā Dmitrija Savvina politisko tēžu apkopojumu. Tikai mēģināju konstruēt pasauli, kāda tā būtu, ja Latvija izvēlētos attiecīgo ceļu. Tā ir realitāte, ko redzam visā postpadomju vai drīzāk neopadomju telpā. Visur, kur šajā teritorijā izveidojušies autoritārie režīmi, būtībā diktatūras, viss sākās ar pārbūves laika augstāko padomju iznīcināšanu.
Šīs padomes – reāli vēlētas, patiesi plurālistiskas – pēc būtības bija parlamentārisma aizmetnis. Tā tas bija Kazahstānā, Krievijā, Baltkrievijā. Un katru reizi, pēc tam kad šīs padomes sagrāva un nodibināja prezidentālu republiku, taciņa pa taisno aizveda uz autoritārismu. Ja trūkst parlamentāro tradīciju, tad nonākšana pie spēka struktūrās balstīta prezidentāla režīma notiek pat visai dabiskā ceļā.
Pēc tāda paša modeļa, kā Aivars Lembasts grāmatā, rīkojās visi populistiskie politiķi, nākamie diktatori bijušās PSRS teritorijā. Vispirms viņi izmanto iedzīvotāju neapmierinātību ar dzīves līmeņa kritumu, tad sāk balstīties uz valsts drošības struktūru, agrākās Valsts drošības komitejas kadriem – tieši tāpat, kā savulaik rīkojās Aleksandrs Lukašenko un arī Boriss Jeļcins. Bet tālāk prezidentālas republikas ietvaros pakāpeniski jau tiek veidota pilnvērtīga diktatūra. Jā, šo grāmatu var uzskatīt arī par brīdinājumu.
Jā, tas liek aizdomāties, ka mūsu ieaijājošā pārliecība par stabilitāti var izrādīties maldīga.
Tā ir ļoti interesanta un svarīga tēma. Varbūt var rasties jautājums: “Kāpēc tu, krievs no Krievijas, raksti šādu grāmatu par Latviju? Kāpēc tev kaut kas tāds vispār nāk prātā?” Bet, saprotiet, 2005. gadā Krievijā, lai arī pirmie zvaniņi jau skanēja, bija grūti noticēt tam, kas notiks 2010. gadā. Bet to, kas būs 2021. gadā mēs vispār nevarējām iedomāties. Ka par komentāru sociālajos tīklos, par iziešanu uz ielas ar plakātu var dabūt reālu cietumsodu. Mēs dzīvojām salīdzinošā brīvībā, un kas tāds mums šķita fantasmagorija, kura nekad neatgriezīsies.
Tāpēc mana kā piespiedu politemigranta pieredze – es neaizbraucu no labas gribas, bet tādēļ, lai nenonāktu cietumā, – man iemācīja, ka stabilitāte ir tikai šķitums. Cilvēkiem, kas dzīvo brīvā valstī, tādas frāzes kā ASV prezidenta Ronalda Reigana teiktais, ka brīvību no nebrīvības šķir tikai viena paaudze, šķiet garlaicīgas banalitātes. Bet tā ir taisnība! Visu, soli pa solim, ir ļoti viegli pazaudēt. Tas, ka zinu, kā šāds režīms pakāpeniski veidojās Krievijā, un esmu iepazinis Latvijas dzīves realitāti, palīdzēja man radīt to ainu, ko attēloju grāmatā. Grāmata, pirmkārt, vairāk orientēta maniem vienaudžiem – trīsdesmit un četrdesmitgadniekiem.
Pieļauju, ka jaunākiem varbūt būtu grūti izprast padomiskās dzīves specifiku.
Nezinu, vai man tas izdevies vai ne, taču vēlējos izstāstīt, kā šī sistēma principā veidojas un strādā, kā no vienas lietas izriet nākamā. Jā, to esmu ievērojis, ka cilvēki atkarībā no vecuma uz grāmatu reaģē dažādi. Šajā ziņā man bija ļoti interesanti sadarboties ar tulkotāju Salliju Benfeldi. Viņa ļoti labi atceras padomju laikus un nekļūdīgi uzminēja sižeta tālāko attīstību, jo lieliski saprot, kā šī mašinērija strādā. Tā pretdabiskā sociālpolitiskā sistēma, kuru radīja Padomju Savienībā un kas turpinās Maskavā, Nursultanā, Minskā un arī citur postpadomju telpā, patiešām ir tik specifiska, ka cilvēkam no malas grūti saprast, kā tā funkcionē.
Ar grāmatu es parādu cilvēkiem Latvijā, kāda būtu alternatīva viņu tagadējai dzīvei. Jo, no vienas puses, nepilsonība 90. gadu sākumā bija ļoti radikāls solis, un daudzi apvainojās. Taču, no otras puses, kāda tad bija alternatīva? Bija milzīgs daudzums padomju identitātes nesēju, turklāt dažādu tautību. Kuram viņi, saduroties ar 90. gadu sākuma ekonomiskās un sociālās dzīves grūtībām, demokrātiskā ceļā būtu devuši varu? Tagad visi zina, kas ir Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja.
Mūsdienās tam grūti noticēt, bet 60. gados dzīves līmenis Ziemeļkorejā vidēji bija augstāks nekā Dienvidkorejā. Tā patiešām bija! Dienvidos bija spēcīgs prophenjanas noskaņojums un, ja tur toreiz sarīkotu demokrātiskas vēlēšanas, uzvarētu Kims Irsens. Demokrātiskā ceļā! Bet vai tas būtu izrādījies ceļš uz labklājību ilgtermiņā? Arī Aleksandrs Lukašenko savās pirmajās vēlēšanās uzvarēja demokrātiski, bet kas no tā iznāca vēlāk – apstākļos, kad nav nobriedušas demokrātijas un parlamentārisma tradīciju?
Deviņdesmito gadu sākumā nebija iespējams veidot neatkarīgu valsti, dodot vēlēšanu tiesības pilnīgi visiem, kas te dzīvoja.
Tā būtu “neatkarīgā Latvijas PSR”. Es neuzskatu, ka visu toreiz darījāt absolūti pareizi. No daudzām vēlākajām problēmām droši vien bija iespējams izvairīties. Bet tas, ka ceļš, ko toreiz izvēlējāties, izrādījās pareizākais, tostarp arī Latvijas krieviem, ir fakts. Protams, atrastos cilvēki, kam arī tāda Baltkrievijas variantam tuva “brīvā Latvija”, kā aprakstīts grāmatā, šķistu pievilcīga.
Kā, jūsuprāt, noslēgsies pavisam reālais Baltkrievijas stāsts?
Baltkrievijas brīvības atslēgas atrodas Maskavā. Kamēr būs šis atbalsts, Minskas režīms turpinās pastāvēt. Ar Lukašenko vai bez, jo viņš nemaz nav tik principiāli nepieciešama figūra. Tiem, kuri vilka paralēles ar Polijas arodbiedrības “Solidaritāte” streikiem 1980. gadā, es gribētu atgādināt, ka viņi aizmirst, ka pēc tam bija ģenerālis Jaruzeļskis un karastāvoklis, kas pastāvēja līdz pat brīdim, kad PSRS sāka karaspēka izvešanu no Austrumeiropas, tātad 8–10 gadus.
Kamēr nemainīsies režīms Maskavā, nekas nemainīsies arī Minskā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pastāv taču Krievijas–Baltkrievijas Apvienotā valsts. Bēdīgā patiesība ir tāda, un to varu sacīt, balstoties savā personīgajā pieredzē, jo atceros 2011. gada nogales protestus pret vēlēšanu falsifikācijām Maskavas Bolotnajas laukumā, ka šādus režīmus nevar nogāzt, aplaudējot ielu demonstrācijās. Iet ar baloniņiem ir labi, bet tas dod rezultātus vien tad, ja valstī vēl saglabājušies kaut kādi demokrātiskie institūti un vara baidās no sabiedrības noskaņojuma. Bet citādi… divtūkstoš motivētu omoniešu vienmēr uzvarēs simt tūkstošu lielu pūli.
Šobrīd es neredzu priekšnosacījumus režīma maiņai Krievijā, taču redzu lielu iespējamību, ka atkārtosies perestroikas scenārijs. Mihails Gorbačovs bija spiests sākt reformas, jo valstij beidzās nauda. Un arī tagad – kad Krievijas ekonomiskais stāvoklis sasniegs zināmu punktu, vara būs spiesta sākt politisko liberalizāciju.
Un tad sāksies?
Lielākā vai mazākā mērā. Nedomāju, ka Krievija izirs. Jo te ir vēl viens svarīgs moments. Kāpēc var pastāvēt Ziemeļkorejas režīms? Tāpēc, ka nevienam pasaulē nav vēlēšanās strēbt tā gāšanas sekas. Ko iesākt ar divdesmit miljoniem cilvēku, kuri nemaz nemāk dzīvot ārpus čučhes ideoloģijas paradigmām? Kurš šos cilvēkus baros, kurš cīnīsies ar neizbēgamo noziedzību, kurš viņiem iemācīs dzīvot jaunajā pasaulē? Ciniski, bet vienkāršāk ir to visu neizraisīt.
Līdzīgu ainu mēs redzam arī starp Rietumiem un Krieviju. Vašingtonai un Briselei ir vienkāršāk atstāt visu, kā ir, nekā pēc tam risināt problēmas no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam.
