Vija Beinerte: Kad slēptais kļūst atklāts 16
Manai draudzenei mirst māte. Lēni un mokoši. Brīdī, kad mātes galvā plīsa asinsvads, draudzene Grenlandē fotografēja aisbergus. Kad viņa devās ekspedīcijā, viņas deviņdesmitgadīgā māte vēl braukāja uz darbu. Darba dēļ viņa atteicās pārcelties uz Ņujorku, kur viņu gaidīja kluss dzīvoklītis netālu no mazdēlu mājām, bezmaksas medicīnas un sociālā aprūpe un piesātināta kultūras dzīve. Viņa negribēja braukt prom no Maskavas, jo te viņai bija darbs.
Tagad māte ir bezpalīdzīga kā zīdainis. Viņa cīnās ar vīzijām, kurās redz, kā meitu un mazdēlus lopu vagonā ved uz Jakutiju, kur sarkanā terora laikā gāja bojā viņas brālis.
Draudzene tur mātes roku, kamēr māte, akla, gandrīz kurla un pa pusei paralizēta, cīnās ar rēgiem un nāves tuvumu. Viņa negrib iet prom, viņai te ir darbs.
Un tad pie durvīm atskan zvans. Uz sliekšņa stāv draudzenes brālis. Pēdējo četrdesmit gadu laikā viņi ir redzējušies tikai vienu reizi. Kad nomira tēvs, brālis bija pirmais rindā pie notāra.
Kur testaments? – tas ir viss, ko tagad viņš vēlas zināt.
Brālim bija divdesmit divi, kad viņš aizlidoja uz Rietumiem. Viņš prot taisīt naudu un karjeru, viņam nav bērnu, toties pieder īpašumi vienā no Eiropas bagātākajām valstīm. Kopš aizbraukšanas viņš nav runājis ar māti, pat tēva bērēs ne. To, ka māte mirst, viņam paziņoja manas draudzenes dēli.
Tomēr arī tas vēl nav viss. Viņš ir uzrakstījis iesniegumu policijai. Brālis tur māsu aizdomās par mātes noindēšanu ar smagajiem metāliem, tāpēc testaments esot jāpārskata.
Tikām mana draudzene noliek mātei uz spilvena ābolus no ābeles, ko savulaik vecmāmiņas dārzā iestādīja mazdēli. Māte vairs nespēj ēst, viņu baro caur vēnu, taču ābolu smarža ir spēcīga, viņa sajūt to un sāk smaidīt. Tas gan nav agrākais smaids, lūpas ir paralizētas, tomēr tas ir smaids.
Kas notiek? Ko man darīt? Draudzenes balsī skan izmisums.
Kādreiz mēs trijatā ar viņas lielo brāli skrējām gar jūru, peldējāmies un smējāmies. Ko lai atbildu šajā brīdī?
Arī mans tēvs mira lēni un mokoši. Viņa pēdējie vārdi bija: cik brīnumaini! Un viņa sejā pēkšņi iegaismojās kluss prieks – kā pēc ilga un grūta ceļa pārnākot mājās.
Mēs neviens te neesam uz palikšanu, es viņai saku. Agri vai vēlu komandējums būs galā. Nāves priekšā viss slēptais kļūst atklāts. Jā, tavs brālis ir gudrs un viltīgs, tomēr nesaprot vienkāršu lietu: par naudu var nopirkt tiesnesi, bet nevar nopirkt sirdsmieru. Var nopirkt indulgenci, bet nevar nopirkt Dieva žēlastību.
Atlaid māti, apskauj puikas un turies! Turies pie dēliem un pie mums visiem! Uzliec kādu no Baha kantātēm. Māte mīlēja mūziku, ābolu smaržu, cilvēkus, dzīvi. Šo mīlestību viņa paņems sev līdzi. Un, arī aizgājusi, būs domas attālumā no tevis.
