Juris Lorencs: Krievijas jaunais propagandas projekts – “Nemirstīgo pulks” 12
2007. gadā Sibīrijas pilsētā Tjumeņā grupa cilvēku paši pēc savas iniciatīvas izgāja pilsētas ielās, nesdami Otrajā pasaules karā kritušo radinieku portretus. Tolaik viņi diezin vai apzinājās, ka devuši aizsākumu ne tikai plašai piemiņas akcijai, bet arī grandiozam Krievijas vadības propagandas projektam ar nosaukumu “Nemirstīgo pulks”.
Varbūt tāpēc sākotnēji iecerētā klusā kritušo pieminēšana gluži nemanot sāk pieņemt visai dīvainas, pat groteskas formas. Šogad izcēlās Krievijas Domes deputāts Vjačeslavs Ņikonovs, kurš nesa sava vectēva Vjačeslava Molotova portretu – tā paša, kurš ziņoja padomju tautai par “draudzību ar Hitleru” un kura paraksts stāv zem Molotova–Ribentropa pakta. Savukārt kāds jaunietis Londonā esot turējis rokās Staļina portretu. Tomēr vislielāko ievērību guva Krimas galvenā prokurore Natālija Poklonska, kas “Nemirstīgo pulka” gājienā Krimas galvaspilsētā Simferopolē nesa ikonu ar Krievijas pēdējā cara Nikolaja II attēlu.
Iespējams, šoreiz Krievijas “smukākā un nežēlīgākā” prokurore, kā viņu dēvē šīs valsts mediji, nedaudz pārcentās. Krievijas sabiedrība šo izrādīšanos uzņēma ar dalītām jūtām. Pat krievu nacionālists un “nacbolu” līderis Eduards Ļimonovs izteica neizpratni par Poklonskas “manierīgo rīcību”, piebilstot, ka viņai “pats velns sajaucis galvu” (“бес попутал”). Patiesībā loģiskāk izskatītos, ja Poklonska būtu nesusi, piemēram, Katrīnas II portretu, jo tieši viņas valdīšanas laikā (1762 – 1796) Krievija iekaroja Krimu. Turklāt impērijas sabrukumā un boļševiku apvērsumā nenoliedzami vainojams arī neizlēmīgais un viegli ietekmējamais Nikolajs II.
Bet īlenu maisā nenoslēpsi. Tik daudziem Krievijas varas elites pārstāvjiem gribas atkal un atkal atgādināt sev un citiem, ka Krievija reiz bijusi impērija – vienalga, kādā veidolā, cariskās Krievijas vai Padomju Savienības.
Bet notikumam ar Poklonsku un Nikolaja II portretu vēl ir turpinājums. Izrādās, naktī uz 9. maiju kādā Krimas pareizticīgo klosterī vecs un cienījams mūks esot piedzīvojis vīziju jeb “garīgu redzējumu” – tieši Poklonska pēc desmit gadiem nomainīšot Putinu Krievijas prezidenta amatā. Un tieši viņa, balstoties uz slāvu impērisko ideju, atkal apvienošot krievus un ukraiņus vienā valstī.
Paradoksāli, bet racionālajā moderno tehnoloģiju laikmetā dažādu gaišreģu un burvju “redzējumi” par notikumu attīstību nākotnē kļuvuši par iespaidīgu psiholoģiskā kara ieroci, ko sevišķi virtuozi prot izmantot Krievija. Internetā klīst pravietojumi par nenovēršamo un izšķirošo cīņu starp “sapuvušajiem Rietumiem” un “svēto Krievzemi”, pēc kuras uz pasaules beidzot iestāšoties miera, taisnības un labklājības valstība. Izrādās, ka pirms divdesmit gadiem mirusī bulgāru gaišreģe Vanga esot jau sen paredzējusi ES sabrukumu un musulmaņu invāziju Eiropā. Vienīgā, kas palikšot neskarta gaidāmajās katastrofās, būšot Krievija, kas valdīšot pār pasauli utt.
Tainības labad jāteic, ka krievi nav vienīgie, kuri izmanto tik neparastus ieročus. Arī daži grieķu mūki izteikuši pravietojumus par drīzu Turcijas sabrukumu un pareizticības šūpuļa, svētās Konstantinopoles (pagaidām gan vēl Stambulas) nokļūšanu Grieķijas klēpī.
Atgriežoties pie Poklonskas – ja Putins viņā tiešām ir saskatījis vienu no saviem iespējamiem pēctečiem, tad Krimas prokurori gaida paaugstinājumi. Piemēram, sākumā viņa varētu kļūt par kāda turīga apgabala gubernatori. Valdībā viņa diezin vai nokļūs. Maz ticams, ka Krievijas saimniecība spēs atkopties jau tuvākajos gados, tāpēc atrašanās ministra krēslā politiķa reitingam un popularitātei neko labu nesola.
