Anda Līce: Miljoniem izmisušu cilvēku šodien jautā: “Kad tas beigsies?” 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veselus trīsdesmit gadus pasaule dzīvoja ilūzijās, ka monstrs, vārdā Padomju Savienība, ir sabrucis uz visiem laikiem. Izrādījās, tas jaunajai situācijai pielāgojās tikai ārēji, līdzīgi, kā to dara hameleoni, līdz šī gada 24. februārī atkal parādīja savu īsto dabu.
Viss atkārtojas – laikā, kad Latvija piemin 14. jūniju – 1941. gada deportāciju dienu –, uz tām pašām izsūtījuma vietām cauri Krievijai Staļina mantinieki ved tūkstošiem ukraiņu. Pieminot 1941. gada deportācijas, televīzija rādīja Dzintras Gekas dokumentālo filmu “Tālā zeme Sibīrija. Dzimuši tur”. Arī uz Krievijas attālajām vietām deportētajiem Ukrainas iedzīvotājiem būs savi dzimušie “tur”.
Ik rītu ieslēdzot datoru, es redzu karu tiešsaistē un nāvi – tuvplānā un ik pa laikam sev atgādinu: “Tas nav kino!” Miljoniem izmisušu cilvēku šodien jautā: “Kad tas beigsies?”
Kara trijos šausmu un sāpju mēnešos ik dienu ir skanējis jautājums: “Kā tas iespējams divdesmit pirmajā gadsimtā?”
Un jau kuru reizi nākas atzīt – tā ir cilvēka mežonīgā un morālā likuma neierobežotā daba, kura mainās (ja vispār mainās) daudz lēnāk, nekā kustas Zemes kontinentālās plātnes. Par cilvēka dabu runā visas uz morāliem likumiem balstītās pasaules lielās reliģijas, un tieši tāpēc līdz pat šai dienai savtīgu iegribu vadīti cilvēki tās groza un pielāgo savām vajadzībām. To šodien dara arī Krievijas pareizticīgā baznīca.
Par kādu pilsētu domāja psalmists Dāvids, sakot: “Ja Kungs nesargā pilsētu, velti nomodā sargi.” Ja pilsēta – mūsu sirds – ir atvērta ļaunumam, tad neviens no malas to nosargāt nespēs. Gan no politikas, gan dzīves ir aizgājusi paaudze, kas piedzīvoja Otro pasaules karu. Draudēt pasaulei ar “Mēs varam atkārtot!” var tikai tie, kas ir karu redzējuši vienīgi filmās un spēlējuši bērnībā. Ar ordeņiem apkarinājies Krievijas aizsardzības ministrs pat neesot armijā dienējis.
Vai šis neprāts beigsies tad, kad Krievija būs izšāvusi visus savus militāros konservus – vēl padomju laikā saražotos lādiņus?
Varbūt tad, kad tā saucamā brīvā pasaule, kura gadiem ilgi auklējās ar Putinu, ieraudzīs marodiera zābaku beidzot arī savās durvīs? Vai tad nebūs par vēlu?
Domājot par Krieviju, prātā nāk kinorežisora Andreja Zvjaginceva 2014. gadā uzņemtā drāma “Leviatāns”. Bībelē tas ir jūras nezvērs, filmā – Putina Krievija. Kaut kad taču arī pār Krievijas sabiedrību jānāk apskaidrībai. Iespējams, tā sāksies ar leģiona “Krievijas brīvība” izveidošanu, kurā pēc rūpīgas pārbaudes stājas gūstā padevušies krievu karavīri un atvaļinātās militārpersonas, lai cīnītos par Ukrainas un arī Krievijas brīvību.
