Māris Antonevičs: Par latviešu sievietes pazemošanu Ēģiptē “stambulētāji” klusē 6
Zaļie aktīvisti Eiropā iegulda daudz enerģijas cīņā pret plastmasas maisiņiem, vates kociņiem, kokteiļu salmiņiem un citiem izstrādājumiem, kas nodara kaitējumu videi. Kampaņas parasti pavada satraucoši kadri ar piesārņotām jūrām, kurās peld atkritumu kaudzes, vai baisi skati no piekrastēm, kur jau veidojas izskaloto atkritumu kaudzes.
Tas, kas parasti netiek uzsvērts – šīs ainas nav ne no Baltijas, ne no Ziemeļu jūras, ne arī kādām citām Eiropas tuvumā esošām jūrām un piekrastēm.
Visbiežāk tie ir skati no Āzijas pārapdzīvotajām zemēm, kur uz cīņu pret plastmasas izstrādājumiem liela daļa joprojām skatās kā uz “pirmās pasaules problēmu” (ar šādu apzīmējumu internetā tiek izsmietas kaprīzo rietumnieku sūdzības – piemēram, ka kādam lielveikala plauktos nav izdevies atrast vajadzīgo preci vai pēc frizētavas apmeklējuma nepatīk jaunais matu sakārtojums) un pat nedomā mainīt savus paradumus.
Vides piesārņojums, protams, nav nekāda iedoma, bet pavisam reāla problēma, tikai zaļo aktīvistu organizācijas bieži izvēlas vienkāršāko ceļu – spiest uz tiem, kuri ir sasniedzami un kuriem vieglāk radīt vainas apziņu.
Vienkāršāk taču panākt, ka Eiropas Savienība pieņem kārtējo stingro direktīvu, nevis atbilstošu likumu pieņem, piemēram, Indonēzijas parlaments.
Turklāt ne jau aizliegums ir risinājums, jo daudzās Āzijas un Āfrikas valstīs tas tiešām ir ticis ieviests, un, piemēram, Kenija šajā ziņā pat tiek minēta kā paraugs Eiropai. Noteicošā ir sabiedrības attieksme, un tās mainīšana pašlaik izskatās Sīzifa cienīga misija.
Vēl spilgtāk nekā vides jautājumos dubultmorāle izpaužas citās jomās. Nupat gandrīz visos Latvijas interneta portālos bija publicētas ziņas par vardarbību, ko Ēģiptē pieredzējusi kāda latviešu dziedātāja. Tās lielākoties bija ievietotas sadaļās “Izklaide”, “Slavenības” vai citās līdzīgās, lai gan nekā izklaidējoša šajā stāstā nav.
Tika rakstīts, ka jaunā sieviete apprecējusies ar kādu arābu vīrieti, pēc tam abi pārcēlušies uz Ēģipti, kur viņa tiekot turēta gūstā un sista. Bet tur neko nevarot darīt, uzreiz norādīja zinātāji, tā esot “Orfi laulība”, ko parasti slēdz islāmticīgs vīrietis un ārvalstniece, un šādai laulībai neesot juridiska spēka.
Jau pēc tam, kad kļuva zināms, ka, pateicoties radinieku pūliņiem, sievietei tomēr izdevies atgriezties Latvijā, mediji atzina, ka viņai ļoti paveicies. “Ar balto sievieti arābu pasaulē var labi nopelnīt” – tādu nosaukumu šai tēmai veltītam rakstam bija licis interneta portāls TVNET. Tur plaši citēta biedrības “Patvērums “Drošā māja”” juriste Gita Miruškina, kura skaidro, ka Tuvajos Austrumos ir jāievēro ļoti stingri, reliģiskās tradīcijās balstīti noteikumi.
“Ja sieviete nepiekrīt un uzvedas tā, kā to ir darījusi līdz šim… Nu, ko dara ar nepaklausīgu kamieli? Mums tur notiekošais ir kultūršoks, ko mēs pat iztēloties nevarējām,” viņa piebildusi.
Juriste noteikta zina, ko saka, dodot ļoti tiešu mājienu, ka sieviešu sišana šajās zemēs nav nekas neparasts.
Cita lieta, ka par to tiek runāts kā par pašsaprotamu lietu, kuru atliek vienkārši pieņemt, pat tad, ja iesaistīta Eiropas Savienības pilsone (varbūt nepieredzējusi un naiva, bet tomēr…). Te nu rodas jautājums – kāpēc šoreiz neko nedzird no tiem, kas pērn tik ļoti satraucās par to, ka Latvijas Saeimas deputāti atsakās ratificēt Stambulas konvenciju?
Toreiz izskanēja ne mazums paziņojumu, ka līdz ar to tiekot politiski akceptēta vardarbība pret sievietēm, lai gan no konvencijas pretinieku puses tika skaidri norādīts, ka iebildumi ir nevis pret vardarbības izskaušanu, bet pret divdomīgiem formulējumiem, kas paslēpti starp rindām. To, ka vardarbība jānosoda un pret to jāvēršas visiem iespējamajiem līdzekļiem, Latvijā neviens neapšauba, taču tas darāms ar citiem paņēmieniem, nevis konvenciju.
Lai nu paliek šī Stambulas konvencija, bet tas, ka par latviešu sievietes pazemošanu Ēģiptē tiek runāts kā par kaut ko pašsaprotamu un nevienam “stambulētājam” pat uzacs neparaustās, tikai liecina, ka viss agrākais ir ideoloģiskas cīņas, nevis patiesas rūpes par problēmu.
Arī feministēm vieglāk izzīst problēmu no pirksta, piemēram, skaitot parlamentā ievēlēto vīriešu un sieviešu proporciju, nevis aktīvi vērsties pret valstīm, kur sievietes tiešām ir beztiesiskas.
