Voldemārs Krustiņš: Kad spalvu met, bet ne tikumu 15
Pat Saeimas priekšsēdētāja atzinusi, ka tā dēvētā Krievu savienība var mēģināt izraisīt nekārtības. Tas ir ļoti bīstami, secina S. Āboltiņa. Taču “Vienotības” ministri nerīkojas!
Pirms pāris nedēļām rakstīju par to, ka t. s. Latvijas Krievu savienība demonstratīvi, nelikdamās ne zinis par Latvijas valdības ārpolitisko kursu, aizbrauca uz Krievijas anektēto Krimu, kur noslēdza sadarbības līgumu ar neatzītās Krimas republikas valdošo partiju. Nepaiet ilgs laiks, un Maskavas namā Rīgā notiek Krievijas tautiešu savienības konference, un šo krievu organizāciju organizators un kurators atkal ir tās pašas Latvijas Krievu savienības deputāta kandidāts Guščins. Jādomā, ka tieši viņš, visticamāk, bija tas, kurš sacerēja rezolūciju, kurā Rīgā notiekošā konferencē “izsaka atbalstu” Krimas autonomai republikai, Doņeckas un Luhanskas tautas republikām. Turklāt šī konference, kuru atklāja Krievijas vēstnieks Latvijā, nolēma 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus apšaubīt. Notiekošais atklāj, ka pēdējā laikā, pirms vēlēšanām aktivizējas pretlatviskie spēki. Cik tie draudoši?
Nesen notikušajās Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijas Krievu savienība, kas atmetusi garo un pēc būtības novecojušo nodeldēto nosaukumu “Par cilvēka tiesībām Latvijā”, ieguva pavisam 28 303 pilsoņu balsis, bet par eirodeputāti izsitās Tatjana Ždanoka ar 23 828 balsīm. Tas ļauj rēķināt, ka šī partija iekļūs 12. Saeimā. Lai gan partijas līdzpriekšsēdis M. Mitrofanovs “Dombura studijā” stāstīja, ka viņa vadītā partija ir mērena krievu partija, klātesošais M. Bondars (Reģionu apvienība) Latvijas Krievu savienību atmaskoja kā Kremļa politikas turpinātāju Latvijā. Tas ir ļoti nopietni ņemams brīdinājums par šīs partijas iespējamo, paredzamo negatīvo lomu Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Jo partijai ir gara vēsture un tās izvirzītajiem deputātu kandidātiem – stipri brīdinošas politiskas biogrāfijas, kuras veidojušās visās Latvijas atgūtās valsts neatkarības gadus. Tie bijušajiem padomju cilvēkiem, īpaši okupācijas gados iebraukušajiem, bija vilšanās gadi, jo viss cerētais turpinājums nesekoja. Piemēram, kā krievu avīzēs stāstījis pašreizējais Saeimas deputāta kandidāts Rīgas sarakstā, bijušais “krievu kopienas” prezidents V. Altuhovs, krievu kopienas valdījumā nenokļuva vislielākie, t. s. Vissavienības pakļautības rūpniecības uzņēmumi. Zuda okupācijas gados veidotā krievu vadošā loma valsts pārvaldē. Smagi bija (un ir) personīgie pārdzīvojumi cilvēkiem, kas veidojās padomju režīma apstākļos. Tā kādā no Altuhova k-ga agrīnajiem rakstudarbiem autors vaicā: “Vai tad latviešiem pie brīvprātīgās Latvijas ieiešanas PSRS sastāvā spieda likt eksāmenus krievu valodā un padomju vēsturē?… Ārēji apstākļi Rīgā ir mierīgi, krievi patlaban klusē. Taču nav grūti uzminēt, ko viņi pie tam domā. Bet pie iespējas rīkosies atbilstoši savām domām.”
Kādas tās domas ir? Partijas vecbiedrs un tās deputāts Rīgas domē A. Giļmans jau vairāk nekā pirms desmit gadiem pasludināja: “Es – padomju cilvēks. Es šajā iekārtā uzaugu, es to iemīlēju un nekad nepiedošu tiem, kas man viņu atņēma. Es balsoju pret Latvijas neatkarību – un vēlreiz nobalsotu pret to, ja rastos iespēja…” Krimas giļmaniem tāda iespēja radās, vai ne? Un kā tad rīkoties? A. Giļmans šajā virzienā prātojot, kritiski secina: “Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – formāli vienotā valstī nodibinot savu varu… Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest.”
Par Altuhova un Giļmana kungu prātojumiem varētu teikt, ka tie ir novecojuši, nav vērā ņemami. Tomēr šajās dienās publicētie valsts pasūtītie SKDS pētījumi liek būt uzmanīgākiem. Pētījums, ko sauc “Piederības sajūta Latvijai”, pauž, ka tikai 75% aptaujāto cittautiešu uzskata sevi par piederīgiem Latvijai. Bet 64% aptaujāto iedzīvotāju atzīst sevi par Latvijas patriotiem. Kā lasāms pētījumā “novērtējiet savu attieksmi pret apgalvojumu, ka “krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir vairāk lojāli Krievijai nevis Latvijai”, 38% aptaujāto izturējušies atbalstoši. Tas ir pietiekami satraucošs skaitlis.
Pēdējā laikā, tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanu dienai, dzirdams gan pieredzējušu politikas darbinieku, gan uzmanīgāku pilsoņu balsis. Tā Jānis Jurkāns avīzē “NRA” sacījis: “Jā, tagad it kā saprotam, ka var izveidoties piektā kolonna, kas būtu ļoti laba infrastruktūra, ja krievs nāk iekšā… jo sabiedrības sašķeltība kara gadījumā var radīt lielas briesmas.” (“NRA”, 28.VIII)
