Selfijs zosu barā 3
Filmas galvenā varoņa Oskara atveidotājs Markuss Jānis Eglītis septembrī ies trešajā klasē. Jautāts par filmēšanos, saka: “Ļoti patika, redzēju sevi kamerā, sajūta, ka viss ir reāli. Foršākais notikums ir epizode, kurā kaimiņu meitene man rāda, kā vecos laikos ķēra žurkas, es to nekad nebiju redzējis. Un vēl – kā mūku no zosīm, to barā uztaisīju pat selfiju…” Vai Markuss gribētu būt kinoaktieris? Filmēties ir forši, skan atbilde, bet laikam man apniktu to darīt katru dienu. Un pajoko – vēl esot arī jāiet uz preses konferencēm…
Filmā ir aina, kur Oskaram aizvainojumā jāraud, jo skopulis vectēvs negrib pirkt tādas pašas botas kā mamma. Nav nekāds noslēpums, ka asaras nemaz tik viegli neraisās arī profesionāliem aktieriem. “Kategoriski neatzīstu fizisku iedarbību pret bērniem,” ierunājas filmas režisors Varis Brasla un, redzot manu izbrīnu par šādas domas varbūtību vien, piebilst, “tādas lietas notiek, esmu bijis klāt, kad režisors iepļaukā aktrisi…” Kā panāktas asaras, režisors patur noslēpumā, atvairās ar metaforu – lai uzspiestu īstos taustiņus, esot jāpazīst pašas klavieres. Markuss ir atklātāks: “Režisors pienāca un sāka stāstīt, ka drīz jaukā vasara būs galā, viss beigsies, mēs ilgi neredzēsimies un mums būs grūti šķirties… Man sāka birt asaras, bet tajā brīdī es nemaz neredzēju, ka mani filmē… ” Visgrūtāk Markusam nākusi epizode, kur jāpieiet pie vectēva un jālūdz piedošana: “Kā man jāsaka: vectēv, lūdzu, piedod, tā nez kāpēc sanāk smiekli. Beidzot režisors pacēla balsi. Uzreiz viss sanāca…”
Filmas galvenā varoņa atveidotājam Markusam Jānim Eglītim ir tētis Jānis Eglītis un mamma Arta Biseniece. Bet vectēva neviena. Abi miruši. “Tāpēc jo brīnišķīgāka pieredze ar filmas vectēvu,” saka Arta Biseniece, “tā atveidotājs Mārtiņš Vilsons ir lielisks aktieris un lielisks cilvēks, kuram pašam daudz bērnu un ar tādu ķiparu kā mūsu Markuss viņš sapratās no sirds.” “Vecaistēvs man filmā foršs,” stāsta Markuss, “varēja sasmīdināt, uzcienāja ar kaut ko garšīgu, viņš bija tāds… smieklīgs. Tādu vectēvu gribētos…”
