Egils Līcītis: Rekviēms LNT jāatskaņo pēc īpašnieku, amerikāņu investoru vēlmes… 6
Veļu laikā negaidīti atvadas jāteic LNT televīzijas kanālam. Tā nav viltus ziņa un puspatiesība, bet, kā tautā saka, tik tiešām – aizklapēs ciet 900 sekunžu rīta programmas jautrību ar uzlūgtiem muzikantiem un studijā ielaistiem dzīvnieciņiem un rūpīgi nolasāmās vakara ziņas glītās diktores, manas simpātijas Ilzes Dobeles izpildījumā.
Rekviēms LNT jāatskaņo pēc īpašnieku, amerikāņu investoru vēlmes, kuri latviešu antiņiem bez mitas stāsta, ka nolēmuši “radīt vienotu produktu saimi ar TV3 zīmolu”, kurā būšot “kvalitatīvs vietējais saturs kā mediju grupas galvenā konkurētspējas priekšrocība”, it kā tas būtu attaisnojums pieredzes bagāta, 23 gadus eksistējoša kanāla ar vēsturi, skatītāju iecienīta ziņu dienesta likvidācijai.
Tas, ziniet, infokara apstākļos nav čum un mudž.
Par radušos situāciju pamīksti nobēdājušies arī mūsu politiķi. Ārlietu ministrs Rinkēvičs uzvandījis sentimentu un izteicis līdzjūtību aizgājējiem.
Kultūras ministrs Puntulis pakritizējis lēmumu pārtraukt piepildīto un krāšņo telekanāla mūžu kā izaicinājumu mediju telpas daudzveidībai. Nacionālais Dzintars niknojies, ka LNT likvidēšana apdraudē informatīvās telpas drošību. Eiroparlamentāriete Kalniete paudusi sašutumu par tik tuvredzīgu rīcību. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome šņaukājas gandrīz kā appinkšķējusies un žēlojas, ka īpašnieki nav ievērojuši likumu, bet tad noslauka asaras un ļauj plūst dzīvei un notikumiem savu gaitu.
Galu galā, ko politiķi var pasākt pret naudas varu, pret brīvā, neregulētā tirgus biznesu, kur televīzijas stacijas un laikrakstus pērk un pārdod tāpat kā desas vai cukurpakas.
Protams, skumīgi un ir žēl, ka pazūd platforma, kura allaž deva lielo iespēju partijniekiem kaujinieciski izteikties, kā arī parādīt pie TV ekrāna sapulcētai auditorijai deputāta ģimenes mīluli melnraibo kaķi un mazo šuneli. Televīzija bija politiķu sabiedrisko attiecību galvenais balsts, bet nu diemžēl viens lodziņš uz pasauli izsists, uzstāšanās rentes vietu palicis mazāk.
Bet esošie, vecie zilo ekrānu vērotāji ar stāžu neizpratnē jautā, vai viss svarīgais jau nofilmēts un izstāstīts, vai pēc budžeta pieņemšanas un čekas maisu izkratīšanas publikai vairs nav nekas tāds būtisks atspoguļojams un televīzijai nav jāpilda sava loma darbaļaužu kulturālā izglītošanā. Izrādās, LNT uz burvja mājienu pārvērtīs par cita formāta TV3Mini sīkajiem un TV3Life sieviešu auditorijai.
Vai tā nav izdabāšana degradējošam, bezgaumīgam masu patēriņam, vienā laidā rādot pārraides, kur čaukstenēm pasist klačiņu un paskatīties modītes, kur demonstrēs baismīgus ekstrasensu šovus, līdzi elsošanai domātas melodrāmas un aizraujošas ziepenes, no kā skatītājām sametas silti zem blūzītes un vēderā iekustas taureņi?
Caurmērā vērtējot, tiklab sabiedriskās un tiklab komerctelevīziju ziņu pārraides nodarbojās ar daudzmaz precīzu un objektīvu dzīves īstenības attēlojumu, cilvēki ar mikrofonu strādāja kā savas jomas profesionāļi, konkurēja savā starpā, bet bez ziņu pārprodukcijas.
Tagad LNT brūkošās drupās tiek aprakti reportieriski projekti un nozagti žurnālistiski sapņi, kā lustrām izgaismot partiju ceļus un neceļus, kā pirmajiem atklāt, satikt un nointervēt sniega cilvēku, jetiju.
Daži pārceļos uz partneru TV3 ziņām, citi, piemēram, Ilze Dobele, dāvās skatītājiem savu apburošo smaidu jaunā, kas zina, daudz ērtākā diktorītes darba vietā.