Anda Līce: Cilvēki kļuvuši atkarīgi no trokšņa un klusumā jūtas neciešami. Kāpēc? 1
Jūlijs Latvijā ir atvaļinājumu, salidojumu un kapusvētku laiks, tik piebriedis kā zirņa pāksts. Saule vēl augstu, ūdeņi silti, svaiga siena, liliju un flokšu smaržas neizvējo ne dienu, ne nakti. Par spīti aukstumam un sausumam dārzos ir ienācies pašu audzētais, un daudzi kādu laiku lielveikalu dārzeņu plauktiem ies ar līkumu.
Beidzot var norimt, sakārtot domas, pārskatīt pirmā pusgada rosīšanos un kas no tās sanācis. Varbūt ir pārtērēta ne tikai nauda, bet arī sava veselība un laiks, tāpēc tagad, kad visa gana, ir brīdis palutināt sevi ar nekā nedarīšanu.
Šis ir arī piemērots laiks, lai par sevi un to, kas ap mums, uzzinātu kaut ko jaunu. Piemēram, par savām attiecībām ar tādu luksusa lietu kā klusums. Mēs visi ciešam no trokšņu pārslodzes, nav brīnums, ka kļūstam nervozi un viegli aizkaitināmi – organisms tādā veidā pretojas trokšņu tirānijai.
Cilvēku lielākā daļa ir kļuvusi atkarīga no trokšņa un klusumā jūtas neciešami, tikai nedaudzi ikdienā lieto klusumu kā terapiju.
Nesen man nācās piedalīties sarīkojumā, kur fonā skanēja ļoti interesanta dzīvā mūzika, taču to klausīties nebija iespējams, jo cilvēki sarunājās. Bet arī sarunāties bija grūti – mūzika traucēja,
līdz ar to nācās sarunu biedram burtiski kliegt ausī. Sanāca, ka nedz mūziku dzirdējām, nedz parunājāmies.
Mēs baidāmies no klusuma un no iespējas palikt divatā ar sevi. Ir veikti pētījumi par to, ko ar mums dara klusums un ko troksnis. Cilvēce nekad agrāk nav dzīvojusi tik trokšņainā pasaulē, kāda tā ir tagad. Tas nozīmē – kaut kas ir jādara, ja mēs negribam pazaudēt sevi un cits citu.
Es atkārtoti pārlasu norvēģu ceļotāja, filozofa un grāmatu izdevēja Ērlinga Kages grāmatu “Klusums trokšņa laikmetā”, kas runā par trim jautājumiem – kas ir klusums, kur to meklēt un kāpēc šodien klusums ir svarīgāks nekā jebkad agrāk.
Mēs visi radām ap sevi un sevī mazāku vai lielāku troksni. Tas tik uzkrītoši jūtams laikā pirms vēlēšanām, Saeimas debatēs, dažādās neauglīgās diskusijās un sanāksmēs. Tieši verbālo troksni bieži savu mērķu sasniegšanai lieto gan pasaules, gan vietējie politiķi.
Klusums nav atrodams vienīgi kādās īpašās klusuma zonās. Ē. Kage saka: “Es domāju, ka ikviens var atrast klusumu sevī. Tur tas ir visu laiku, arī tad, kad ap mums ir daudz skaņu.” Re, kā, atliek vien meklēt un, kad atrasts, pastāstīt par to arī citiem.
