Kad tuvojas TĀ stunda… Kā rīkoties, kā runāt ar cilvēku situācijā, kad zini – viņš mirs? 0
Kā rīkoties, kā runāt ar cilvēku situācijā, kad zini – viņš mirs?… Vai par to būtu jāizstāsta maziem bērniem? Jautā Elza Rīgā.
Tā stunda pienāks ikvienam, būtībā tas ir vienīgais, kas cilvēkam, kurš reiz ieradies šajā pasaulē, tiek garantēts. Tāpēc visiem vajadzētu būt gataviem satikties ar nāvi, zināt, kā izturēties un kā runāt ar cilvēku ceļā, pēc kura nāve pietuvojusies. Sīkāk par to stāsta Hospiss māja kapelāne Līga Malāne.
Par nāvi ir jārunā
“Cik dažādi ir cilvēki, tik viņu attieksme pret miršanu, nāvi. Ir, kas jūt, saprot, ka šis brīdis slimības, traumas vai vecuma rezultātā ir klāt, pat apjauš, kad tas varētu notikt, un to uztver, cik nu iespējams, mierīgi. Tāpat ir cilvēki, kam šādos brīžos pret neizbēgamo iestājas noliegums. Tas attiecas gan uz mirējiem, gan tuviniekiem, un ar šādiem cilvēkiem runāt par miršanu ir grūtāk, tam nepietiek ar vienu sarunu,” uzsver kapelāne.
Viņa pieredzējusi dažādas situācijas, arī tādas, kad, mirstošo apraugot, kāds no piederīgajiem strikti paziņo: viņš par diagnozi, jau stipri ierobežoto dzīvildzi neko nezina, tāpēc lūdzam par miršanu, nāvi nerunāt.
Tad kapelāne atbildot, ka to darīt nav viņas mērķis, bet, ja mirstošais pats par to jautās, noteikti runās, jo bieži vien cilvēkam tiešām ir virkne jautājumu, īpaši, ja tuvinieki par to runāt atsakās.
Uzklausīt un izrunāt
Nereti mirstošie uzdodot praktiskus jautājumus, jo nāvei un pēc tam sekojošajam grib pienācīgi sagatavoties. Piemēram, kādā apģērbā guldīt zārkā, kā gribētu tikt apbedīts. Cilvēks ar mājiniekiem gribējis to pārrunāt, pateikt, kur stāv jau sarūpētās drēbes, bet viņi atgaiņājušies: ko tu par miršanu runā – vēl pārdzīvosi mūs visus, atveseļosies.
“Tā tiek darīts vai nu tāpēc, ka piederīgie paši nav gatavi runāt par nāvi vai grib pasaudzēt tuvinieku, vai šī tēma cilāta tik bieži, ka jau apnikusi. Tomēr jāļauj aizgājējam par to runāt, pat ja tas periodiski ilgst jau pāris gadu, jo viņa domas, iedomātie atvadu scenāriji var mainīties. Pirms gada gribēja, lai apbedī baltā blūzītē un svārkos, nu izdomāja, ka smukāk puķainajā kleitā. Vai arī pēkšņi ir pārdomājusi, grib lai apglabā blakus vīram, nevis dzimtas kapos,” stāsta Līga Malāne un nopietni piebilst, ka ir svarīgi zināt cilvēka pēdējo gribu, jo to izpildīt ir palicēju svēts pienākums.
Runājot par emocionālām, garīgām lietām, aktuālākā ir baiļu tēma. Mirstošajam ir bail no nezināmā, bail, ka nāves brīdī izjutīs fiziskas ciešanas. To vēl vairāk saasina vainas izjūta pret tuviniekiem, jo jūtas kā viņiem uzkrauta nasta. Tāpēc labi, ja šajā laikā klātesošs ir kapelāns vai sociālās aprūpes darbinieks, kuru zināšanas un pieredze visu satrauktos prātus spēj nomierināt, kaut gan neviens nezina, kā tieši notiks aiziešana un kas pēc nāves notiks ar dvēseli. Tomēr pārrunāt šos jautājumus vajag, kaut vai lai novērstu visu saasinātās domas par nāves brīdi. Ja līdzās nav kapelāna, sociālā darbinieka, sarunas jārisina kādam no ģimenes.
“Vēl ļoti svarīgi atšķetināt visus līdz tam neatšķetināto savstarpējo attiecību mudžekļus, neskaidrības jautājumos par mantojumu un tamlīdzīgi, jo tikai tad cilvēks varēs aiziet mierīgi, atvieglots. Daudzos gadījumos miršanas process ieilgst tikai tāpēc, ka cilvēkam palicis kas nepateikts, kādam nav izlūgta vai no kāda sagaidīta piedošana,” uzsver kapelāne.
Nāve nav noslēpums, kas jāglabā no bērniem
Jārespektē vēl viena mirstošā griba – lai nāves brīdī kāds viņam ir līdzās vai būt viens. Gluži tāpat kā dzemdībās – ir sievietes, kurām vajag, lai kāds rociņu patur, un ir, kas no tā kategoriski atsakās.
“Kā cilvēki gatavojas bērniņa dzimšanai, tā var sagatavoties arī miršanai. Citās tradīcijās tā notiek, un arī senajiem latviešiem miršanas, nāves kultūra bija izkopta. Saskaroties ar to, izpalika šoks, stress, neziņa, ko un kā darīt, kā būtu gribējis aizgājējs. Tikai mūsdienās cilvēki mēģina nāvi pastumt malā, it kā tā uz viņiem neattiektos,” pauž kapelāne. Dabisko dzīves ciklu nevar ignorēt, un miršana, nāves fakts kā liels noslēpums nav jāglabā no bērniem.
“Būtībā izskaidrot dzīves svarīgākos notikumus – dzimšanu, seksualitātes pamošanos, miršanu – ir vecāku, ģimenes, dzimtas privilēģija, jo tā bērni tiek sagatavoti dzīvei. Tas ietver arī sapratnes – visi noveco, savu reizi saslimst un pavisam noteikti nomirst – izkopšanu. Tāpēc no bērniem nav jāslēpj mirstošie, viņi jāņem līdzi uz bērēm, lai viņiem, divdesmit gados pirmo reizi sastopoties ar dzīves realitāti, daļa no kuras ir nāve, pēc tam nevajadzētu vērsties pēc palīdzības pie psihologa,” uzsver Līga Malāne.
Šodien viņš piedzima debesīm…
“Gaišāku tuvā cilvēka nāves brīdi noteikti var darīt katoļu teiktais par nomiršanu: šodien viņš piedzima debesīm… tātad – mūžībai. Turklāt drosmīgāki cilvēki bēru ceremonijai var pieiet radoši – kas gan var aizliegt par godu nāvei sarīkot ballīti, īpaši, ja aizgājējs izteicies, ka gribētu, lai viņu tā jestrāk apbērē, dziedātu un priecātos, jo tic, ka nāve ir tikai slieksnis, kuru jāpārkāpj, lai atgrieztos mājās,” teic kapelāne.
Viņas pieredzē ir gadījums, kad nācies rakstīt bēru scenāriju. Gatavojoties savai aiziešanai, kāda 82 gadus veca kundze, uzsverot, ka ir pie skaidras apziņas, lūgusi ierakstīt – lai viņas bērēs spēlē saksofonists, jauns vīrietis, uz kuru varētu uzmest aci… Vai zināt, kāpēc viņai pret nāvi bija tik viegla, pat koķeta attieksme? Tāpēc, ka šai kundzei nebija enkuru, kas šeit turētu…” viņa piebilst.
Gadoties arī situācijas, kad kapelānam jārīkojas strikti. “Piemēram, kad mirstošais jau ir agonijā, tuvinieki savā egoismā sāk vaimanāt – tu nedrīksti mūs pamest, kā mēs bez tevis dzīvosim, paijā viņu, bučo… Šādi uzvezdamies, viņi mirstošajam, kurš tobrīd cīnās ar sāpēm, bailēm, klāt piemet vēl tikpat mokošo vainas apziņu, jo nevar apgalvot, ka, būdams agonijā, cilvēks neko nedzird, nesaprot.”
Runājot par pieskārieniem, novērojumi liecinot, ka tie aizgājējam var būt sāpīgi, dažreiz pat nepatīkami, jo miršanas laikā ķermenis ir īpaši jutīgs. “Tad tuvinieki jāatvēsina, tieši pasakot, ka cilvēks šobrīd mirst un jāatlaiž viņu, tādējādi atvieglojot šo procesu, nevis apgrūtinot. Taču par savu tābrīža uzvedību nav jājūtas vainīgiem ne savā, ne mirušā priekšā – nonākot šādā situācijā, var zaudēt kontroli par savām emocijām, rīcību,” uzsver kapelāne un mierina, ka aizgājējs, pārdzīvojis otru savas dzīves svarīgāko, ja ne pašu svarīgāko notikumu, par šādiem savu mīļo grēciņiem tikai pasmaida…
Kopt cieņpilni
Svarīgi zināt, ka miršanas procesā notiek ķermeņa pastiprināta fizioloģiska attīrīšanās, tas ir viens no signāliem par tās stundas tuvošanos. Mūsu ķermenis ir gudrs un tajā brīdī grib būt viegls, atbrīvots no visa liekā. Tuviniekiem šajā laikā jāsaņemas, jābūt gataviem kopt mirstošo un sakopt arī pēc tam. Nekādā gadījumā nedrīkst likt mirējam, īpaši, ja viņš apzinās savu bezpalīdzīgo stāvokli, justies par to vainīgam vai manīt, ka jums tas ir nepatīkami.
Svarīgi!
Ir svarīgi zināt cilvēka pēdējo gribu, jo palicēju svēts pienākums ir to izpildīt.
