Kuzmina: Kad valstij augstskolu uzturēšanai naudas nav, var pagrābties tautas kabatā 40
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valstij naudas pilnvērtīgai augstskolu finansēšanai nav, tāpēc, iespējams, jau no nākamā studiju gada pilnībā valsts finansētas studiju vietas būs tikai trūcīgajiem un maznodrošinātajiem.
Vismaz tādu augstākās izglītības finansēšanas modeli šobrīd virza Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), uzsvaru gan liekot uz sistēmas ieguvumiem: tiem, kas studējuši nozarēs, kurās ļoti trūkst speciālistu, un arī strādā atbilstoši iegūtajai izglītībai, valsts dzēsīšot kredītu, kas paņemts līdzmaksājumam, augstskolām būs vairāk naudas kvalitātes nodrošināšanai.
IZM arī stāsta, ka modelis, kad studijas finansē gan valsts, gan pats studējošais, pārņemts no Nīderlandes, kur daudz augstskolu ir starptautisko reitingu pirmajā divsimtniekā.
Patiesībā Nīderlandes modelis un tas, ko vismaz šobrīd IZM piedāvā ieviest Latvijā, atgādina tīmeklī klīstošos foto salīdzinājumus par to, kas tika pasūtīts ķīniešu internetveikalā un kas reāli tika saņemts.
IZM aprēķini par to, kā tiks finansētas studiju vietas, liecina, ka līdz Nīderlandei mums vēl gaismas gadi augami.
Nīderlandē par studiju vietu valsts līdzfinansē pat 19 000 eiro studiju gadā, bet IZM uzskata, ka studiju vietu izmaksas, kas šobrīd vidēji ir 1630 eiro gadā, jāceļ vien līdz 2327 eiro gadā.
Diskusijās, kas par jauno augstskolu finansēšanas sistēmu raisījās Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas sēdē, IZM pārstāve Diāna Laipniece, atbildot uz jautājumu, kāpēc Latvija nevar par paraugu ņemt Igauniju, kur studijas ir bezmaksas, atbildēja, ka no 2023. gada to nav iespējams ieviest, bet maksāt augstskolai vairāk par katru studiju vietu, tādējādi sedzot reālās izmaksas, gan būtu vajadzīgs jau no nākamā studiju gada.
Faktiski tas nozīmē, ka valstij nav naudas, lai finansētu augstskolas atbilstoši reālajām izmaksām, tāpēc ievieš līdzmaksājumu, bet visi pārējie argumenti, kāpēc šis līdzmaksājums būtu laba lieta, ir vienkārša attaisnošanās.
Ja līdzmaksājumu ieviestu, lai tiešām uzlabotu augstākās izglītības sistēmu, pārmaiņas netiktu plānotas tādā steigā un netiktu solīts, ka pēc septiņiem līdz desmit gadiem gan iestāsies laimība un beidzot būs bezmaksas studijas.
Minētajā sēdē arī izskanēja jautājumi par to, vai IZM tiešām šķiet, ka šis laiks – kad valstī ir enerģētiskā krīze un tik augsta inflācija – ir piemērotākais, lai topošajiem vidusskolu absolventiem pateiktu: hei, jaunais draugs, pilnībā valsts apmaksātu studiju vairs nebūs!
Mācies, cik labi gribi, maks būs jāatver vai arī jāņem studiju kredīts! Bet parāds, kā zināms, latviešiem nav brālis.
IZM esot arī versija par to, ka līdzmaksājumu varētu atmaksāt pēc studijām, kad jaunais speciālists sāks pats pelnīt. Taču, ja jau tagad ir skaidri pateikts, ka studentiem jāpiedalās studiju līdzfinansēšanā tāpēc, ka valstij nav naudas, var droši prognozēt, ka pēcmaksas iespējas nebūs.
Jo tad valsts naudu, ko tai vajag jau 2023. gadā, iegūs ne agrāk kā 2027. gadā, kad tie, kuri nākamgad sāks studēt, būs pabeiguši studijas un sākuši strādāt.
Dīvaini ir arī tas, ka ar šādu piedāvājumu, kas lielākajā daļā sabiedrības nevar gūt atzinību, IZM nāk klajā īsu brīdi pirms vēlēšanām. Pilsētā runā, ka tādējādi IZM ierēdņi tīši sabotējot izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces iespējas tikt pārvēlētai.
Bet lai nu paliek politiskās un ierēdnieciskās intrigas! Mani vairāk interesē, kāpēc IZM, kam taču vajadzētu plaši spēt raudzīties uz izglītības sistēmu un izglītojamajiem, nolēma, ka tieši tagadējie vecāko klašu skolēni ir tie, kuriem būs jāmaksā par studijām. Tie ir skolēni, kuri gan kovidpandēmijas dēļ, gan pašu valsts rosinātu reformu dēļ ir cietuši visvairāk.
Simtiem mācību dienu viņi pavadīja attālinātās mācībās, kas ne tikai neveicināja mācību sasniegumus, bet atstāja iespaidu arī uz skolēnu, jo sevišķi pusaudžu, mentālo veselību.
Vienlaikus skolās tika ieviests jaunais mācību saturs, un septītklasniekam, kam vēl gadu iepriekš vēstures stundās prasīja tikai atstāstīt lasīto un dzirdēto, nu prasīja secināt.
Tas pēc būtības nav nepareizi, bet nepareizi ir tas, ka prasības mainījās strauji, turklāt laikā, kad bērni lielā mērā mācījās mājās patstāvīgi un mācību satura izmaiņu dēļ bieži apgūstamais temats pat nebija atrodams mācību grāmatā.
Ja IZM saprastu, ka šai paaudzei jau tā bijis ērkšķains izglītības ceļš un tā ir pelnījusi iespēju pretendēt uz valsts pilnīgi apmaksātām studiju vietām, domājams, tā spētu rast citus risinājumus, kaut vai pārliecināt Finanšu ministriju atrast papildfinansējumu augstskolām.
Galu galā tas, ka augstākā izglītība ir nepietiekami finansēta, nav nekāds jaunums.
Tā vietā ministrijai šķiet vienkāršāk paņemt naudu no topošajiem studentiem un viņu vecākiem.
