Kad zem kājām noskrapst. Sandrai Švarcai tapis jauns “Vakara romāns” 0
Drīzumā izdevniecībā “Latvijas Mediji” sērijā “Vakara romāns” nāks klajā Sandras Švarcas romāns “Gliemezis uz rīta takas”. Tiem, kuri lasījuši autores debijas romānu “Rotaļas mijkrēslī”, nebūs pārsteigums spilgtie, precīzi izzīmētie tēli un spraigais sižets. Detektīvintrigas gan šoreiz nebūs, bet sarežģītas un sāpīgas ģimenes attiecības tiks risinātas tāpat kā pirmajā grāmatā.
Sandra, kādēļ izvēlējāties romānam tādu nosaukumu? Gliemezis liek domāt par ko lēnīgu, taču jūsu varoņus par tādiem īsti nosaukt nevar…
Sandra Švarca: Romānā aprakstu cilvēku, kurš cieš sāpes. Jau sen aizdomājos – mēs ejam, ne par ko nedomājot, un it sevišķi no rītiem nereti gadās, ka zem kājām kaut kas noskrapst. Mēs aizejam, bet uz takas paliek guļam kāds nomīts vai pusnomīts gliemezis, kurš arī jūt sāpes.
Šķiet, ar to arī sākās doma par šo romānu, ka viens jūt cita sāpes, cits nejūt, vēl kāds atbīda malā un negrib neko par tām zināt.
Stāsta galvenais varonis Andrejs jūtas kā tāds gliemezis uz takas – māja ir sabradāta, viņš pats mokās, atceras iepriekšējo dzīvi un īsti neredz savā dzīvē, ko būtu labu izdarījis.
Manuprāt, grāmata ir padrūma, taču rakstīju par neizbēgamo. Mēs taču visi saprotam, ka no nāves izvairīties nav iespējams, taču atšķiras, kā to katrs uztver, no kādām pozīcijām uz to skatās. Arī – kā uztver likstas, jo viens cīnās, bet cits padodas.
Romāna noslēgums paliek atvērts, un lasītājs pats var domāt, kas notiek tālāk.
Es jau ceru, lielākā daļa domās, ka beigas ir labas, jo cilvēks tomēr izārstējas, lai arī ar noslēpumainas dziras palīdzību. Var jau būt, ka nav īsti pareizi tā rakstīt, jo šādas kaites parasti neizārstē šamaņi un burvji, bet gribējās dot cerību un vienlaikus pastāstīt par Kārļa, galvenā varoņa drauga, Afganistānas ceļu. Parādīt, ka viss bija iepriekš paredzēts un viņam pateikts, bet viņš to traktēja pavisam citādi. Reizēm tā ir, ka mēs redzam zīmes savā ceļā, bet nepievēršam tām uzmanību, un tikai tad, kad kaut kas jau noticis, saprotam, ka tās bija zīmes.
Ne jau velti latviešiem ir teiciens: “Zinātu, kur kritīs, paliktu spilventiņu.”
Diemžēl to mēs tiešām nezinām, bet varbūt arī labi. Kādā krievu seriālā dzirdēju teicienu, ka pagātni labāk aizmirst un nākotni nezināt. Ja pagātne ir ārkārtīgi smaga, tad to varbūt tiešām gribas aizmirst.
Taču Andrejs pats savu dzīvi neuzticības dēļ sabojā. Lasot nāca prātā, ka tas mums raksturīgi – kad izšķiras pieaugušie, bērns mēdz vienu no vecākiem zaudēt, un lielākoties tas ir tēvs… Tā arī Vijēna – var saprast, ka viņa nepiedod Andreja nodevību, bet kādēļ dēlam nogriezt visus kontaktus ar Andreju?
Varbūt pārlieku dramatizēju, bet desmitgadīgais puisītis ir ļoti saprātīgs un taisnprātīgs, un šo situāciju viņš uztvēris kā absolūti netaisnīgu pāridarījumu mammai un sev. Bet romāna beigās viņš tomēr iesaistās, sāk šaubīties, spēj pārvarēt aizvainojumu un dusmas un iesaistās tēva dzīvē.
Andrejs cīnās ar ļoti smagu slimību, no kuras var arī neatlabt. Kā jums šķiet, kas dod spēku šādās situācijās?
Esmu redzējusi šādas situācijas, un jāsaka – cilvēki ir ļoti atšķirīgi. Man tuvs cilvēks, ļoti kopta sieviete, šķiet, izturēja tādēļ, ka turējās pie vēlmes labi izskatīties, neraugoties ne uz ko. Iedomājieties – operācija, apstarošana, krīt ārā mati… Viņa bija sagurusi, bet dzina sevi uz priekšu, koncentrējās uz to, lai neviens, nedod Dievs, viņas slimību nepamana.
Kāds kungs, arī ar smagu slimību cīnīdamies, turpina būt sparīgs – staigā uz jūru, rok dārzu. Un turpat pretī mans tētis, kurš mira ar vēzi, – viņš atteicās no operācijas. Pēc tam kad uzzināja diagnozi, viņš gan vēl nodzīvoja trīs gadus, bet, liekas, bija padevies. Varbūt tāpēc, ka ģimenē visu laiku runāja – labāk negriezt, tad beigas uzreiz, un viņš teica, ka ārsts atteicies operēt.
Andrejs, manas grāmatas varonis, šķiet, ir noguris no dzīves, tāpēc arī nolemj, ka nav vērts cīnīties.
Kas jums pašai smagos brīžos dod spēku?
Negribu vīru atstāt novārtā, zinu, ka viņam būtu grūti, ja ar mani kas notiktu. Un vēl mani suņi – viņus vajag izvest ārā, pat ja man būtu paaugstināta temperatūra. Kad ir emocionāli ļoti grūti, piespiežos aiziet ar viņiem tālākā pastaigā, neredzēt cilvēkus, būt dabā, atslēgties no visa. Kaut kam jau jāpieķeras, kaut sīkam nieciņam.
Fragments no romāna “Gliemezis uz rīta takas”
Lietus lija aumaļām. Mašīnas logu tīrītāji dzinās viens otram pakaļ kā medībās iekarsuši suņi, salonā bija sausi, silti un bezgala ērti. Es dungoju līdzi radio kādu dziesmiņu, kad ieraudzīju pie ceļa vientuļu sievietes siluetu – viņai nebija lietussarga, palielā soma bija redzami smaga, un no slapjās bizes uz krūtīm tecēja žirgta lietus ūdens tērcīte. Laikam jau meitene stāvēja ilgi, zaudējusi cerību, ka nāks autobuss vai kāds iežēlosies un paņems viņu savā auto. Es piebremzēju, vēl pārlikdams, vai nebraukt garām, bet viņa, pamanījusi, ka mašīna samazina ātrumu, metās man pretim ar tik starojošu smaidu, ka es nevarēju neapstāties. Pavēris durvis, cieti noteicu, ka varu aizvest tikai līdz Rīgas centram, ka man nav laika viņu nogādāt turp, kur viņa dodas.
Centrs, tas būs brīnišķīgi, – viņas balss bija negaidīti zema un sulīga. – Paldies jums. – Meitene iekārtojās sēdeklī, nolikusi somu pie kājām, un jutās manāmi neērti, ka viņas drēbes ir tik slapjas. – Man laikam būs vajadzīga kāda viesnīca… lēta… Vai jūs tādu nezināt? –
Es apdomājos. Neko tādu, kas būtu meitēnam (tagad redzēju, ka viņai ir tik tikko pāri divdesmit gadiem) pa kabatai, es iedomāties nevarēju, par ko arī godīgi pateicu. Viņa mazliet sadrūma un sāka lūkoties pa logu, sīki trīcēdama.
– Nosalāt? – es jautāju, lai būtu ko teikt, un vērīgāk viņā ieskatījos. It kā to tikai gaidījusi, mana pasažiere pagrieza seju pret mani – vienas vienīgas skaidri zilas acis, plaši izplestas, dziļas kā atvars upes līkumā, dzirkstošas kā saules atspulgi, un vēl kaut kas tajās – tam neatradu piemērotu epitetu. Biju pārsteigts, blenzu viņā pārāk ilgi un atjēdzos tikai tad, kad mašīna izmeta bīstamu līkloci. Kas mani satrauca, kas īsti? Tikai tagad saprotu, ka mani piesaistīja meitenes bērnišķīgā acu izteiksme. Un tas noteikti nav pamats mīlestībai. Slikti, ka to zinu tikai tagad. Bet toreiz skaudrs žēlums pārņēma sirdi – viena, meklē mājas, slapja un nosalusi un… jā, saudzējama. Te laikam slēpās tas āķis – Vijēna nekad nebija bijusi žēlojama – reizēm aizkustinoša, reizēm sajūsmā par ko pateiktu apkampjama un paceļama uz rokām, bet žēlojama – nē, nekad.
– Jums nav kur palikt? – uz to meitene saminstinājās, piesarka (kāpēc – to uzzināju krietnu laiku pēc tam) un klusi teica:
– Jā, izskatās, ka tā… Un darba man arī nav. – Tikai tagad pamanīju, ka pa vaigiem vairs nerit jau nožuvušās lietus lāses, bet gan asaras.
Kas mani vadīja tajā brīdī, kad es piedāvāju viņai dažas dienas padzīvot manā pilsētas dzīvoklī? Pieļauju, ka tiešām sajutos kā dižens filantrops un mecenāts, pieļauju, ka man kā gailim savajadzējās lielākas mēslu (piedodiet) kaudzes, no kuras mana labestība būtu saskatāmāka. Lai kā nu tur būtu, es ieminējos, ka man ir brīvas telpas ar nosacījumu, ka dzīvošana neievilksies ilgi. Kamēr runāju, man ienāca prātā, ka vienā no saloniem ir vajadzīga pārdevēja, arī to viņai izstāstīju. Kad mēs bijām tikuši līdz jūgendstila mājai, kurā es mitu, meitene jau smējās. Tas viņai padevās labi – man arī sagribējās smaidīt. Ierādījis viņai dzīvojamo platību, steidzīgi atsveicinājos, brīdinot, ka ieradīšos nākamajā dienā. Steidzīgi izmetos laukā un lecu mašīnā, jo neglābjami kavēju uz tikšanos ar lietuviešu partneri. Kad nobraucu dažus kilometrus, pēkšņi sapratu, ka esmu, pirmkārt, ieslēdzis svešinieci dzīvoklī un, otrkārt, neesmu pat pajautājis, kā viņu sauc, un palūdzis kādu dokumentu. Lādēdamies kreftīgāk par ulmaņlaika ormani, braucu atpakaļ.
Pa trepēm uz trešo stāvu uzlidoju vienā elpas vilcienā, atslēdzu un strauji atrāvu durvis, un paliku koridorā gluži mēms. Mana jaunā īrniece stāvēja pie vannas istabas durvīm pavisam kaila.
Gribu būt atklāts – es nejutos šokēts, es jutos tā, it kā pilnīgi negaidītu, bet lielisku dāvanu saņēmis – meitenes lielās, tvirtās krūtis bija iekārojamas, un man pēkšņi sagribējās sajust tās savās delnās. Krūšu galiņi, žāvētu plūmju krāsā, nekaunīgi raudzījās griestos, kad paspēru soli tuvāk. Vēl viena kustība, un es sajutu viņas ķermeni pavisam tuvu – paldies arhitektiem, koridors bija mazs. Viņa pastiepa roku un viegli pieskārās manam plecam. Te nu es pavisam zaudēju jebkādas prāta paliekas – instinkti un iekāre ņēma virsroku. Kā sapnī sajutu vieglu jūras smaržu no viņas mitrajiem matiem, tai piejaucās vēl kas – nekad neizjusts, un es daudz vēlāk sapratu – tā bija nekaunība un viegls izsmiekls, ko toreiz noturēju par kaisli. Viņa apvijās man kā trausls vītenis pamatīgam ozolam. Vēl mirklis, un mēs jau izgaršojām viens otra lūpas, virzoties uz guļamistabu, pa ceļam nogrūžot no kumodes kādu trauku, kurš, neskanīgi iedžinkstēdamies, saplīsa. Mani apģērba gabali tika burtiski noplēsti, tie mētājās itin visur, bet nu tas nenozīmēja neko. Tikai karstas tirpas, manas rokas un mute uz šī kailā, tik iekārojamā un jaunā, neiepazītā ķermeņa – tas bija svarīgi. Jutos, kā atklājis Troju vai iekarojis Everestu, – vissīkākās nianses es izgaršoju, sajūsminoties par neiedomājami vieglo uzvaru, ko piedēvēju savam šarmam. Varbūt, ja kādreiz jau būtu krāpis savu sievu, es tā nejustos, bet pirmā reize mani apreibināja! Kad viņa visa bija manos apskāvienos, kad samtaini gurni kā spīlēs aptvēra manējos, es ar katru elpas vilcienu arvien vairāk attālinājos no zemes, likās, ka lidoju kā kaija virs bangojošas jūras, arvien augstāk un augstāk – sasniedzot ekstāzi, mirkli, kad zvaigžņu miriādes skanēdams nobira pār mums.
