Rolands Repša: Kad valsti neierobežoti ilgi vada viens cilvēks 59
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai pašreizējam saspīlējumam Krievijas un Rietumu starpā ir kādi vēstures attīstības likumsakarību diktēti cēloņi? Ne mazākajā mērā. Tā vienīgais iemesls ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina subjektīvais skatījums uz pasaules lietu kārtību un kā tām vajadzētu notikt.
Krievijas izlūkdienestiem ir labi zināms, ka ne Rietumi, ne kāds cits negrasās uzbrukt šai kodollielvalstij. Krievija, izmantojot savas dabas resursu bagātības, varētu pilnībā nodoties mierīgam jauncelsmes darbam, pamazām tuvojoties, piemēram, Kanādas dzīves līmenim.
Atcerēsimies, ka vēl līdz 2014. gada iebrukumam Krimā Krievija bija G–8 dalībvalsts – tātad tās lielvalstiskās ambīcijas arī tika dāsni apkalpotas ar atrašanos šajā pasaules elitārākajā klubā. Tomēr šo idilli prezidents Putins pats sagrāva, un šobrīd mēs atrodamies potenciāli ļoti nopietna konflikta priekšvakarā.
Kā tas varēja notikt? Ļoti vienkārši – Krievijā tika pārkāpts tās konstitūcijas princips, ka prezidentu var ievēlēt tikai uz diviem termiņiem. Tādējādi prezidentam Putinam, kurš pie valsts stūres reāli atrodas kopš 2000. gada (ieskaitot formālo “rokādi” ar premjeru Medvedevu no 2008. līdz 2012. gadam), ir izveidojusies praktiski neierobežota vara, opozīcija ir apspiesta un valsts mediju propagandas mašīna ar pilnu jaudu darbojas prezidenta doto uzstādījumu virzienā. Krievu sabiedrība savā vairākumā ir pārliecināta, ka NATO taisās uzbrukt Krievijai un pilnībā atbalsta savu prezidentu.
Ja prezidents Putins būtu aizgājis no politikas 2008. gadā pēc sava otrā termiņa beigām, tad, visticamāk, nebūtu noticis Krievijas iebrukums Ukrainā un Krimas aneksija, Krievija joprojām augstu vērtētu savu dalību G–8, tai būtu jau kāds trešais vai ceturtais prezidents pēc Putina, un mēs tagad neatrastos šodienas bīstamajā situācijā.
Šī brīža riskanto politisko un militāro pretstāvi starp Krieviju un Rietumiem varētu pārdefinēt sekojoši – pasaule tagad izstrebj konstitucionālā pārkāpuma sekas Krievijā, kur ļauts valsti neierobežoti ilgi vadīt vienam cilvēkam. Daži iesauksies – bet kā tad Vācija, kur Merkele valdīja 16 gadus? Taisnība, arī Vācijas piemērs, kur kancleram nav termiņu skaita ierobežojuma, ir slikts. Vācijas politikas pazinēji man piekritīs, ka pēdējos gados jau bija iezīmējies zināms Merkeles “kults”, kad valsts medijos viņas kritika bija teju neiespējama, un daudzi oponenti zaudēja darbu.
Galu galā, ne velti daudzās demokrātijās ir šis divu termiņu ierobežojums valsts prezidentam vai premjeram – lai valsts politiku un dzīvi pārlieku nesāktu ietekmēt vienas personas subjektīvie uzskati. Vienalga kāds harismātisks ģēnijs esi, pastrādāji divus termiņus un marš, pelnītā atpūtā! Tas ļautu arī tām demokrātiskajām valstīm, kur vēlēšanu rezultātus stipri ietekmē, piemēram, korupcija, laiku pa laikam tomēr “nomest veco ādu” un tādējādi izvairīties no ieslīgšanas autoritārismā.
Svarīgi būtu šo pieļaujamo divu termiņu principu realizēt visu valstu konstitūcijās, kas sevi grib uzskatīt par demokrātiskām. Turklāt to noteikti vajadzētu izvizīt arī ANO līmenī, kur sākotnēji varētu iezīmēties demokrātisko valstu grupa, kurā atrastos valstis, kur pastāv demokrātiskas vēlēšanas un prezidents vai premjers nevar tikt ievēlēti uz vairāk kā diviem 4–6 gadu termiņiem. Vēlāk, iespējams, varētu veikt arī strukturālas izmaiņas, kad demokrātisko valstu grupa aizstātu līdzšinējo ANO Drošības padomi.
Domāju un ceru, ka šis varētu būt interesants darba virziens mūsu Valsts prezidentam, lai mēģinātu šo ideju apspriest gan ar saviem Rietumu kolēģiem, gan virzīt tālāk ANO debatēs.
