Stiebrzāles 0
Pļavas timotiņš (Phleum pratense L.) – skrajceru virszāle, kurai ir labi attīstīta, bagātīgi sazarota bārkšsakņu sistēma, kuras galvenā masa izvietota augsnes virskārtā 10–15 cm dziļumā. Pateicoties pieticībai, ziemcietībai, ražībai un ilggadībai (saglabājas zelmenī vidēji 6–8 gadus), tā ir viena no izplatītākajām stiebrzālēm Latvijas pļavās un tīrumos.
Timotiņš nav izvēlīgs augsnes un klimata ziņā, pacieš pavasara salnas, to var audzēt atšķirīga mehāniskā sastāva augsnēs, arī mazāk auglīgās un vieglākās, kā arī slapjās un vēsās mālainās augsnēs. Sevišķi labi padodas nosusinātās purva augsnēs, kur timotiņš ir viena no izturīgākajām stiebrzālēm. Mitrumprasīgs augs, pacieš periodisku applūšanu, bet slikti panes ilgstošu sausumu. Aug arī skābākās augsnēs (pHKCl 5), tomēr skābo augšņu kaļķošana veicina timotiņa labāku augšanu un ievērojami palielina ražību. Ļoti vieglās un sausās smilts augsnēs timotiņš aug slikti, slimo ar rūsu un ātri iznīkst.
Pļavas auzene (Festuca pratensis Huds) – skrajceru virszāle ar bagātīgu lapojumu. Zelmenī saglabājas vidēji 4–5 gadus. Pavasarī attīstās agri, zied jūnija sākumā. Nav prasīga augsnes un klimata ziņā. Labi ataug pēc pļaušanas. Nedaudz dziļāka sakņu sistēma nekā timotiņam, tāpēc izturīgāka sausuma apstākļos. Tomēr pļavas auzenes saknēm ir mazāka barības vielu uzņemšanas spēja, tāpēc tā ir prasīgāka augsnes auglības un mēslojuma ziņā; vēlamais pH KCl 5,5–7,5. Labi padodas gan minerālaugsnēs, gan kultivētos zāļu purvos, pacieš īslaicīgu applūšanu.
Niedru auzene (Festuca arundinacea L.) – spēcīgi cerojoša skrajceru virszāle, kas zelmenī saglabājas 8–10 gadus. Tā ir agrīna, ražīga, labi ataug pēc pļāvumiem, izceļas ar sausumizturību un labu ziemcietību. Niedru auzenes plašāku izmantošanu ierobežo samērā asās lapas un rupjie stiebri, tāpēc lopbarībai jācenšas novākt līdz plaukšanas sākumam. Salīdzinoši pieticīga stiebrzāle augsnes prasību ziņā, var augt arī mazauglīgākās augsnēs un jaunapgūtās platībās. Tai ir spēcīga sakņu sistēma, kas veido blīvu, noturīgu velēnu, tāpēc to var izmantot, lai ar saknēm nostiprinātu augsni stāvās nogāzēs, aizkavētu ūdens un vēja izraisītu augsnes eroziju. Var audzēt mitrākās pļavās ar kūdrainu augsni un vietās, kas periodiski applūst.
Sarkanā auzene (Festuca rubra L.) – stīgotāja vai cerotāja apakšzāle, nav izvēlīga klimata un augsnes ziņā. Labi pacieš aukstumu, sausumu, kā arī lieku mitrumu, tāpēc labāk nekā citas zāles aug smilšainās, viegla mehāniska sastāva skābākās augsnēs (pHKCl >5), ar mazāku barības vielas daudzumu. Var audzēt vietās, kas pakļautas ūdens erozijai. Labi padodas nosusinātās kūdras augsnēs.
Ganību airene (Lolium perenne L.) – skrajceru apakšzāle ar vidēji dziļu sakņu sistēmu, dažām šķirnēm mēdz būt arī īsi apakšzemes dzinumi. Izceļas ar ātraudzību, augstražību, izcilu lopbarības kvalitāti. Intensīvi cero, ātri izveido blīvu zelmeni, labi ataug pēc pļāvumiem, nodrošinot trīs četrus pļāvumus sezonā. Augšanas apstākļu ziņā ir viena no prasīgākajām stiebrzālēm. Mīl mitru un maigu klimatu, priekšroku dod mālainām, neitrālām (pH KCl 6–7,5), barības vielām bagātām minerālaugsnēm ar noregulētu mitruma režīmu. Necieš skābas augsnes (pH KCl<5,5), augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Nav piemērotas vieglas smilts un kūdras augsnes.
Auzeņairene (x Festulolium) ir starpsugu hibrīds, kurā selekcionāri centušies apvienot labākās aireņu un auzeņu īpašības: ražību, kvalitāti, ziemcietību, ilggadību. Atkarībā no šķirnes tā var vairāk līdzināties vienai vai otrai sugai gan agronomisko īpašību, gan augsnes prasību ziņā. Vairākumam Latvijā pieejamo auzeņaireņu šķirņu vēlams nodrošināt līdzīgus audzēšanas apstākļus kā ganību airenei – iekultivētas, barības vielām bagātas, pietiekami mitras vidēja mehāniskā sastāva minerālaugsnes ar neitrālu līdz vāji skābu reakciju. Nav ieteicams tās izvietot vieglās, skābās smilts augsnēs, kūdrājos un applūstošās platībās.
Viengadīgā airene (Lolium multiflorum Lam. var. Westerwoldicum) – skrajceru virszāle ar bagātīgi lapotiem dzinumiem, kas pilnībā attīstās sējas gadā un ziemā iznīkst. Labi attīstīta bārkšsakņu sistēma, kuras galvenā masa izvietojas augsnes aramkārtā. Sēklas sāk dīgt jau 2–4 oC. Jaunie asni labi pacieš arī salnas līdz -4 oC, bet labi attīstījusies viengadīgā airene rudens pusē iztur pat -8 oC salu. Izceļas ar augstu ražību, lopbarības kvalitāti, strauju augšanu un ataugšanu pēc pļāvumiem. Veģetācijas periodā var iegūt 3–5 pļāvumus. Patīk mitrs klimats un ar mitrumu nodrošinātas auglīgas augsnes. Vislabāk tā padodas iekoptās smilšmāla un nosusinātās kūdras augsnēs. Vieglas, sausas smilts un ļoti blīvas māla augsnes tai nav piemērotas. Viengadīgā airene nav sevišķi jutīga pret paaugstinātu augsnes skābumu, taču, ja pHKCl ir zemāks par 5, tad augstas ražas nodrošināšanai nepieciešama kaļķošana.
Kamolzāle (Dactylis glomerata L.) – skrajceru virszāle, kas veido kuplus cerus. Ilggadīga, mūža ilgums 6–8 un vairāk gadu. Izceļas ar agrīnumu, ražību un labām ataugšanas spējām. Pēc ziedēšanas strauji nocietē un zaudē savu barības vērtību, tāpēc pļaujama skarošanas sākumā. Klimata un augsnes prasību ziņā izvēlīgāka par timotiņu un pļavas auzeni – tā piemērota siltākam klimatam un sausākām vietām. Spēcīgā sakņu sistēma nodrošina sausumizturību, bet nepanes augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Piemērotas ir nosusinātas, irdenas, ar barības vielām bagātas minerālaugsnes. Var audzēt arī smilšainās un mazāk auglīgās augsnēs. Labi aug nosusinātos zāļu purvos, bet tur var ciest no pavasara naktssalnām, kas sevišķi bīstamas sēklaudzēšanas sējumiem, jo apsaluši ģeneratīvie dzinumi sēklas neveido. Salīdzinoši labi panes noēnojumu, var sēt starp kokiem.
Miežabrālis (Phalaris arundinacea L.) – stīgotāja virszāle ar gariem, zarotiem apakšzemes dzinumiem, kuriem mezglu vietās veidojas jaunas saknes un lapu dzinumi. Piemērotos augšanas apstākļos tas ļauj miežabrālim ļoti ātri savairoties, jo dzinumi izplatās ap 20 cm dziļumā augsnes virsējā slānī. Tāpat kā visām stīgotājām virszālēm, arī miežabrālim sakņu elpošanai nepieciešams gaiss, tāpēc tam patīk irdenas, ar gaisu bagātas augsnes. Miežabrālis ir ļoti ziemcietīgs, zelmenī saglabājas 8–10 gadus, pavasarī ataugšanu uzsāk agri un strauji. Miežabrālis pieder pie barības vielu prasīgām stiebrzālēm, tam ir piemērota gandrīz jebkura mitra un auglīga augsne. Labi aug ar kaļķi bagātās, trūdainās augsnēs, kurās ir arī liels slāpekļa daudzums – gan minerālaugsnēs, gan zāļu purvos. Miežabrālim nepatīk skābas un blīvas minerālaugsnes, kā arī pārpurvotas vietas ar augstu, stāvošu gruntsūdeni. Ļoti skābās augsnēs miežabrālis neaug, pat ja mitruma apstākļi ir piemēroti. Slikti panes noēnojumu, biežu apganīšanu un nomīdīšanu.
Pļavas skarene (Poa pratensis L.) – stīgotāja apakšzāle ar gariem, spēcīgiem pazemes dzinumiem un bagātīgu lapojumu. Agrīna, ļoti ilggadīga, labas ataugšanas spējas, augsta barības vērtība, ātri vairojas veģetatīvi. Klimata ziņā nav izvēlīga, labi pacieš aukstumu un arī sausumu. Prasīga pēc barības vielām, neaug nabadzīgās smilts, kā arī pārāk smagās, blīvās māla, pārmitrās, glejotās un skābās augsnēs. Labi padodas nosusinātos zāļu purvos. Var izturēt applūšanu pavasara palos līdz pat 15–30 dienām.
Pļavas lapsaste (Alopecurus pratensis L.) – stīgotāja virszāle ar samērā īsiem apakšzemes dzinumiem, tādēļ pēc izskata tā atgādina cerotāju stiebrzāli. Sakņu sistēma ir sekla, galvenā sakņu masa atrodas pašā augsnes virskārtā, tāpēc ir mitrumprasīga. Viena no tipiskākajām mitro zemieņu un upju palieņu pļavu zālēm. Ļoti agrīna, ilggadīga, zelmenī saglabājas 10 gadus un ilgāk. Klimata ziņā lapsaste nav prasīga, labi pacieš ziemas aukstumu un pavasara nakts salnas. Labi iztur augstu, bet ne stāvošu gruntsūdens līmeni. Pacieš ilgstošu applūšanu, turpretī, sausā, nabadzīgā augsnē iesēta, tā nīkuļo un izzūd. Izmantojama kultivēto zālāju ierīkošanai zemākās un mitrākās minerālaugsnēs, bet īpaši kultivēto zāļu purvos, kur tā dod vislielākās ražas.
Drošāk izvēlēties zālaugu daudzkomponentu maisījumus
Visas sugas dod priekšroku auglīgām, iekoptām, trūdvielām bagātām augsnēm ar noregulētiem mitruma apstākļiem, bet bieži vien zālaugiem tiek atvēlētas ne tās labākās platības.
Gan augšņu neviendabības dēļ, gan iespējami kvalitatīvākas un sabalansētākas lopbarības nodrošināšanai ieteicams izvēlēties zālaugu daudzkomponentu maisījumus, kuru sastāvā ir dažādas sugas un šķirnes. Tas nodrošinās zelmeņa ilggadību, kā arī augstākas un stabilākas zāles ražas. Dažādos līmeņos izvietotā apjomīgā sakņu sistēma efektīvāk izmantos augsnē esošās barības vielas, tauriņzieži saistīs atmosfēras slāpekli un apgādās ar to arī līdzās augošās stiebrzāles. Savukārt atšķirīgos līmeņos un leņķos izvietotajās stiebrzāļu un tauriņziežu lapās intensīvāk norisināsies fotosintēzes procesi, labāk tiks izmantota saules enerģija.
Plašāku materiāu lasiet žurnālā Agro Tops
