Kad Zeme “atpūtīsies” no cilvēka… 0
Tukšajos Ņujorkas pazemes tuneļos nav sastopams neviens cilvēks. Nogrimušajos vagonos trako dažādu sugu zivju bari. Civilizācija ir zaudējusi evolūcijas cīņā… Protams, šī aina ir izdomāta.
Gan ASV, gan Eiropā lielu ažiotāžu izraisījušās grāmatas “Pasaule bez mums” autors Alans Vaismans nomēzis cilvēci nost no Zemes virsas, gluži kā nogāžot figūriņas no šaha dēļa pēc pamatīgi zaudētas partijas, un paskatījies uz to, kas var notikt ar mūsu mantojumu, kad Homo sapiens kā suga beigs pastāvēt. Šis prāta eksperiments ļauj iespējami labāk novērtēt cilvēka lomu Zemes vēsturē, kaut vai pēc tā, kādu “ēnu” viņš metis pāri nākamajiem periodiem un ērām…
Kas gan notiks ar planētu pēc mūsu izmiršanas? Kādas ģeoloģiskās pēdas pēc sevis atstāsim uz Zemes? Kāds liktenis sagaida mūsu zinātniskās domas un saimnieciskās darbības pieminekļus? Vai patiešām esat kaut ko paliekošu radījuši uz sauszemes vai ūdeņu plašumos?
Kas nevar sadzīvot kopā
Amerikāņu autora galvenā doma ir šāda: dažos gadu desmitos daba atgūs visu to, ko tai atņēmis (pareizāk sakot – tikai iedomājies, ka atņēmis) cilvēks. Bet mums taču ir pārliecība, ka esam jau neatgriezeniski mainījuši dabu, ievainojuši to tiktāl, ka vairs nav iespējams no šiem ievainojumiem atgūties. Lūk, ar ko iezīmēts mūsu apdzīvotais areāls no viena pola līdz otram: izcirsti meži, teju vai ar “visu Mendeļejeva tabulu” saindētas upes, globālās sasilšanas iespaidā no krastiem izgājušas jūras.
Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka Homo sapiens ir dzīvnieku suga, kas spēcīgi iespaidojusi biosfēru un to pārveidojusi. Vai patiešām daba ir tik vārga, ka nespēs pārvarēt cilvēka izraisītās sekas uz Zemes, kad mūsu vairs nebūs? Alana Vaismana modelī dabai piešķirta iespēja revanšēties. Paliek gan nesaprasts, kas mūs nodzēsis no pasaules kartes, gluži kā pēc neitronu bumbas sprādziena nesagrautas atstājot, piemēram, pilsētas.
Protams, Vaismans savā “Pasaulē bez mums” izvēlējies iespējami paciešamākos nosacījumus cilvēces pazušanai. Nekādu atomkaru, nekādu pēkšņo meteorītu. Visi civilizācijas tehniskie sasniegumi paliek savās vietās – vienkārši tie nevienam nepieder, izņemot māti Dabu.
Vaismans dabu rāda kā slimnieku, kam ir cerība izārstēties, ja vien visi tai liks mieru. Tādu “nāves klusumu” jau tagad var sastapt uz zemeslodes, piemēram, abas Korejas atdalošajā demilitarizētajā zonā, tāpat Černobiļas apkārtnē. Ja ielūkojas pagātnē, varam atcerēties ne mazumu pamestu apdzīvoto vietu, izmirušu pilsētu, izdedzinātu zemju. Un tas liecina, ka katru reizi “kulturālais” pārvērties drupās, piekāpjoties neatvairāmajam “bioloģiskā” uznācienam. Meži un tuksneši pārsteidzoši ātri pārņēmuši savā pārvaldījumā to, ko nav spējis nosargāt cilvēks.
Nekvalitatīvs darbs
Pietiekami daudz pamesto pilsētu, kas iekarotāju vai kādu citu iemeslu dēļ izpostītas senatnē, apliecina, ka lielākajai daļai šo “pieminekļu” tomēr ir ļoti īss mūžs. Arī mūsdienu būves allaž atgādinājušas smagi slimus cilvēkus, proti – tās pastāvīgi jāapkopj. Tāpēc, šķiet, atliek tikai šo būvju “ķermeņu dakterim” izšķīst nebūtībā un tās, visticamāk, sāks grūt. Bez apkures tūlīt pat sasals un saplīsīs visas iespējamās caurules, un tad būves materiāls būs pakļauts regulārām un cikliskām nelabvēlīgajām slodzēm: sasalt – atkust, sasalt – atkust un tā bez gala. Sāks streikot apmetums, metāla detaļas sarūsēs, dēļi un sijas pūs. Allaž bīstamie zibens spērieni netraucēti izraisīs milzīgus ugunsgrēkus, jo jebkurā cilvēku pamestajā pilsētā būs palikusi gūzma degmateriālu. Koku saknes, netraucēti iedzīvojoties pie sienām un, iespējams, pat ieaugot tajās, pakāpeniski tās graus, vēl jo vairāk tāpēc, ka erozijas procesi spējuši dragāt arī granīta klintis, tāpēc šai stihijai tāds nieks vien būs mūsu izgudrotais betons. Vētras un lietusgāzes neizbēgami izsitīs visus stiklus, un šī ārēji daiļā čaula no debesskrāpjiem bez mūsu aprūpes nolobīsies, bet paši augstie nami, tos pastāvīgi neremontējot, ātri vien sabruks pār tukšajām autostrādēm, sagraujot arī tukšās mājas līdzās. Dabai no tā īpaša ļaunuma nebūs. Tērauds pārvērtīsies dzelzs oksīdos, bet betons sadalīsies smiltīs un vēl tajā, ko cilvēks piejaucis klāt. Savukārt stikla drumslas pakāpeniski ieaugs augsnē.
Ticamāk, ka tieši modernākās būves izrādīsies visīslaicīgākās, visnedrošākās un nestabilākās. Proti, ja betons spētu saglabāties ilgstoši, būvuzņēmumi jau sen būtu izputējuši. Pagaidām gan tie plaukst un zeļ.
Taču Ankoras templis, Ķelnes katedrāle, Ēģiptes piramīdas, Maskavas Kremlis un pat seismiski nestabilā Stambulas Sofijas katedrāle bez mums pastāvētu vismaz dažus gadu tūkstošus, lai arī pakāpeniski pārvērstos bezveidīgos monstros. Toties 20. gadsimta īpašais lepnums “Empire State Building” jau sen būs sagruvis bez pēdām.
Lielajās pilsētās cilvēka pazušana būtu jūtama kopš pirmās dienas. Piemēram, Ņujorkā viena no galvenajām problēmām ir aizvien pieaugošā gruntsūdeņa līmeņa celšanās. Katru dienu strādniekiem nākas izpumpēt aptuveni 50 miljonus litru (!) ūdens, lai neapplūstu metro. Ja visam atmestu ar roku, tad, kā grāmatas autoram atzinis kāds administrācijas pārstāvis, “36 stundu laikā viss pazemes tuneļu tīklojums pilnībā applūstu”. Arī Rūras, Kuzbasa, Donbasa raktuvju šahtas ātri vien pārvērstos ūdenskrātuvju ķēdītē, ja pārstātu darboties gruntsūdeņu sūkņi.
Cietīs ne jau tikai metro. Sērdienīgās metropoles ielas iegrims, pa to joslām sāks plūst upes, veidojot kaskādes grunts izskalojumos vai iegāžoties kādu laukumu aizņēmušā ezeriņā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz Ņujorku. Jau pēc pirmajām pamatīgajām lietavām daudzās tukšajās pilsētās kanalizācijas lūkas būs piedzītas ar lapām un atkritumiem, bet ūdens, kam nebūs citas iespējas iesūkties augsnē, applūdinās ielas kopā ar pamestajām automašīnām.
Izmirs arī tarakāni
Ar laiku Zemes “ievainojumi” – pilsētas – aizaugs, aprētojums aizvilksies. Gan flora, gan fauna būs ieguvējas.
Šobrīd katru gadu miljoniem putnu aiziet bojā no rūpniecības indēm, lidojumā atsitoties pret spoguļveidīgo debesskrāpja spoku vai arī zaudē spēkus no tā, ka sezonas pārlidojumu laikā tiem prātus jauc neona reklāmu haoss, kas dažkārt spiež stundām ilgi bezjēdzīgi riņķot gaisā. Pasaule bez cilvēka vispirms kļūs tieši par putnu pasauli. Visviet izdzisīs ugunis, toties ieskanēsies putnu baru spārnu švīkstoņa un sasaukšanās balsis. Vaismans aprēķinājis, ka putnu kopējais skaits pieaugs aptuveni par vienu miljardu gadā.
Patlaban apdraudētie tropiskie meži atkal pārliecinoši uzbruks bijušajām sojas plantācijām. Āzijā un Āfrikā strauji palielināsies dzīvnieku skaits, savukārt jūrās atjaunosies zivju populācija.
Tieši Āfrika visātrāk atgrieztos pirmatnējā mežonīguma stāvoklī. Tās flora vēl nav tajā nejauši ievesto, svešo sugu iebrukuma novārdzināta. Tās fauna – ziloņi, žirafes, nīlzirgi, degunradži – nav tik negausīgi iznīcināta kā, piemēram, Amerikas vai Austrālijas dzīvnieku pasaule. Iespējams, paviāni, vieni no nedaudzajiem primātiem, kas pielāgojušies dzīvošanai ārpus tropiskā meža, laika gaitā Āfrikas savannas bioloģiskajā sabiedrībā sāktu apliecināt to pašu lomu, kas piemita vissenākajiem cilvēku senčiem.
Īpaši iegūtu antilope gnu. Kenijas un Tanzānijas masaju lopkopju ciltis uzskatāmas par šo antilopju dabiskajiem konkurentiem. Lietavu sezonā masaji govis gana savannās, bet sausajos periodos dzen uz ūdensvietām, tādējādi ierobežojot antilopes. Bez masaju asajiem šķēpiem govju bars haotiski izklīstu un kļūtu par vieglu laupījumu lauvām un hiēnām. Ja govis Āfrikas savannās izmirs, stepe spēs pabarot aptuveni divreiz vairāk zālēdāju nekā patlaban. Tādējādi antilopju gnu kopējais skaits sasniegs aptuveni pusotru miljonu.
Pakāpeniski pieaugs arī citu lielo dzīvnieku populācijas. Cīņā par planētas plašumiem tie mums ievērojami zaudējuši. Megafaunas populācija – lielie, masīvie dzīvnieki – vēl var pilnībā atjaunoties, ja vien izzudīs galvenais iemesls, kas katastrofiski to noplicinājis, proti, cilvēks. Piemēram, ziloņu kopējais skaits tikai viena gadu simta laikā var pieaugt… divdesmitkārt.
Pasaules okeānā sugu sastāvs gan vēl nav īpaši traģiski mainījies, tāpēc cilvēka absolūta izzušana būtu izdevīga tieši jūras iemītniekiem. Pat globālās sasilšanas apstākļos daudzi koraļļu rifi atjaunosies dažu simtu gadu laikā.
Būs arī tādi, kas apraudās mūsu izzušanu, piemēram, utis, tarakāni un žurkas, kas ļoti strauji, palikuši bez eksistences līdzekļiem, ies bojā. Piemēram, uz cilvēka parazitējošās utis, zaudējušas savu barotni, izmirs viena gada laikā! Savukārt tarakāni un žurkas šādā modelī izzudīs dažu ziemu laikā. Jo šīs būtnes faktiski ir mūsu “mājdzīvnieki”, ko paši esam netiešā veidā pieradinājuši. Lai cik gudras būtu žurkas, bez negribētās cilvēka palīdzības tās nespēs izdzīvot. Nebūs pārtikas atkritumu, ko tagad aiz sevis atstājam ik uz soļa, un žurkas zaudēs prātu no bada pilsētu akmens sprostos, visticamāk, kļūstot par drosmi atguvušo plēsīgo putnu un zvēru laupījumu. It kā neiznīcināmie tarakāni, galvenokārt iedzīvojušies mērenajos un ziemeļu platuma grādos, izmirs pamestajos dzīvokļos.
Bet suņi, kļuvuši mežonīgi un cenšoties pulcēties baros, nespēs izturēt nežēlīgo cīņu ar saviem tiešajiem konkurentiem vilkiem. Arī zirgiem nav īpaši lielu izredžu izdzīvot. Tādējādi viss mūsu pieradināto pulks ies bojā no plēsīgo zvēru zobiem un plēsīgo putnu knābjiem.
Puslīdz pārliecinoši biologi min tikai vienu mājdzīvnieku, kas, pazaudējis “suverēnu”, spētu saprast, kā izdzīvot. Un tas ir kaķis. Protams, pēdējos gadu tūkstošos arī šis dzīvnieks ārkārtīgi pielāgojies dzīvošanai līdzās cilvēkam, taču iedzimtais mednieka instinkts tam itin nemaz nav notrulinājies. Kaķis spēs pietiekami labi nodrošināt sevi ar barību, vēl jo vairāk tāpēc, ka būs savairojušās mazo putneļu populācijas.
Īpaši palielināsies meža putnu kopējais skaits. Atklātajās vietās dzīvojošo putnu skaits, gluži otrādi, samazināsies, jo atbilstoši Vaismana nākotnes modelim agrāk ar mežu apaugušās platības strauji atjaunosies. Slikti klāsies tiem putniem, kas pieraduši dzīvot līdzās cilvēkiem, piemēram, bezdelīgām, strazdiem un zvirbuļiem.
Dārzeņu kultūras, ko cilvēks kopis gadsimtiem ilgi, būs spiestas iziet “negatīvās selekcijas” stadiju, tāpēc kļūs mežonīgas un sāks ražot negaršīgus, sīkus augļus. Pilsētu parki aizaugs, pārvēršoties mežainēs. Vietas, ko cilvēks ilgi un rūpīgi attīrījis un iekopis, pārmāks džungļi. Pilsētas kļūs par dabas eksperimentālajiem dārziem, kur tā kultivēs visātrāk augošās sugas. Jebkurā brīvas zemes gabaliņā sāks stīgot augi un vīties koku saknes. Vispirms parādīsies “mežonīguma pionieri” – bērzi, ievas un papeles. Tiem, uzlaužot pilsētu bezceļus, sekos dižskābarži, ozoli un vairākas skuju koku sugas. Īpaši plaši saaugs Ķīnas osis, kam augšanas ātruma ziņā grūti piemeklēt līdziniekus. Aizvien vairāk dzīvnieku pārcelsies uz pilsētām, kur izrādīsies ārkārtīgi liela cilvēka rokas radītu vietiņu izvēle ligzdām, alām un midzeņiem. Ar mežu klātajos pauguros, kas būs izpletušies gar ielām un avēnijām, klaiņos lāči un vilki, koijoti un lapsas. Tukšajās mājās iemitināsies klijas un klijāni. Pilsētas fauna būs ievērojami daudzveidīgāka nekā apkaimes mežos.
Pilsētas aizaugs aptuveni divdesmit gadu laikā. Cik gan daudz reižu pasaules vēsturē tā jau ir bijis! Cik bieži skanējuši šie vārdi: “Pilsētas nav. Paskaties… Tur ir tikai milzīgu koku saknes. Koki un cilvēki nevar dzīvot kopā.” Taču tagad vairs nebūs neviena, kurš pateiktu tādus vārdus – un nebūs vairs pilsētu.
Viens no galvenajiem mūžsenās cilvēka un dabas cīņas uzvarētājiem šajā hipotētiskajā gadījumā būs mežs. Pēc dažiem simtiem gadu, piemēram, visa Eiropa no Lisabonas līdz Urāliem būs klāta ar biezu mežu – vienīgo dabisko aizvēsturisko laiku augu vidi. Kad sačākstēs un sabruks aizsprostu dambji, pilsētas, kas uzbūvētas upju deltās, piemēram, Hjūstona vai Hamburga, pazudīs zem upju ūdens sanesām. Protams, jūras ūdens noslīcinās Nīderlandi, jo liela daļa šīs valsts zemju atkarotas jūrai. Zem ūdens pazudīs arī daudzas salas. Nekas vairs neliecinās par tādām megapolēm kā Maskava, Berlīne vai Ņujorka. Nesen ar NASA speciālo tehniku veiktie radiolokācijas pētījumi ļāva Kambodžas džungļos atrast kādas senas aglomerācijas paliekas, ko cilvēki pametuši tikai 16. gadsimtā. Tagad tas ir paugurains apvidus, kas noaudzis ar jauktu koku mežu. Savukārt amerikāņu Brīvības statuja gan pārdzīvos teju vai miljonu gadu, tikai ar laiku tā nokļūs jūras līča dibenā, līdzīgi Aleksandrijas bākai, pārklājoties ar gliemezīšu miriādēm.
Pēc aptuveni tūkstoš gadiem saglabājušies būs tikai daži mūsdienu inženieru roku darinājumi, piemēram, daži tilti noturēsies līdzīgi majestātiskajiem romiešu akveduktiem.
Zem Lamanša joprojām vīdēs Angliju un Franciju savienojošais tunelis. Ticami, ka tas saglabāsies vēl vismaz vairākus miljonus gadu, tāpat kā ASV Dienviddakotas Mauntrašmoras granīta klintī izcirstie amerikāņu prezidentu portreti. Taču Panamas kanāls gan ātri aizaugs un atdalītās Amerikas daļas atkal būs savienojušās.
Mūsu planētas izskats būs izmainījies līdz nepazīšanai. Klusums. Tuksnešainas ainavas. Milzīgi smiltāji. Fragmentāras sabrukušu būvju atlūzas. Šī Mūžība rāmi atpūtīsies uz planētas Zeme, laika tecējumam palīdzot risināt visas tās problēmas. Dabas fenomeni izrādīsies nepielūdzami pārāki par tā dēvētajiem pasaules brīnumiem.
Saprātīgās kurkstēšanas noslēpumi
Bet – vārdi, vārdi un vēlreiz vārdi! Lūk, kas vēl paliks pēc mums, kad būs izzudušas pat būvju drupas. Ētera viļņi joprojām turpinās gaismas ātrumā izplatīt mūsu radio un tālrādes pārraides, piepildot starpzvaigžņu telpu ar visu iespējamo pasugu “Talantu fabriku” pazīšanās zīmēm vai netrūdošajiem vārdiem par “pēdējo iespēju”, “ekonomisko izaugsmi”, “čempionāta pēdējo kārtu” un tamlīdzīgi. Kosmiskie radioarheologi, piemēram, Vērša zvaigznājā pēc pārtverto pārraižu fragmentiem ilgi mēģinās salipināt kopā ainu par kārtējo izzudušo civilizāciju.
Un vēl pēc mums paliks novecojuši kosmiskie aparāti, kas turpinās ietiepīgi uzturēt virzienu kaut kur laukā no Saules sistēmas. Tie bezmērķīgi klaiņos kosmosā tik ilgi, kamēr, iespējams, tos patiešām pārtvers kādi mūsu par svešplanētiešiem nodēvētie, lai pārsteigumā aplūkotu šo vēstījumu.
Piemēram “Voyager–2”, kas pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu mijā aiztraucās garām gigantiskajām planētām, var salīdzināt ar pudeli, kas iemesta okeānā un sevī nes vēstuli citu krastu apdzīvotājiem.
Saprāta brāļi, ja vien patiešām kaut kad viņu rokās nonāks šis “Voyager”, aplūkos tajā paslēpto apzeltīto disku un, pareizi rīkojoties, uzzinās DNS kodu, priecēs acis ar vairākiem simtiem Zemes ainavu uzņēmumu, paklausīsies Bēthovena un Čaka Berija mūziku, ieklausīsies bijušā ASV prezidenta Džimija Kārtera un bijušā ANO ģenerālsekretāra Kurta Valdheima balsīs, kā arī pievērsīs uzmanību trokšņiem, kas pavadījuši mūsu dzīvi uz Zemes: varžu kurkstēšanai, pamodināta vulkāna dārdiem un, protams, saldo skūpstu šmaukstiem.
Tiesa, kurkstēšana, visticamāk, būs saglabājusies arī pēc tam, kad uz Zemes vairs nebūs palicis ne pēdas no mūsu dzīves. Katrā ziņā vardes Alans Vaismans nav aizticis. Iespējams, tās patiešām šeit ieraudzīs NLO eskadriļu vadoņi, kas beidzot būs atsaukušies nemitīgajiem aicinājumiem apmeklēt mūsu planētu. Atlidos, ieraudzīs vardes un ilgi ieklausīsies šīs viņiem nepazīstamās sugas skanīgajā valodā.
Cilvēciskā inde
Taču, paši to absolūti neapzinoties, mēs būsim atstājuši par sevi arī kādu visnotaļ spēcīgu piemiņu. Tikai pamatīgi izpētot zemes virskārtu, vērīgs svešplanētiešu pētnieks, ja viņam nāktos apmeklēt Zemi pēc mūsu izzušanas, spēs pamanīt kaut kad eksistējušas civilizācijas pēdas, proti – alumīnija “bļodiņas”, stiklu, plastikāta caurules. Atkritumi – lūk, mūsu galvenais ieguldījums planētas ģeoloģijā! Tikai planetāra mēroga kataklizmas, piemēram, jauns ledus laikmets, varbūt spēs apglabāt cilvēka darbības radītos pametumus.
Bet kas notiks ar rūpniecības kompleksiem? Būs vajadzīgas tikai dažas dienas, lai no ierindas izietu elektrostacijas, jo to darbināšana prasa cilvēka līdzdalību. Pamestas indīgo ķimikāliju noliktavas un AES sabruks, saindējot ievērojamas teritorijas. Aizritēs aptuveni gads, un pārkārsušie, izkusušie atomreaktori cits pēc cita sāks sagrūt. Pēc simt gadiem saplaisās sienas un radioaktīvais urāns sāks saindēt gaisu, gruntsūdeņus un augsni. Planētas radioaktīvās saindēšanās pēdas izkliedēsies tikai pēc vairākiem miljoniem gadu, jo patlaban ir aptuveni 450 strādājošas AES.
Cita problēma, ar ko dabai nāksies cīnīties ilgi, būs visi iespējamie plastmasas veidi. Cilvēce milzu apjomos saražojusi celuloīdu, polietilēnu un polipropilēnu. Katru gadu pasaulē top aptuveni 180 miljoni tonnu plastmasas. Tikai simt gados cilvēce uzkrājusi aptuveni miljardu tonnu plastikāta. Paši no sevis šie atkritumi neizzudīs, tik vien kā, upju un strautu noskalotas, milzīgas plastmasas grēdas nosēdīsies kaut kur dziļi okeāna dibenā.
Vaismans pauž: – tikai pēc 35 tūkstošiem gadu augsne attīrīsies no svina, ar ko mēs to esam piesūcinājuši tik ārkārtīgi īsajā rūpnieciskās ēras laikā; – pēc 100 tūkstošiem gadu evolūcijas gaitā, iespējams, parādīsies mikroorganismi, kas sāks pa visu planētu izmētāto automobiļu riepu pārstrādi; – paies ceturtdaļmiljons gadu, un tikai tad sabruks atomieroču arsenālos uzkrātais plutonijs; – dažas indīgās vielas nesabruks arī pēc vairākiem miljoniem gadu; – urāns-238 turpinās sabrukt vēl aptuveni 4,5 miljardus gadu, proti, tieši tikpat ilgi, cik Zeme nodzīvojusi patlaban… Tieši tāpēc Vaismana grāmata kārtējo reizi mūs piespiež padomāt par nesaudzīgo iejaukšanos Zemes ekosistēmā. Ielūkojoties pasaulē, kur cilvēkam vairs nebūs vietas, un cenšoties saprast, kas gan notiks šādā “bezcilvēku pasaulē”, nav iespējams nedomāt par to, “kas gan patiesībā notiek patlaban”. Alans Vaismans retoriski jautā: “Vai patiešām mums visiem jāizzūd, lai Zeme spētu izveseļoties? Es tam neticu. Mana grāmata domāta ne jau “pasaulei bez mums”, bet gan pasaulei, kurā mēs visi joprojām vēl esam dzīvi. Jo mums jāiemācās dzīvot saskaņā ar dabu, ja vien patiešām vēlamies uz šīs planētas uzturēties iespējami ilgāk.” |
