Kad šis augs uzzied, gaidāmi bada laiki. Šis cikls ir gaužām precīzs… 3
Indijā Mizoramas štatu un dažus tā kaimiņu štatus 1911. gadā izpostīja bads. Tas atkal atkārtojās pēc 48 gadiem, 1959. gadā, un vēlreiz 2007. gadā.
Mizoramas varas iestādes jau vairāk nekā divus gadsimtus ir reģistrējušas ciklisku badu, kas notiek ik pēc 50 gadiem – jau kopš 1815. gada. Katru gadu tas sākas ar vienu un to pašu parādību – bambusa ziediem.
Lai gan bambuss parasti izskatās kā koks un var veidot veselus mežus, patiesībā tā ir zāle. Pētījums žurnālā Frontiers in Plant Science norādīja, ka tā ziedēšanas cikls var būt no 3 līdz 150 gadiem. Ziedēšanas stadijā visi vienas sugas augi zied reizē. Tieši šī sinhronizācija ir lielā mērā atbildīga par badu Indijas ziemeļaustrumos.
Kā raksta Forbes, šī nav unikāla parādība, kas raksturīga tikai šiem reģioniem. No Honkongas līdz Dienvidamerikai dažu bambusa mežu ziedēšana vēsta par milzīgiem “žurku uzplūdiem”, kas noveda attiecīgi pie labības lauku un krājumu postījumiem, ekonomikas satricinājumiem un bada.
Kā viens zieds var radīt tik nopietnu problēmu?
Bambusa masveida ziedēšana ir reta parādība. Piemēram, Mizoramā ir plaši izplatīts bambusa veids, kas vietēji pazīstams kā “mautuk”. Tas zied reizi 48-50 gados. Kad tas notiek, miljoniem bambusa augu vienlaikus ražo milzīgu skaitu sēklu. Tas savukārt izraisa melno žurku populācijas strauju pieaugumu.
Kad sēklas beidzas, šīs žurkas izposta rīsu, kukurūzas un citu kultūru laukus, radot plaša mēroga lauksaimniecības krīzi un sekojošu badu. Tomēr tā nav vienīgā problēma. Mizoramā ir vēl viena bambusa suga – Bambusa tulda, kas zied ik pēc 30 gadiem.
Arundinaria alpina ir izplatīta Etiopijā, un Bambusa tulda ir izplatīta Japānā. Katru to ziedēšanu pavada žurku invāzijas viļņi un turpmāka ekoloģiskā nelīdzsvarotība. Runa ir par miljoniem žurku, kas sāk migrēt uz cilvēku apmetnēm un savā ceļā iznīcina visu pārtiku. Dažos gadījumos tās izraisa arī hantavīrusa un buboņu mēra epidēmijas.
No Indijas ziemeļaustrumiem līdz Bangladešai un ne tikai bambusa ziedēšanu gandrīz vienmēr pavada mēris vai bads, kas nopietni skar vietējos iedzīvotājus. Honkongā, kur Bambusa flexuosa un Bambusa chunii zied ik pēc 50 gadiem, to pavadīja buboņu mēra uzliesmojumi 1800. gadu beigās.
Lai gan bambusa ziedēšana ir evolūcijas sinhronizācijas brīnums, tās sekas atklāj sarežģītu visa savstarpējās atkarības tīklu. Zinātnieki turpina pētīt šos ciklus, un šo procesu izpratne palīdzēs uzlabot sagatavotību nākotnes katastrofām. Tikmēr Indijas ziemeļaustrumu un citu skarto apgabalu iedzīvotāji turpina dzīvot ar gaidām, ka kādu dienu bambuss atkal ziedēs.
