Kad vāja sakne un salms izliecies 0
Sējumu veldrēšanās ne tikai apgrūtina labības novākšanu, bet arī samazina iegūtās ražas apjomu un kvalitāti, dod sīkus un neizlīdzinātus graudus un rada iespēju graudiem sadīgt vārpās. Lai novērstu labības sējumu veldrēšanos, audzēšanai jāizvēlas jaunas augstražīgas, pret veldri izturīgas šķirnes.
Labību veldrēšanās ir komplicēts fizioloģisks process, ko var izraisīt paaugstināts gaisa mitrums, liels nokrišņu daudzums veģetācijas periodā, stiprs vējš, palielinātas un nevienmērīgi izlīdzinātas mēslojuma devas, sabiezināts sējums, nepietiekams apgaismojums, sekla vai pārāk dziļa sēklu iestrāde augsnē, bojājumi, ko izraisa augu slimības un kaitēkļi, kā arī katras šķirnes individuālā auga uzbūve.
Izšķir vismaz trīs izplatītākos sējumu veldrēšanās tipus. Pirmais saistās ar labības vāju sakņu sistēmu, otrais – ar salma izliekšanos tā iemesla dēļ, ka auga virszemes masa neatbilst salma apakšējās daļas izturībai, trešais veldrēšanās tips novērojams tad, ja salms salūst.
Ievērojama nozīme cīņā pret veldri ir šķirnei raksturīgajai izturībai pret veldrēšanos, lai gan pēdējos gados laika apstākļi ir darījuši savu.
Sakņu veldre
Sakņu veldres iespaidā augi izgāžas no augsnes stiebra apakšzemes posmu vai sakņu nenoturības dēļ. Visbiežāk sakņu veldre vērojama pārmērīgi mitrās augsnēs ar seklu gruntsūdens līmeni, sējumos, kam izcilāšanas vai nepietiekama sēklu iestrādes dziļuma dēļ cerošanas mezgli veidoti sekli vai virs zemes.
Graudzāļu dzimtas labībām raksturīgas spēcīgi sazarotas bārkšsaknes, ar kurām augi nostiprinās augsnē un uzņem ūdeni un barības vielas. Graudiem dīgstot, veidojas primārās saknes jeb dīgļsaknes, kas ir aptuveni viena trešdaļa no visas sakņu masas un darbojas visu auga dzīves ciklu. Cerošanās fāzē no cerošanas mezgla izaug sekundārās saknes, arī tās augus apgādā ar barības vielām. Tomēr ļoti biezos sējumos, kad izsējas norma ir pārāk augsta, cerošanas mezgli un sekundārā sakņu sistēma augiem neveidojas. Ja sakņu nav – tās nenostiprinās augsnē un nepalīdz augam turēties stāvus.
Rudziem un auzām saknes ir attīstītas visspēcīgāk, tāpēc tiem raksturīga stiebru veldre.
Stiebru veldres
Stiebru veldrei raksturīga vāja stiebra mehāniskā izturība, un tā var būt divējāda, pirmkārt – pārsvarā vēja un lietus iedarbībā augi tiek noliekti, otrkārt – stiebrs neiztur slodzi un salūst. Stiebri vada ūdeni un barības vielas no saknēm uz lapām un vārpām, piedalās fotosintēzes procesā un notur pārējās auga virszemes daļas noteiktā stāvoklī, tātad rūpējas, lai rudenī būtu pēc iespējas augstāka graudu raža.
Salma mehāniskā izturība krasi samazinās tieši piengatavības fāzē, kad visbiežāk novērojama sējumu saveldrēšanās. Piengatavības fāzē sākas stiebra šūnu apvalka komponentu sabrukšana, kas turpinās līdz veģetācijas perioda beigām – pilnīgai sēklu gatavībai. Šajā periodā stiebra šūnapvalki zaudē vidēji 20–30% celulozes, lignīna un ksilāna, kas veido stiebra skeletu. Šūnapvalku sabrukšanas produkti tiek pārvietoti uz vārpu, kur tie piedalās grauda izveidošanā.
Un tomēr šī parādība, kam ir visai pozitīva nozīme grauda veidošanā, negatīvi ietekmē stiebra mehānisko izturību. Šūnapvalku sabrukšanas process ir neatņemama vielmaiņas procesa sastāvdaļa, ko tieši ietekmē apkārtējās vides apstākļi. Tāpēc dažreiz šis process var norisināties enerģiskāk, mainot šūnapvalku struktūru, kas savukārt izraisa veldrēšanos. Turpretī citos apstākļos šūnapvalki var sabrukt, bet vienlaikus šūnapvalku pārveidošanās var maz ietekmēt stiebra skeleta mehānisko izturību, kad augi neveldrējas.
Zaudējumi
Graudaugi veldrējas galvenokārt auglīgās augsnēs, lietojot lielas mēslojuma devas, tādos laukos, kur praktiski iespējams iegūt pašas lielākās graudu ražas. Nereti šajos apstākļos spēcīgi attīstīto augu apakšējie stiebra posmi nespēj izturēt vārpu nesošo stiebru svaru, augi nolīgst, bet lietus un vējš tos saveldrē. Līdz ar to augu asimilācijas procesi un to produktu pieplūde vārpās ir traucēta vai arī, vārpām salūstot, pilnībā pārtraukta.
Arī tad, ja slāpekļa devas ir sabalansētas, nitrifikācijas procesi augsnē noris atšķirīgi un augsnē veidojas daudz augiem uzņemamā slāpekļa. Šādos apstākļos arī pret veldrēšanos izturīgu šķirņu augi pastiprināti attīsta veģetatīvo masu, stiebri pagarinās, kļūst nenoturīgi un augi veldrējas. Tā kā bioloģiskā slāpekļa veidošanās un uzkrāšanās procesi augsnē katrā konkrētā gadījumā saistīti ar laika apstākļu īpatnībām, grūti iepriekš paredzēt šo procesu intensitāti. Savukārt mēslojuma samazināšana saistīta ar risku nenodrošināt augus ar barības vielām pietiekamā daudzumā.
Stipri saveldrētā sējumā, it sevišķi augiem saveldrējoties agri, kad organisko vielu uzkrāšanās vēl nav beigusies, lapas un stiebri noēno cits citu un gaismas, CO2 trūkuma dēļ fotosintēzes intensitāte samazinās. Stiebru deformācijas vai ielūzumi daļēji nosprosto vadaudus un ierobežo asimilātu pieplūšanu lapām un reproduktīvajiem orgāniem. Jo agrāk sējumi saveldrējas, jo mazāk vārpās veidojas graudu un palielinās salmu īpatsvars kopējā ražas masā. Sevišķi nevēlama un bīstama ir svešapputes augu – rudzu, sējumu veldrēšanās pirms ziedēšanas vai arī ziedēšanas laikā. Šādos apstākļos ziedu apputeksnēšanās ir ierobežota, novērojama stipra vārpu robainība, bet daudzos gadījumos graudi vārpās nemaz neattīstās. Graudi nav pietiekami attīstīti un ir sīki, stipri samazinās graudu ražas. Pazeminās arī iegūtās ražas kvalitāte – samazinās 1000 graudu masa, graudu lielums ir neizlīdzināts, mitrākā laikā tie izdīgst vārpās, stiebri pūst. Saveldrētos sējumos pasliktinās mikroklimatiskie apstākļi, vairākkārt palielinās augu inficēšanās ar dažādām sēnīšu slimībām. Zudumi palielinās arī novākšanas procesā, jo stipri saveldrētos sējumos kombainu darbs ir apgrūtināts vai pat neiespējams.
Ja veldrēšanās laikā stiebru mezglu šūnas vēl ir dzīvas, parasti agri saveldrētos labību sējumos mezglu intensīva augšana to apakšpusē var stiebrus piecelt vertikālā stāvoklī.
Risinājumi
Radikāls līdzeklis labības sējumu veldrēšanās novēršanai – jaunu augstražīgu, pret veldri izturīgu šķirņu audzēšana.
Parasti mazāk veldrējas šķirnes, kam ir īsi stiebri. Iespējams izaudzēt daudzas veldres izturīgas, augstražīgas īsstiebru labību šķirnes, kuru ražību var ievērojami kāpināt, palielinot mēslojuma, it īpaši slāpekļa devas. Fosfora un kālija mēslojums pastiprina veldres izturību, bet slāpeklis to vājina. Vairāk veldrējas sabiezināti sējumi, kā arī tādi, kur sēkla iestrādāta sekli vai pārāk dziļi. Retos sējumos augi mazāk tiecas pret gaismu un izaug spēcīgāki, tomēr graudu raža uz lauka vienību ir mazāka. Organiskais un minerālais mēslojums jāizkliedē vienmērīgi visā platībā.
Augu veldres izturības palielināšanai lieto arī ķīmiskās vielas – retardantus, kas regulē augšanu. Šo preparātu ietekmē samazinās auga šūnu augšana garumā, pastiprinās to dalīšanās sānu virzienā, kā arī mehānisko audu attīstība.
Pasākumu izmantošana neapšaubāmi sekmē augu labu attīstību, kaut gan negarantē pilnīgu to izturību pret veldrēšanos nelabvēlīgos meteoroloģiskos apstākļos.
