Kad vērtību skala kreisajā pusē. Saruna ar scenogrāfu Andri Freibergu 0
Šogad 23. novembrī “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu saņems izcilais scenogrāfs Andris Freibergs. Kopš debijas 1965. gadā mākslinieks veidojis scenogrāfiju vairāk nekā 200 izrādēm Latvijas vadošajos teātros, kā arī Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Itālijā, Venecuēlā, Armēnijā, Turkmenistānā un Krievijā.
Bijis Drāmas teātra mākslinieks inscenētājs (1965 – 1973), Jaunatnes teātra galvenais mākslinieks (1973 – 1992), Dailes teātra galvenais mākslinieks (2002 – 2005). Kopš 1992. gada ir Latvijas Nacionālās operas galvenais scenogrāfs. Kopš 1971. gada Andris Freibergs ir Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas specialitātes pedagogs, Scenogrāfijas katedras vadītājs (1994 – 2013), profesors emeritus, izskolojis vairākas talantīgu scenogrāfu paaudzes.
Saņēmis virkni apbalvojumu, tajā skaitā Triju Zvaigžņu ordeni (2003), Igaunijas labākā scenogrāfa balvu (2003), septiņas “Spēlmaņu nakts” balvas par labāko scenogrāfiju un vienu par labākajiem kostīmiem, Itālijas augstāko teātra balvu “Il Premio Ubo”.
Uz savu valstību caur dekorāciju un kostīmu darbnīcu cehiem Andris Freibergs vedina pa šaurām lokveida trepītēm jeb, kā viņš teic, kalpu galu, piebilstot, ka savulaik šos pakāpienus minušas tādas leģendāras personības kā Liberts, Kuga, Vārdaunis… Manu metaforisko vaicājumu par šo dižgaru elpu pakausī meistars liekas nesaklausām, bet izstāsta par kādu “rekvizītu” – reiz viņam no Kanādas uz Latviju uzticēts aizvest un nodot muzejam paša Kārļa Zāles valkātu un Toronto kādā ģimenē pūrlādē rūpīgi glabātu ziemas cepuri.
– Līdz ar ziņu par piešķirto mūža balvu kāds no maniem spalvas brāļiem jūs nodēvēja par telpas karali. Vai tā arī jūtaties?
A. Freibergs: – Esmu mazliet kritiskāks (pasmaida). Taču pats biju ārkārtīgi pārsteigts, aptverot, ka pavisam drīz apritēs piecdesmit gadi kopš manas pirmās pirmizrādes 1965. gada 23. janvārī. Reizēm domāju: kas paliek no scenogrāfa darba mūža? Maketi, bildes, rekvizīti tikai daļēji stāsta par izrādēm un pienesumu tajās, kur būtiskākais ir dzīvais process, komunikācija ar aktieriem, režisoru, skatītājiem. Aktiera sviedri, pārdzīvojumu skala… To redzēt un būt klāt ir teātra fenomens. Scenogrāfija ir tikpat ārdoša un mokoša kā aktiera profesija, būtībā tā ir tā pati pārtapšana un pielāgošanās sev. Mana laika centrālais notikums man pašam Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī bija “Ilgu tramvajs” ar Antras Liedskalniņas ģeniālo klātbūtni. Tagad skatos ierakstā: it kā nedaudz uzforsēts… Pat ja ņem vērā tā laika stilistiku, runasveidu, nedaudz izkāpinātāku pārdzīvojumu atklāsmi, tik un tā katarse, nervu vibrējums ierakstā izpaliek. Teātris dzimst šeit un tagad.
– Tad jūs esat tas vīrs, kurš pie vainas, ka, piemēram, Karmenai vai Aīdai otrās oktāvas “la” jāpaņem, stāvot uz šauras laipas trīs metru augstumā…
– Podestūra, pa kuru savulaik Pētera Krilova “Lucia di Lammermoor” iestudējumā vajadzēja iet titullomas dziedātājai Ingai Kalnai, nebija ļoti slīpa, bet māksliniece mēģinājumā nez kā izmežģīja kāju. Arī man šis notikums izvērtās ļoti satraucoši. “Rīgas Balss” rakstīja, ka negadījums noticis Freiberga scenogrāfijā, pirmizrāde apdraudēta, draudēja pat tiesu darbi… Tagad pagājuši daudzi gadi, Inga, sava balss tembra dēļ viena no man tuvākajām vokālajām personībām, kļuvusi slavena Eiropā, reiz stāstīja – kādā operteātrī viņai tik tiešām likts iet pa šauru un trīs metrus augstu laipu. Un, ja es pa to laipiņu neeju, sacīja dziedātāja, aiz durvīm stāv nākamā soliste, kura ies. Teātrī viss balstās uz savstarpēju sapratni un profesionālismu. Un, kā likums, lai man piedod aktieri un dziedātāji, īstenākie un ģeniālākie mākslinieki ir ne tie ambiciozākie, bet pretimnākošākie un vienkāršākie.
Man jau šķiet, ka muzikālajā teātrī scenogrāfija ir būtiskāka nekā dramatiskajā. Veras priekškars un operā pirmā informācija nāk no bildes. Tā ir slēdzene izrādes kodam, bet, lai to pārkostu, vismaz jāizjūt, ja ne jāsaprot, mūzikas dramaturģija. Man tā ir kā asinis dzīslās vai elpas vilciens pie atvērta loga. Šobrīd man vairāk patīk veidot mazas kamerizrādes. Tagad, piemēram, Elmārs Seņkovs man piedāvājis Strindberga “Nāves deju” Valmieras teātrī. Esmu pārlaimīgs, jo varēšu izgaršot, izslīpēt visas telpas dotās iespējas līdz katrai niansei. Turpretim operas apjomus scenogrāfijā var salīdzināt ar monumentālismu glezniecībā. Šajā lielajā mākslas templī valda visnežēlīgākie spēles noteikumi: arī solisti un koris ir daļa no scenogrāfijas, kurus jāspēj izvietot, ļoti no svara kostīmi, gaismas. Kad dala “Spēlmaņu nakts” balvas, vizuālās lietas nez kādēļ lielā mērā vērtē no ārējā efekta: o, lielas dekorācijas, efektīgi kostīmi. Bet es kā minimālisma piekritējs uzskatu, nav svarīgi cik, bet – kā.
– Kas no pēdējā laikā teātra scenogrāfijā radītā jums liekas vērtīgs?
– Augstu vērtēju, piemēram, Reiņa Dzudzilo skatījumu un pieeju teātrim. Gudri un analītiski bija veidota telpa “Raudupietei” Valmierā. Savukārt, kad jaunais scenogrāfs man pateica, ka Indrānu māte un Indrānu tēvs (“Indrānos” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. – V. K.) sēdēs stikla vitrīnā, pirmajā mirklī nodomāju: atkal kārtējais avangards bez seguma. Bet, noskatoties izrādi, sapratu ideju. Indrānu māti un tēvu mūžīgi noliekam pie pirtiņas sienas loga un raudinām skatītājus, bet Dzudzilo versijā viņi ir kā muzejiska ekspozīcija, tātad vērtība, tādējādi parādīta liela cieņa un gods šiem cilvēkiem un viņu nestajām tradīcijām.
– Ko sakāt par nu jau tradicionālo operu darbības pārcelšanu laikā un telpā?
– Ar džinsiem vien mūsdienīgam Hamletam ir par maz. Ja tas ir Visockis savā patībā, absolūta revolūcija, kur katrs vārds ir kā belziens un reizē pravietisks, patiess kā sludinātājam, tas atkal ir pavisam kas cits. Akmentiņi par “Dona Žuana” darbību uz kuģa tiek mesti arī manā dārziņā, kaut Andrejam Žagaram pieder ideja, kas man šķiet ļoti dzīvotspējīga tādā nozīmē, ka kuģis ir noslēgta vide, no kuras nav iespējams izsprukt – pār bortu taču nepārlēksi – un visiem varoņiem attiecības savā starpā jānoskaidro turpat. Vienīgi finālā kuģim vajadzēja nogrimt kā “Titānikam”, taču šādam pastardienas atspoguļojumam operā nav attiecīgu tehnoloģisku iespēju… Es ļoti uzmanīgi skatos uz prāta formulām. Mana vērtību skala tomēr ir kreisajā pusē, sirds zonā. Banāli skan, bet, ja nav līdzpārdzīvojuma, īstas katarses, tad kāda jēga efektiem un modernizējumiem?
– Pērn E. Smiļģa muzejā iekārtoto jūsu 75. dzimšanas dienai veltīto izstādi “Andris Feribergs. Scenogrāfija” nu nolūkojis Bahrušina teātra muzejs Maskavā.
– Baidos par to vēl runāt. Maskava ir ļoti pretimnākoša, sola pusi no izstādes aizvešanas izdevumiem, kas diemžēl ir cipars ar četrām nullēm, jautā, kad būsim… Bet kā šo notikumu finansiāli izkustināt no vietas pašu mājās, man īsti nav jausmas. Būtu jau skaisti, ja izstādi atvērtu Starptautiskajā teātra dienā 27. martā. Savā laikā Krievijā esmu veidojis divdesmit izrādes, kas Krievijas tirgum ir ļoti daudz. Tajās spēlējuši tādi grandi kā Jefremovs, Smoktunovskis, Freindliha, Čurikova. Tajā laikā spēka un enerģijas pietika un es veidoju arī kostīmus. Atminu, kad Smoktunovskis nāca uz laikošanu, viņš man izspēlēja īstu teātri ar tādām etīdēm, kā, piemēram, vai pašūtais žabo netraucēs vīna dzeršanu. Turpretī Jefremovs vienkārši pavaicāja: kurā ainā es šo fraku vilkšu? Scenogrāfam un kostīmu māksliniekam arī ir savas viltībiņas. Reiz Elza Radziņa laiko kleitu un iebilst, ka brunčus vajag īsākus. Jutu, māksliniecei nav taisnība. Gan tēls, gan siluets drīzāk prasa vēl garākus svārkus. Bet izliekos, ka piekrītu. Saku, labi, pamēģināsim kādus centimetrus nogriezt, taču skroderiem neko mainīt nelieku. Nākamajā uzlaikošanā Radziņa priecājas: nu redziet, pavisam cita lieta, man bija taisnība! Saviem studentiem Mākslas akadēmijā arī lieku pie sirds – māka saprasties ar aktieriem un režisoriem ir ļoti no svara, par savu ideju citus nākas pārliecināt, visu laiku jāpatur prātā, ka tev sava ideja un darbs ir jāpārdod.
– Ja tas būtu iespējams, kurā savā radošās dzīves posmā jūs gribētu atgriezties vēlreiz?
– Jaunatnes teātrī kopā ar Ādolfu Šapiro. Tur saskanēja visi teātra mākslas komponenti. Man tā bija būtiska un pamatīga skola. Šapiro teātra procesu mācēja virzīt tā, kā to spēj tikai liels stratēģis. Viņa prāts un manas emocijas ārkārtīgi saderēja.
– Ko teiksit, kad 23. novembrī kāpsit uz Dailes teātra skatuves saņemt balvu par mūža ieguldījumu?
– Man sabiedriski runāt ir ļoti grūti. Ja klausās vairāk par trim cilvēkiem, jūtu diskomfortu, īsti nemāku savākties un būt tas, kas esmu… Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, cik man svarīgas tās pamatvērtības, kas ir mūsu zemē un mūsu latviešu tautā. Paldies Mākslas akadēmijai par skolu un iespēju savu prasmi nodot tālāk studentiem. (Vaicāts, vai varam runāt par Latvijas scenogrāfijas skolu, Andris Freibergs mazliet samulsis teic, ka pašiem sevi grūti slavēt, taču divas reizes viņa studenti pārveduši zelta medaļas no prestižās Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadrināles, kurā piedalās mākslinieki no visas pasaules. Viņš pats šajā kvadrinālē sudraba medaļu saņēma 1995. gadā. Arī nākamvasar mūsu scenogrāfijas studenti dosies uz Prāgu. – V. K.) Man vienmēr ļoti būtiska bijusi pleca sajūta, jo teātris ir nežēlīgs. Kādreiz nāk pretī cilvēks pa Operas gaiteni, nesveicina, bet iet garām kā tukšai vietai. Domāju, ko esmu nodarījis? Bet attaisnojumu meklēju tajā, ka aktiera, jo īpaši dziedātāja, radošais mūžs ar retiem izņēmumiem ir daudz īsāks nekā tēlotājmākslā, glezniecībā, viņiem jāsteidzas dzīvot. Un vēl gribu teikt paldies visiem cilvēkiem, kas manā radošajā mūžā kaut ko nozīmējuši. Viņu ir ļoti daudz. Visi minēti izstādes kataloga priekšvārdā.
– Margarita Zieda par jums raksta grāmatu, kuras virsrakstā vien divi iniciāļi “A. F.” uz melna fona.
– Šāda vizuālā noformējuma ideja pieder manai studentei Rūtai Bīriņai. Var saprast viņas domu: no tās melnās kastes (lasi: maketa) jau viss sākas.
– Jums uzticēts veidot scenogrāfiju Ērika Ešenvalda operai “Iemūrētie” ar Ineses Zanderes libretā ievītu stāstu par Gaismas pili. Vai scenogrāfija uzvedumam, ar kuru paredzēts atklāt nākamo Latvijas Nacionālās operas sezonu, kaut kā līdzināsies arī pēc arhitekta Birkerta celtajai stiklotajai būvei Pārdaugavā?
– Vēl jau esmu tikai pašā darba sākumā. Kā parasti, nervozēju, kā sanāks, taču viena versija mani vedina domāt, ka šis ir gadījums, kad tiešām būtu jēga scenogrāfiski iziet cauri bibliotēkas būvei no pašiem sākumiem, pirmā ķieģeļa iemūrēšanai līdz smailei. Bet šajā metaforām pilnajā darbā tas, protams, var būt tikai otrais plāns. Taču man ataust rīts. Skuju bārdu, velku tīru kreklu un atkal ir iemesls būt formā.
