Anda Līce: Cik tad ilgi visi dzīsimies uz Rīgu un vēl pāris lielajām pilsētām? 21
Tiem, kas saka: “Ar Latvijas laukiem ir cauri,” es gribu ieteikt noskatīties 16. oktobra televīzijas raidījumu “Province”, kurā māksliniece, Jēkabpils novada deputāte, biedrības “Ūdenszīmes” vadītāja Ieva Jātniece stāsta un rāda, kā Latvijas kartē no jauna tiek iezīmēta Jēkabpils novada Rubenes pagasta Kaldabruņa. Ieva tai pusē ir ienācēja, un var tikai apbrīnot viņas uzņēmību doties prom no Jūrmalas gandrīz vai uz pasaules malu. Atšķirībā no daudziem, kuri arī meklē uz zemeslodes neapdzīvotas vietas, lai baudītu dabu un klusumu, Ieva to izdarīja, lai dalītos ar citiem bagātībās, kas piemīt šai vietai, lai rosinātu citus dzīvot radoši un skaisti un arī pati sevi kā mākslinieci šeit izpaustu daudz pilnīgāk. Tagad vienā no cilvēku pamestajiem novadu pavardiem ir uzpūsta uguns kā iedrošinājums citiem, ka atdzimšana ir iespējama jebkurā vietā un laikā ar nosacījumu, ja vien tur ir kaut viens cilvēks, kuram ir labā griba kaut ko mainīt.
Runa nav par gribēšanu, tās mums katram ir atliku likām, bet gan par to dzinuli, kas kalpo vispārībai un augļus bieži vien uzreiz nenes. Šodien, kad augstos amatos itin viegli nonāk tik daudz vienīgi gribēšanu pārņemto, cilvēki, kas nepieņem patērēšanas diktātu un iet pret straumi, ir patiešām mūsu nacionālā bagātība. Tādi noteikti ir katrā novadā un pagastā, jautājums tikai, vai viņi saņem pagasta vadības visupirms jau morālo atbalstu, vai arī viņus uzskata par dīvaiņiem, miera traucētājiem un visādi no viņiem cenšas atkratīties. Tiem vadītājiem, kuri cilvēkus vērtē šauri subjektīvi un jūt nepatiku pret reizēm pat traku ideju piedāvātājiem, būtu jāatceras – viņu vadītais novads vai pagasts ir nolemts nīkuļošanai. Ar radošo garu apveltītie tādēļ jau nepazudīs, viņi pārcelsies citur, kur ir pretimnākoša vadība, vietējās sabiedrības atbalsts un līdz ar to daudz draudzīgāka vide arī dzīvošanai. Viņi nepazudīs, uz Latvijas kartes vienīgi pazudīs vēl kāda apdzīvota vieta.
Kaldabruņai ir laimējies – tur zem pamestības un vienaldzības kārtām vēl gailēja ogles, neliels darbīgu cilvēku pulciņš uzpūta uguni, un tagad uz šo vietu daudzi brauc no tālienes, lai sildītos un mācītos. Tur vēl joprojām ir daudz neizmantotu iespēju, un tas iedvesmo. Kaldabruņā vajadzētu rīkot pašvaldību vadītāju un kultūras dzīves organizētāju seminārus. Tagad dzird runas par jaunu teritoriālo reformu, kāda būs tās jēga un saturs? Cik tad ilgi mēs visi dzīsimies uz Rīgu un vēl pāris lielajām pilsētām? Vai beidzot nav pienācis laiks decentralizācijai, teritoriāli mūsu nelielā valsts šajā ziņā varētu kļūt par paraugu. Jautājums: vai mums ir labā griba kaut ko mainīt pa īstam?
