Kad zviedri maksā vairāk, patriotisms pazūd. Meža īpašnieks par “bāleliņiem” un tirgu 0
Konkursa “Sakoptākais mežs” pusfinālists Aivars Bergmanis Kabiles pagasta “Dravās” apsaimnieko 300 ha meža. Aptuveni trešdaļa no šīs platības ir jaunaudžu vecumā, par ko īpašuma nodoklis nav jāmaksā. Kādi 70 ha jaunaudžu atjaunoti stādot, pārējo atjaunot esot palīdzējusi daba.
Bāleliņi ķer uz mušpapīra
Aivars stāsta, ka kādreiz viņa meža īpašums esot bijis lielāks, taču 17 ha vietā, kur nav ceļu, esot pārdevis zviedriem, jo tie piedāvājuši nesalīdzināmi labāku cenu nekā vietējie bāleliņi. Arī šobrīd viņš palīdzot vienam kungam, rīdziniekam, pārdot meža īpašumu – 20 ha, kas sastāv no labi izkoptas jaunaudzes un briestaudzes vecuma bērziem. Firma, kas sevi reklamē kā vietējā kapitāla turētāja, esot piedāvājusi par visu samaksāt 10 000 eiro. Aivars tad esot sacījis – pārdot vai nepārdot – šaubu nav. Nepārdot! Tad nu esot apdomājuši, sacījuši, ka novērtējuši vēlreiz un solījuši maksāt 20 000 eiro. Taču visiem zināma zviedru firma par šiem 20 ha piedāvājusi 42 000 eiro.
Tas, ka no meža gadus piecpadsmit neko iegūt nevarēs, jauno īpašnieku nemaz nav satraucis.
“Var jau būt, ka man gadījās satikties ar tādiem pircējiem, kas meklē muļķus. Ir jau arī tādas firmas, ka vienudien lēti nopērk, bet jau otrā dienā dārgi pārdod ārzemniekiem un pelna kā starpnieki. Mežsaimniecība viņus nemaz neinteresē. Tomēr tendence tāda ir – ārzemnieki maksā vairāk un kāds tad tur vairs patriotisms…” Bet par to muļķu meklēšanu, Aivars saka – kas meklē, tas atrod. Diemžēl.
Tirgu nevar čakarēt
Šī vasara meža īpašniekam paiet uzlabojot meža ceļus. Savu plusu dodot arī tas, ka netālu strādā ceļinieki. “Autoceļa labotāji padziļina grāvjus, bet izrakto grantsmilti ved un ber uz mana meža ceļa. Viņiem labi – kravas jāved tikai divus kilometrus un darbi sokas ātrāk un man arī labi – nav jāpērk smilts karjerā. Tikai jāizlīdzina kaudzes. Gāžam arī vienā zemā izcirtumā, kur bija baltalksnis. Uzbēršu kārtu un iestādīšu priedi. Priede mīl smilti. Jāizmanto laiks, kad vari iebraukt mežā pa stigu un dzīties atpakaļgaitā kaut vai kilometru.”
Aivars stāsta, ka vietā, kur šovasar tiek uzbērti ceļi, agrāk, pirms pats veicis meliorāciju, bijis tik daudz ūdens, ka ar traktoru nav varēts iebraukt. Pavisam savos īpašumos nomeliorējis vairāk nekā 50 ha. Nācies arī salabot ceļu pēc tam, kad par to kokmateriālus šķīdonī izvedis kaimiņš.
“Izrakt grāvjus un uzvest būvgružu, ielikt caurtekas man izmaksāja nepilnus trīs tūkstošus. To naudiņu es dabūju par alkšņiem, kurus nodevu kā taras klučus.” Aivars stāsta, ka meliorācijas veikšana ar Eiropas projektu palīdzību neesot vienkārša lieta, un viņam tiek pārmests, ka viņš ar savām reālajām izmaksām sačakarējot visu tirgu.
Viss mainās
Kā jau cilvēks, kuram sirdij tuva vēsture, meža īpašnieks stāsta, ka vietā, kur šobrīd aug cērtams mežs, pirms kara bijušas pļavas. “Agrāk šajā pusē atradās visu Kabiles lielāko saimnieku mājas. Bija lieli ganāmpulki un lielas kūtis. Tagad tajā vietās, kuras nav pārņēmis mežs, saimnieko lielie zemnieki un pamazām vecās mājvietas uzar. Viņiem vajag hektārus un subsīdijas, tāpēc arī vecās alejas nocērt. Un tad bijušo īpašnieku mazbērni domā – eh, vajadzēja gan to vectēva mājvietu ar veco aleju paņemt, tomēr skaisti… Kāds vīrs, kurš bērnībā dzīvojis vienā no šīm mājām, man stāstīja, ka vakarā pēc kapusvētkiem bērni līduši pie loga skatīties kā pusotru kilometru tālajā kapsētā, kas atrodas kalnā, deg svecītes.”
Aivars atceras, ka laikā, kad Latvijā populāra kļuva Velsas mežkopja Tāla Kalnāra teorija par pakāpenisko cirti un mūžīgo mežu, arī vēlējies saimniekot bez kailcirtēm. Taču prakse pierādījusi, ka tas nebūt nav vienkārši. “Uztaisīt mūžīgo mežu – tas nav kā grāmatu izlasīt. Par to jāsāk domāt jau tad, kad tu cērt. Arī tad, kad tu stādi, tu kaut ko diferencē grupās, veido ceļu sistēmu, pa kurieni brauksi. Jebkuru mežu nemaz nevar dabūt par mūžīgo mežu.”
Savos 300 ha gadā Bergmanis vidēji nocērt kādus 3 – 4 ha. Ir arī plantāciju meži, ja kāda vajadzība, varot griezt nost. Šogad cena pat par sīkkoksni esot kolosāli laba.
Pēc aicinājuma – mākslinieks
Tomēr Aivara Bergmaņa sirdslieta ir koktēlniecība un meža takas, kas savulaik izveidotas skolēnu izglītošanai. Tur gan nekāds bizness nesanākot, jo projekti to uzturēšanai atbalstu nav guvuši. “Ja cilvēki ļoti vēlas, tad jau braucu un stāstu, taču pamazām radinos pie tā, ka sestdienas un svētdienas man brīvas.”
Konkursa žūrijas locekle Ilze Kļava, kura atbild arī par Latvijas Mazpulkiem atceras: “Kad vēl strādāju skolā, atvedu savu izkaiduma klasi uz Aivara izveidoto dabas taku “Ozola biotops”. Rudens bija ļoti silts un puķes bija uzziedējušas otrreiz. Aivars sagaidīja mūs ar skaistu pļavu puķu pušķi, pasniedza to man un sacīja – tas skolotājai par to, ka atveda jūs uz šejieni. Domāju, ka maniem puišiem tas bija lielisks elegances piemērs. Šī diena – Aivara krāšņais stāsts par mežu, ko caurvija dzeja un mūzika, man joprojām ir palikusi atmiņā.”
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
