“Kad zaudējām darbu, mežs mūs burtiski izglāba!” Kā Ilga rūpējas par senču mantoto īpašumu 3
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā būs, zināt nevarēja
Ilga Sedliņa: Man studēt nesanāca, tāpēc nodrošināt izglītību meitām bija manas dzīves galvenais mērķis.
Un mantotais mežs bija tas, kas deva skolas naudu bērniem. Tagad dodam saņemto mežam atpakaļ.
Ir prieks vērot, kā koki aug. Tajā pašā laikā nodomāju – cik reizes neesam te abi ar vīru liekušies un katram kociņam paklanījušies. Ir jau tā, ka mežu ieaudzēt nav nemaz tik viegli.
Esam kuldīdznieki. Deviņdesmitajos pārcēlāmies uz Rīgu, jo Kuldīgā nebija darba. Es tad strādāju veikalā par pārdevēju, vēlāk sadzīves pakalpojumos, bet vīrs bija drēbnieks, šuva gan uzvalkus, gan mēteļus. Mamma, māsa un visi radiņi vēl aizvien dzīvo Kuldīgā. Tāpēc braucam uz turieni bieži, mežs jau arī jāpieskata.
Bet deviņdesmitajos, kad varēja pieteikties senču īpašumu atgūšanai, mamma ar savu māsu izdomāja, ka ņems kompensāciju. Un pārdeva sertifikātus par dažiem latiem gabalā.
Mamma teica – es jau veca, ko tad ar to mežu iesākšu? Tante savukārt sprieda: man nav ne mašīnas, ne tiesību, kā tad es līdz tam mežam nokļūšu? Un darbs arī negaidīs, kamēr pa mežu ņemšos. Nu, patiesībā jau to, kā būs, zināt nevarēja… Taču es pieņēmu citu lēmumu.
Atceros, mums bija tikšanās ar deputātu kandidātiem un viens no viņiem teica – zeme un mežs ir liela vērtība, kam ir tāda iespēja, vajag ņemt.
Un sanāca tā, ka laikā, kad zaudējām darbu, mežs mūs burtiski izglāba. Pa gabaliņam vien cirtām un nopirkām Rīgā dzīvokli, atradām darbu, dzīve pamazām sakārtojās. Kad vecākā meita sāka studēt, tie bija pirmie gadi, kad par to vajadzēja maksāt. Toreiz gan tas nebija daudz.
Kad universitātē iestājās jaunākā meita, tad jau gan studiju maksa auga katru gadu. Tagad abas meitas ir ekonomistes, vecākā vēl papildus izstudēja sabiedriskās attiecības. Jaunākā meita aizbrauca vīram līdzi uz Kanādu, bet nupat jau kopā ar ģimeni gatavojas atgriezties Latvijā. Vīrs ir programmētājs un var strādāt no mājām, lai arī kurā valstī atrastos.
Atjaunojām, kā bija, – ar priedi
Gājis ir visādi. Nocirtām kādu gabalu un sastrādājām augsni ar meliorācijas traktoru, jo toreiz jau speciālas tehnikas meža augsnes sastrādāšanai nebija. Stādiņus toreiz varēja viegli dabūt, un sākām stādīt.
Atceros, bija arī tāds gadījums. Mēs ar vīru sastādām priedītes un otrā rītā braucam skatīties, kas no tā sanācis. Bet redzam – priedītes mētājas pa ceļu. Tā kā biju redzējusi pa to pusi braucam mežniecības mašīnu, nodomāju – nu, re kā – izrāvuši un izmētājuši, liekot saprast, ka mēs nepareizi stādām, par maz esam zemi pieminuši.
Bet beigās skatāmies – briežu pēdiņas no vienas vietas. Tas bija pirmais šoks.
Vēlāk pastāstīju par mūsu nelabajām domām mežzinim un atvainojos, ka biju tik slikti nodomājusi. Tad arī mežzinis atzinās, ka, braucot garām mūsu cirsmai un redzot, kā sastrādāta zeme – izrauti celmi un viss ļoti savandīts, skeptiski nodomājis, ka nez vai tā atjaunošana izdosies. Taču ieauga ļoti labi un ļoti daudz priedīšu vēl piesējās klāt.
Kad 2005. gadā vētra mežu izgāza, tad lūdzies – neviens negrib ņemt. Tu esi ieguldījis savu naudu, lai nocirstu, pievestu pie ceļa, bet sanāk gandrīz ar zaudējumu. Gateri toreiz bija ļoti izvēlīgi.
Pavasari atnāk ātrāk
Izglītojāmies arī. Toreiz Kuldīgas rajonā organizēja apmācības meža īpašniekiem. Uz Īvandes Zaļo centru reizi mēnesī brauca dažādi speciālisti un stāstīja gan par lauksaimniecību, gan mežsaimniecību. Mācības apmeklējām uzcītīgi.
Pirmo meža apsaimniekošanas projektu mums palīdzēja sastādīt Mārtiņš Dāboliņš – pieredzējs taksators ar mākslinieka dvēseli. Tagad ar padomu palīdz biedrība “Meža konsultants”. Ar konsultantiem mums tas domu gājiens saskan. Es viņiem piekrītu.
Kad mums ieteica veikt kopšanas cirtes, es sākumā domāju, ka tā nevajag darīt, jo traktori visu izbraukās, bet, kad redzu, ko biezā mežā izdara mizgrauži, tad nodomāju – žēl, ka agrāk nepaklausīju.
Arī par to, ka kociņi jāapstrādā pret meža dzīvniekiem. Žēl bija skatīties, kā skaistām priedītēm galotnes nokostas. Kad paklausīju un apstrādāju ar “cervocol”, bojāts nebija neviens stādiņš. Ar apstrādi gan gāja diezgan grūti, jo rudens iegadījās mitrs. Mēs noziežam, bet lietus atkal uzrasina, un tās galotnītes kļūst tādas kā puņķainas. Tomēr gala rezultāts ir diezgan labs.
Visu laiku stādījām kailsakņus, bet pērn pirmo reizi ņēmām ietvarstādus. Pagājušā pavasara stādījums lielā karstuma dēļ slikti ieaudzis. Saņemot “Zelta čiekuru”, saņēmu arī iespēju iegādāties par velti stādus, varēsim papildināt. Šogad stādīt varēs ātri. Aprīlī jau noteikti.
Intereses pēc paskatījos, kad mēs stādījām pirmo mežu. Pēc pavadzīmēm redzu, ka maijā. Bet nu, kad pavasari atnāk agrāk, ar katru reizi tā stādīšana arī notiek aizvien agrāk un agrāk.
No vienas puses, ir labi – mežs atrodas pie ceļa, stādiņi nav tālu jānes. Bet, no otras puses, ļoti mums to mežu piegružo.
Ved visu ko un nosviež turpat ceļmalā. Riepas un pat dīvānu. Labi, ka pašvaldība to visu pavasara talkas laikā palīdz aizvest.
Mums tas mežs tāds reljefs – kalns, leja, kalns, leja, un nu jau ir vēl viena jauna sērga – krosa motociklisti. Brauc pa saknēm visam pāri un arī pa jaunaudzi. Numuru motocikliem nav, noķert nevar.
Esam lieli sēņotāji, un sēņu mūsu mežā daudz. Īpaši gailenes. Drusciņ apcepam un liekam maisiņā saldētavā. Visiem garšo. Atbrauca radi no tāltālām zemēm un brīnās – tādas sēnes un vēl pašu lasītas!
Ilga Sedliņa
* Dzimusi 1954. gadā Kuldīgā.
* Beigusi Kuldīgas 2. vidusskolu.
* Pieder 38 ha meža Rumbas pagastā.
* Piedalījusies konkursā “Sakoptākais mežs”.
* Par tālredzīgu saimniekošanu saņēmusi meža nozares gada balvu – “Zelta čiekuru”.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu
