Padoms zemniekam. Kāda augsne patīk dažādiem zālaugiem? 0
Teksts un foto: Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece
Lekni augoši daudzgadīgo zālaugu zelmeņi nodrošina lētāko un augstvērtīgāko lopbarību gan vasaras, gan ziemas periodā. Zālaugu apjomīgā sakņu masa palielina organiskās vielas daudzumu un uzlabo augsnes struktūru, palielinot augsnes auglību, kas ir būtisks nosacījums ilgtspējīgai saimniekošanai. Tomēr jāzina, kur ko sēt.
Zelmeņa ražības un produktīvās ilggadības palielināšanā svarīga loma ir augsnes apstākļiem atbilstošu zālaugu sugu izvēlei. Latvijā sastopama ļoti liela augšņu dažādība, tāpēc jāsāk ar augsnes auglības novērtēšanu, veicot agroķīmisko izpēti. Ar augsnes auglību saprotam dažādu augu augšanai un attīstībai nepieciešamo apstākļu kopumu, tostarp – augsnes reakciju, granulometrisko sastāvu, organisko vielu daudzumu, nodrošinājuma pakāpi ar augu barības vielām, augsnes adsorbcijas spēju utt.
Svarīgākie augsnes auglības faktori
Augsnes granulometrisko sastāvu nosaka cilmiezis, uz kā pamata veidojusies augsne. Tas lielā mērā ietekmē augsnes struktūru, siltumietilpību, ūdens caurlaidību un tā pacelšanās spēju pa kapilāriem, kā arī produktīvā ūdens daudzumu un augiem pieejamos barības vielu krājumus. Smagākas augsnes ar māla minerālu klātbūtni būs auglīgākas, ar labāku augu barības vielu saistītspēju nekā vieglas smilts augsnes.
Augsnes reakcija jeb pH ir viena no būtiskākajām īpašībām, kas ietekmē augu augšanu. Palielināta skābuma vai sārmainuma apstākļos pasliktinās augsnes fizikālās īpašības un augu nodrošinājums ar barības vielām: veidojas augiem nelabvēlīgs gaisa un mitruma režīms, augu barības vielas saistās nešķīstošos savienojumos un augi nevar pilnībā izmantot lietoto mēslojumu. Katram kultūraugam ir savs optimālais pH intervāls, kurā tas jūtas vislabāk – augi var maksimāli izmantot augsnē esošās barības vielas, strauji augt un attīstīties. Latvijas augsnes bieži ir pārāk skābas. Tas ir galvenais zelmeņu novecošanās iemesls, tāpēc skābas augsnes noteikti jākaļķo.
Organiskās vielas nodrošina augiem viegli pieejamu un labi izmantojamu barības vielu rezervi, kas satur visus augiem nepieciešamos makro- un mikroelementus. Organiskā viela pozitīvi ietekmē augsnes īpašības: uzlabo augsnes struktūru; nodrošina labvēlīgākus mitruma apstākļus; palielina mikroorganismu daudzumu un aktivitāti, augsnes noturību pret nelabvēlīgiem fizikāliem un ķīmiskiem faktoriem, paaugstina augsnes adsorbcijas spēju. Tā savukārt ietekmē augsnes cietajai fāzei piemītošo spēju saistīt no augsnes šķīduma un gaisa dažādas vielas, noturēt un pasargāt tās no izskalošanās vai izgaišanas. Augsnes auglības prasības dažādām zālaugu sugām mēdz ievērojami atšķirties. Katrai nepieciešams noteikts augsnes auglības un iekopšanas līmenis, noteikts mitruma režīms un pieejamo barības vielu daudzums. Pirmām kārtām jābūt nodrošinātiem galvenajiem augu barības elementiem: slāpeklim, fosforam un kālijam (NPK). Slāpeklis (N) visvairāk ietekmē zāles augšanu, ražību, kvalitāti. Īpaši atsaucīgas uz slāpekļa (N) mēslojumu ir stiebrzāles – tās labāk cero, straujāk aug, paaugstinās proteīna līmenis zelmenī. Tauriņziežiem N mēslojums mazāk svarīgs, jo tiem piemīt spēja ar gumiņbaktēriju palīdzību saistīt atmosfēras N, nodrošinot gan sevi, gan daļēji arī līdzās augošos augus. Dabiskais N nodrošinājums augsnē ir cieši saistīts ar organiskās vielas daudzumu.
Fosfors (P) veicina spēcīgas sakņu sistēmas attīstību, blīva zelmeņa veidošanos. Kālijs (K) ne tikai rūpējas par ražas pieaugumu, bet arī paaugstina zālaugu ziemcietību un izturību pret dažāda veida stresu, tostarp kaitēkļiem, slimībām, kā arī palielina zelmeņa ilggadību. Lai konkrētos augšanas apstākļos sasniegtu labākos rezultātus, iepazīsimies ar nozīmīgāko lopbarības zālaugu augsnes un klimata prasībām.
Tauriņzieži
Vairākums tauriņziežu ir prasīgāki augšanas apstākļu ziņā, jutīgāki pret palielinātu augsnes skābumu, applūšanu, pārlieka mitruma apstākļos tie nereti izslīkst, tiem nepatīk augsts gruntsūdens līmenis. Visiem tauriņziežiem piemīt spēja saistīt atmosfēras slāpekli, tāpēc auglīgākās augsnēs var iztikt bez N mēslojuma, nabadzīgākās pietiek ar minimālām N devām augšanas sākumā. Tauriņzieži nodrošina augstvērtīgu, proteīniem bagātu lopbarību, pēc ziedēšanas zelmeņa barības vērtība krītas daudz lēnāk nekā stiebrzālēm.
>Sarkanais āboliņš (Trifolium pratense L.) ir izplatītākais lopbarības tauriņziedis sētajos zālājos, tā mūža ilgums atkarībā no šķirnes vidēji ir 2–3 gadi. Saknes sniedzas līdz 1,5 m dziļumā, tomēr galvenā sakņu masa (75–80%) koncentrējas augsnes aramkārtā. Labi aug vāji skābās (pH KCl > 5,8) minerālaugsnēs, kurās ir pietiekams kaļķa daudzums un kas nav pārmitras. Nepiemērotas ir vieglas un skābas smilts augsnes, vietas ar augstu gruntsūdens līmeni, sarkanais āboliņš necieš applūšanu. Kūdras augsnēs āboliņam ir vājāka ziemcietība.
Baltais āboliņš (Trifolium repens L.) ir mitrumprasīga stīgotāja apakšzāle, pacieš nomīdīšanu un zemu apganīšanu. Augšanai atbilstošos apstākļos zelmenī saglabājas piecus un vairāk gadus. Labi aug dažādu tipu augsnēs, izņemot ļoti vieglas smilts un ļoti skābas augsnes (pHKCl <5,5). Priekšroku dod mēreni mitrām, ar kaļķi un trūdvielām bagātām augsnēm, labi aug arī nosusinātos zāļu purvos. Necieš noēnojumu un ilgstošu sausumu, jo sakņu sistēma baltajam āboliņam ir seklāka. Pietiekams mitrums un gaisma nodrošina labu baltā āboliņa veģetatīvo vairošanos, ātri aizpilda tukšās vietas zelmenī. Labi pacieš applūšanu.
Bastarda āboliņš (Trifolium hybridum L.) ir pieticīgākais no tauriņziežiem, zelmenī saglabājas vidēji 2–4 gadus. Labi aug arī mazauglīgākās, skābākās augsnēs, labi pacieš palielinātu augsnes skābumu un var pat augt, ja pHKCl > 5. Bastarda āboliņam raksturīga mietsakne ar zarotām sānsaknēm, kas nesniedzas pārāk dziļi zemē, bet izvietotas galvenokārt augsnes virskārtā, tāpēc tas aug arī nenosusinātās, mitrākās augsnēs ar samērā augstu gruntsūdens līmeni, ir izturīgāks pret izslīkšanu, bet sausuma periodos vairāk cieš no mitruma deficīta. Seklākas sakņu sistēmas dēļ bastarda āboliņš labāk aug mitrās mālsmilts un smilšmāla augsnēs, kā arī kūdras augsnēs, kur tas ir viens no visvairāk audzētajiem tauriņziežiem.
Lucerna (Medicago L.) ir viena no ilggadīgākajiem un ražīgākajiem, bet arī prasīgākajiem lopbarības tauriņziežiem, īpaši jutīga pret palielinātu augsnes skābumu (pH KCl<6,2), kur veido izretinātu, mazražīgu zelmeni un ātri iznīkst, zaudējot savas priekšrocības. Piemērotos augšanas apstākļos zelmenī saglabājas 4–5 gadus un ilgāk. Veido ļoti dziļu sakņu sistēmu (līdz 2–3 m), tāpēc labi ataug un nodrošina lopbarību arī sausās vasarās. Lucernas audzēšanai ir piemērotas vāji skābas līdz neitrālas karbonātu augsnes un podzolētās augsnes ar kaļķainu cilmiezi. Lucerna necieš augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Audzēšanai nav piemērotas kūdras augsnes un pārpurvojušās platības.
Austrumu galega (Galega orientalis L.) ir daļēji stīgojošs tauriņziedis ar spēcīgi attīstītu sakņu sistēmu, kas sniedzas augsnē vidēji 60–70 cm. Agrīna, intensīvi augoša, ražīga, izceļas ar ilggadību, piemērotos apstākļos zelmenī saglabājas 15–20 un vairāk gadus. Audzēšanai piemērotas dažāda veida minerālaugsnes ar neitrālu vai vāji skābu reakciju (pHKCl>6). Galegu var audzēt arī kaļķainās nogāzēs, tā palīdz novērst augsnes eroziju paugurainās vietās. Nepanes augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Galega ir gaismas prasīgs augs, īpaši jutīgi pret gaismas trūkumu ir jaunie augi pirmajās 40–50 dienās pēc dīgstu parādīšanās. Pirms sējas galegas sēklas obligāti ir jāapstrādā ar nitragīnu, jo galegas gumiņbaktērijas Latvijas augsnēm ir svešas
Ragainie vanagnadziņi (Lotus corniculatus L.) ir cerojošs tauriņziedis – apakšzāle ar spēcīgi attīstītu sakņu sistēmu, kas garuma ziņā atpaliek tikai no lucernas. Tie ir pieticīgi, ziemcietīgi un sausumizturīgi. Mūža ilgums apmēram 5–6 gadi. Labi ataug, lēnāk nekā citi tauriņzieži nocietē, dzīvnieki tos labprāt ēd. Var audzēt visdažādākajās augsnēs, arī skābākās (pHKCl >5,5). Vislabāk padodas irdenās minerālaugsnēs, bet labi aug arī nosusinātos purvos. Necieš lieku, ilgstošu mitrumu, applūšanu un augstu gruntsūdens līmeni
Sējas esparsete (Onobrychis viciifolia Scop.) ir cerojošs tauriņziedis, kas saglabājas zelmenī vidēji 2–3 gadus. Patīk silts klimats, ir samērā ziemcietīga, iztur arī pavasara salnas. Pēc nopļaušanas ataug vāji. Labs nektāraugs, zied no jūnija līdz septembrim, to labprāt apmeklē bites arī karstā un sausā laikā, kad citi medusaugi nektāru praktiski neizdala. Spēcīga sakņu sistēma, kas sastāv no dziļi ejošas mietsaknes un sānsaknēm, labi izmanto fosforu no augsnē grūti šķīstošiem savienojumiem, ir sausumizturīga. Nav prasīga augsnes apstākļu ziņā, aug augsnēs, kur daudzas citas tauriņziežu kultūras nīkuļo, taču priekšroku dod kaļķainām, labi nosusinātām augsnēm. Tai nepatīk skābas, pārpurvojušās, applūstošas augsnes.
Skat.tālāk
