Kad spēsim nepirkt vecus auto? 15
Ar “Auto asociācijas” laipnu gādību pērnā automobiļu importa statistika ir manā rīcībā. Divas milzu “Excel” tabulas. Citās zemēs jau vairāk vai mazāk palietoti auto – 52 000 rindiņu un vairāk nekā miljons struktūru skaidrojošu rūtiņu. Jaunie – gandrīz trīsreiz mazāk. Mēģinu no šīm dzīlēm izzvejot būtisko.
Kur esam Eiropas automobilizācijas reitingā?
Vispirms jāatgādina pamata kontrolskaitļi.
Kopskaits. Mums ir ap 400 auto uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Apsteidzam šajā rādītājā tikai vienu Eiropas valsti – Rumāniju.
Lietuviešiem ir 470. Igauņiem – 640, kas ir vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji. Kontinenta bagātākie (auto pirkumos izšķērdīgākie?) ir nevis Vācijā (611), bet Luksemburgā, Kiprā, Itālijā un Maltā, kur šis skaitlis pārsniedz 700.
Vidējais vecums. Eiropas “vidējais pasažieru auto” ir noripojis 11 gadus. Mūs šajā tabulā no pēdējās vietas paglābj Lietuva un Polija. Ar kontrolskaitli 16,1 esam trešie no beigām. Vēlreiz blakus rumāņiem. Un gauži tālu no ES līderiem, kuri atkal nav Vācija (9,4), bet Dānija, Beļģija, Īrija un Luksemburga. Igauņi mums priekšā pavisam nedaudz. Un ir vecāki komerctransporta jomā.
Vai rāpjamies augšup?
Nē. Nu nemaz. Drīzāk otrādi. Un ne tikai tāpēc, ka pavisam jaunu auto ikgadējās (arī pērnās) reģistrācijas Latvijā ir tikai ap 10 uz katriem 1000 iedzīvotājiem. Mazāk ir Rumānijai un Bulgārijai. Igaunijai – divas, Eiropai vidēji – trīs, Vācijai – četras reizes vairāk.
Nu nespēj Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa maksāt par automobili vairāk nekā 20 000 eiro, ko ražotāji prasa par viņu sapņa marku un modeli.
Un nespēj viņi savā izvēlē nolaisties līdz lētākajiem, mazākajiem piedāvājumiem. Tiesa – pieticības gaismiņa jauno pirkumu pērnajā struktūrā pavīd: jau ap 10% dzinēju darba tilpums ir mazāks par litru, pašmasa mazāka par 1200 kg. Bet par to sīkāk citreiz. Šoreiz pētām lietoto auto importu, kurš mums skaitliski ir gandrīz trīs reizes lielāks. Un vecāks nekā 2018. gadā, vecāks nekā esošā autoparka vidējais vecums. Un velk šo skumjo rādītāju ne jau uz augšu.
Vairāk nekā puse – riska zonā
Tikai katrs desmitais Latvijā ievestais auto ir jaunāks par pieciem gadiem un puslīdz droši sola jaunajam saimniekam daudzmaz mierīgu dzīvi vismaz nākamajos piecos.
Vēl trīs no desmit ir jaunāki par 10 gadiem un noskrējuši mazāk par 200 tūkstošiem km.
58% no dāsnā bagāto valstu importa ir pārkāpuši šo pusmūža robežu un iebrauc mūsu pagalmos ar gluži labi saglabātu markas prestižu, salonu komfortu, jaudas pārpilnību. Bet – vecuma kaites un niķīši jau tuvu. Un nav vairs tie laiki, kad karburatoru iztīrīt mācēja katrs normāls vecis, kad kardāna krustiņus pirkām par nieka naudiņām un paši vietā iedzinām.
Zinu dundadznieku, kas varenā “Volvo” džipa degvielas sūkņa meistaru visā Kurzemē atrast nevarēja, zinu Gulbenes pusē saimnieku, kura braucienus uz ilgu laiku pārtrauca citādi gluži laba pilnpiedziņas “Nissan” galīgi sarūsējis pusrāmis, kas jauns maksā ap tūkstoti…
Redzu uz Gaisa tilta bruģa vienu “vidējā vecuma” superpremium markas “džipu”, kura pakaļa kratās tā, ka var tikai apbrīnot ekipāžas izturību.
Te kapitulējusi kādreiz brīnišķīgā pneimopiekare. Un tās atjaunošana saimniekam nav pa spēkam. Garām padrāžas sapņu auto – BMW. Un atstāj aiz sevis melnu dūmu mākoni. Auto pirkts par kādiem pieciem tūkstošiem. Remonts var izmaksāt vai pusi no tā. Un, visticamāk, pilnā apjomā nekad netiks veikts.
Piedevām tehniski ekonomiskām problēmām – šī zaļās Eiropas dāvana nu nekādi nav zaļa. Četras piektdaļas no pērn reģistrētajiem vieglajiem auto ir dīzeļi. Gadsimta sākuma “Eiro 4” un pat “Eiro 3” standartu dīzeļi, kuru izmešos slāpekļa daļiņu ir gandrīz desmit reizes vairāk, nekā atļauts tagad. Tas pat tad, ja nesākam tik populāro izplūdes sistēmu filtru vienkāršošanu un citādu “pilnveidošanu”…
Neesmu privātas lietošanas dīzeļu fans. Pat otrādi. Bet 15 gadīgu auto sakarā gan jāsaka – ņemt benzīnnieku, iespējams, ir pat riskantāk. Esat taču jau pamanījuši to E10 uzlīmi pie 95. markas uzpildes pistolēm.
Bet varbūt nezināt, ka droša šādas biopiedevas lietošana ir tikai pēc 2002. gada ražotiem auto. Un arī tad ne visiem.
Ir izņēmumi. Jāpēta esot auto instrukcija (ja tāda saglabājusies), jāprasa ražotāja pārstāvim (ja tas jēdz atbildēt). Mani informācijas meklējumi tīmeklī noveda ļoti ērtā ziemeļu kaimiņu vietnē – https://www.e10bensiini.fi/en.
Tur uzzināju, piemēram, ka “Ford Mondeo” 1,8 SCi (130 ZS) motorā E10 liet nevajadzētu, kaut ražots šis auto līdz pat 2006. gadam. Etanola piedeva negaršošot arī veselai virknei “VW” tāda paša vecuma auto. Un daudziem citiem. Tādēļ – esiet uzmanīgi jau pirms auto pirkuma. Ja šādu liegumu atklāsiet vēlāk, nāksies bākā liet E5, kurš diemžēl pie mums nu dabūjams vienīgi ar 98. oktānskaitli. Un dārgi…
Devums valsts budžetā
Niecīgs. Iegādājoties jaunu auto, maksājam PVN. Lietoto importa (vairāk nekā 100 miljoni eiro gadā) lielākā daļa valstij nedod neko. Nauda aizplūst rietumu virzienā – ES privātpersonu savstarpējos darījumos. Švarca kungs Vācijā pārdod savu veco auto mūsu Bērziņam vai Kārkliņam. Bez nodokļiem Latvijai. Tas nekas, ka Kārkliņš to Švarcu nekad dzīvē nav redzējis. Viņa pilnvarots, šo auto pirka kāds Liepiņš, kurš šo biznesu prasmīgi piekopj jau gadus desmit…
Tikai nelielā daļā (ap 30%) šo darījumu pārdevējs ir juridiska persona Latvijā, oficiāli importējošs uzņēmums, kura manevriem VID spēj kaut aptuveni izsekot. Līzinga darījumu nav gandrīz nemaz (4,5% no kopapjoma). Vairumā – privāti skaidras (nez cik tīras?) naudas darījumi.
Perspektīva?
Miglā tīta. Maz ticams, ka bagātākās Eiropas valstis apgrūtinās savu pilsoņu dzīvi, ierobežos viņu brīvību, liedzot par kādu robežu vecākus auto pārdot, liekot tos norakstīt.
Un, kamēr trūcīgākajiem būs iespēja pie pārvietošanās līdzekļa tikt daudz lētāk, nekā iespējams jaunas preces dīleru bodēs – viņi to izmantos.
Ko var Latvijas valsts? Aizliegt vecu auto importu? Nez vai tik radikāls solis ir iespējams (sadumposies tauta…) un vajadzīgs. Mainīt par labu jaunajiem pirmās reģistrācijas un citus nodokļus? Jau reālāk. Turpināt celt akcīzi degvielai, kuru modernākie auto tomēr patērē mazāk?
Par spīti masu protestiem man šķiet, ka šis ceļš uz ekonomisku, ekoloģisku satiksmi ir loģiskākais un taisnīgākais.
Drīzu līdzpilsoņu izvēles lēcienu jaunāku auto virzienā gan nez vai varam sagaidīt – pārāk iesakņojusies pēdējās desmitgadēs ir mūsu vēlme pēc prestižiem zīmoliem, dinamikas un prāviem izmēriem. Un tos jaunus pirkt tuvākajā nākotnē diemžēl spēs tikai nedaudzi.
