VIDEO. Kad uzdāvina vīram binokli kuģu vērošanai, bet viņš vēro putnus 0
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Binokli Elīze Spridzāne savam vīram Tomam Koham dzimšanas dienā uzdāvināja ar konkrētu mērķi – lai pēta kuģus. Sanāca citādi – tagad abi dāvanu izmanto putnu vērošanai, arī pašu dārzā Rīgā, kur dzīvo, caurceļo vai pārlido aptuveni 56 putnu sugas. Privātmājas apkārtni saimnieki veido patīkamu gan sev, gan putniem. Kā viņiem tas izdodas?
Pie loga – lakstīgala
Par 56 putnu sugām nav izdomāts, jo Elīze visus, kas te redzēti vai dzirdēti, pieraksta kopš pirmās dienas, kad 1937. gadā būvētā māja ar 1800 kvadrātmetru zemes gabalu kļuva par viņu ģimenes īpašumu. Daudzstāvu apbūves un automobiļu pārblīvētajā Rīgā šādas vietas var saukt par oāzēm, jo nams, kā varētu padomāt, neatrodas nomalē, bet netālu no Dienvidu tilta aktīvās satiksmes plūsmas, līdz centram ar velosipēdu varot aizlaist desmit minūtēs. Viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc Elīze un Toms izvēlējās to par savas ģimenes mājvietu, bija dārzs. “Gribējās, lai tas ir liels, bet par sevišķu vērtību uzskatām, ka arī vecs.
Atstājām visus kokus, dārzkopis izzāģēja zarus, taču atzina, ka no viņa viedokļa pat varētu palikt, kā ir,” par pirmajiem iekopšanas darbiem stāsta saimniece un piebilst, ka arī viņi neaizraujas ar nokaltušo zaru zāģēšanu, jo ievērojuši, ka putniem tie der par vietu, kur apsēsties, atpūsties un pavērot apkārtni – nu gluži kā putnu postenis.
Tikko vējš labākajai ābelei nolauzis lielu zaru, ko Toms samaļ mulčētājā. “Mums ir princips – no dārza neko nevest ārā. Zāle aiziet dobēm vai kompostā, turpat lapas, āboli un virtuves atkritumi, kuros nav dzīvnieku valsts produktu. Kompostu ļoti iecienījuši meža strazdi, vienīgais mīnuss, ka arī žurkām tur patīk,” nosaka Elīze. Viņai rokā neliela grāmatiņa ar dārza putnu sarakstu, kas tapis divu gadu garumā. “Paceplītis, sarkanrīklīte, mizložņa, dižknābis, žagata, sīlis, vistu vanags, lakstīgala – šogad pie loga dziedāja pa nakti, gaišais ķauķis, dadzītis, vītītis, svīre, čuņčiņš, melngalvas ķauķis, dārza ķauķis, brūnspārnu ķauķis, krūmu ķauķis, kovārnis, ziemas žubīte – viņai Latvija ir kā siltās zemes, peļkājīte – migrējot bija ielaidusies un dziedāja kaimiņa eglē, akmeņčakstīte – blakus ir būvlaukums, un viņai patīk tādas vietas, kur ir akmeņi, pārlidoja ziemeļu gulbis, tītiņš bija dobē un ēda skudras, melnais mušķērājs, mazais svilpis dziedāja kaimiņu dārzā, brūnā čakste – pat negaidīju, ka te tā varētu būt!” Un tā ir tikai mazākā daļa no saraksta. Pavasarī viņu un blakus mājas teritoriju apdzīvojis meža pīļu pāris, par peldes vietu izmantojot nelielo kaimiņa baseinu, un kādu rītu tie atveduši jauno paaudzi – desmit pīlēnus! Kaimiņš pabrīdinājis, lai tikai nebarojot ar maizi, viņa sieva ik rītu šiem vārot auzu putru.
Baroties, paslēpties, vairoties
“Galvenais dārza princips, lai putniem te būtu kur baroties, paslēpties un vairoties,” skaidro Elīze. Vasarā labumu netrūkst, tikai ar nolasīšanu nevar kavēties – ja cilvēks nepaspēs, putns apsteigs. “Jāņogas šogad bija tik skaistas, taču vienrīt skatos – vairs nav nevienas, pelēkie strazdi noēduši. Ķirši arī viņiem aizgāja,” viņa stāsta bez žēluma par zaudēto ražu. Vīrs piebilst, ka ogu ticis gana – dabūjuši gan paši, gan abi viņu puikas, jo ķirši atlikuši apakšējos zaros, kur putni netiek klāt.
Uz rudens pusi, kad puķēm ienākas sēklas, lapas nokalst un nobirst, saimnieki necenšas visu aizvākt vai sagrābt, jo jāpadomā taču par putniem. Piemēram, rudbekijām, kas tagad zied pilnos ziedos, vēlāk izveidosies pogaļas, kas tiem būs laba barība, tāpat noderēs smilgveidīgie un citi augi. Šopavasar pie lielā ozola ievērojuši lauku baložu pāri mielojamies ar zīlēm, kas pēc ziemas kļuvušas mīkstas un sadalījušās. Skaidrs, ka arī turpmāk tās visas nav jāsagrābj, daļa jāatstāj putnu barībai. Tāpat žagaru un lapu kaudzes šeit rudenī nesteidz savākt.
Ziemā kā daudziem Latvijā viņu pagalmā iepretim virtuves logam iekārtota barotava ar auzu pārslām, saulespuķu sēklām un speķīti ēdienkartē, un ciemiņu netrūkst.
Lielie koki un krūmi kalpo gan par barošanās vietu, gan paslēptuvei, gan ligzdu vīšanai, taču ar to vien nepietiek. Ligzdošanas laikā tiem vajadzīgs miers, tāpēc nevajadzētu rīkot tuvumā skaļus saietus vai griezt krūmus, citādi putns var pamest ligzdu. Tā sanācis Elīzei ar Tomu, kad rīkojuši bērnu ballīti pie mājas, kur blakus krūmā ligzdojis ķauķis. Putns pametis ligzdu, par laimi – ne dārzu, un, atradis citu vietu, skanīgi uzdziedājis.
Ligzdotāju dārzā ir daudz, tomēr ar neveiksmi šogad beidzies lielās zīlītes perējums vienā no veco koku dobumiem – varbūt kāds plēsīgs putns vai kaķis bijis pie vainas? Toties viņu pieliktajā putnu būrī bez kavēšanās ievācies strazdu pāris – ar labām sekmēm. Dārzā līdz šim izvietotas divas strazdu un piecas zīlīšu mājvietas, saimnieki plāno izlikt vēl kādas – noteikti cielaviņām. Ar Latvijas Ornitoloģijas biedrības kolēģa palīdzību lielajā ozolā nostiprināts būris pūcēm, kas savus iemītniekus tikai gaida.
Putnu skaitīšana
Izpratne par putniem dabā palīdz ar tiem labāk sadzīvot dārzā, spriež Elīze un Toms, kuru izglītība un profesijas nav saistītas ar vides jomu. Elīze strādā Japānas vēstniecībā, liekot lietā japāņu valodas zināšanas, Toma ikdienas darbs notiek starptautiskā uzņēmumā, kas ražo iekārtas poligrāfijas izdevumu apstrādei.
Pēc tam kad dāvanā tika pasniegts jau pieminētais binoklis, abi sākuši pētīt, ko vēl bez kuģiem varētu vērot. Uzgājuši, ka Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) uzņem jaunus biedrus un rīko tiem bezmaksas ekskursijas uz putnu vietām, kur dāvana lieti noderēja. Kāds bijis pārsteigums par Latvijas putnu bagātību!
Vēlāk darbošanās LOB gājusi plašumā. Kā palīgi viņi devušies līdzi speciālistiem ligzdu apsekošanā – cilvēkiem, kas neatpazīst putnus un to dziesmas, tā bijusi laba izdevība bez maksas saņemt izglītību. LOB rīkojusi arī putnu balsu nometnes, kur katrs varējis sev atrast piemērotāko paņēmienu putnu balsu noteikšanai. “Lai iegaumētu putnu balsis, man ir svarīgi veidot konkrētas asociācijas, piemēram, paceplītis dzied tā, ka šauj ar lielgabalu, sarkanrīklīte burbuļo un sīc, lielā zīlīte dzied kā zvaniņš, zilzīlīte – čerkstoši utt.” pieredzē dalās Elīze.
Pēdējos gadus abi piedalās putnu uzskaitē, kur vajadzīgi cilvēki, kas pazīst putnus. Ap Jāņiem Toms divas naktis Ropažu pusē ar velosipēdu braucis pa iepriekš noteiktu vietu un kartē atzīmējis visus putnus, kurus dzirdējis dziedam. Elīze piedalījās līdzīgā pasākumā, tikai līdz ar saullēktu.
Toms darbojas arī zivju ērgļa monitoringā, kur katru gadu pie Allažiem, Ropažiem un Pečora ezera uz Ērgļu pusi apseko trīs ligzdas. “Man jātiek līdz ligzdai un jāpavēro, vai tā ir apdzīvota, lai pēc tam ornitologs zinātu, kur var braukt gredzenot putnus. Šovasar visās ligzdās bija pāri ar bērniem.” Pasākums notiek brīvprātīgi un bez atlīdzības, taču abi uzskata, ka ieguldītais darbs un laiks ir tā vērts, jo palīdz veidot Eiropas, tostarp arī Latvijas, putnu aizsardzības politiku.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
