Kad Sīrijā vēl bija mierīgi 0
Nesenā ziņa par traģiskajiem notikumiem Sīrijas pilsētā Homsā man lika ieskatīties pirms gada notikuša Sīrijas ceļojuma fotopiezīmēs. Toreiz pilsētā valdīja apbrīnojams miers, bet tagad bojāgājušo skaits jau pārsniedzis septiņarpus tūkstošus… Patiesībā ceļojums mums toreiz bija pa Libānu, bet, ja jau esam nokļuvuši tik tuvu Sīrijas robežai, kā gan neielūkoties kaut uz brīdi tajā, kas otrpus…
Riteņojam divatā ar draugu Vilni. Agrs novembra rīts, esam atminušies līdz Sīrijas pierobežas pilsētai Andžārai, kur aplūkojam UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto grieķu-romiešu tempļu drupas. Pilsētas iedzīvotāji lielākoties ir armēņi, kuru senči šeit nonākuši 1915. gadā, kad Osmaņu impērijā tika sarīkots armēņu genocīds: Stambulā nogalināja aptuveni pusotra miljona armēņu, bet pārējie no Antaljas cauri tuksnesim tika pārvietoti uz Mezopotāmiju, tagadējo Sīriju.
Tālāk ceļš ved kalnā, un drīz jau klāt arī libāniešu robežpunkts. Libānas un Sīrijas robežas šķērsošanas procedūra ir vienkārša: aizpildām veidlapas un mūsu pasēs tiek iespiests zīmodziņš. Dodamies tālāk, taču līdz Sīrijas robežpostenim nākas mīties gandrīz 10 kilometrus, turklāt pret kalnu.
Welcome to Syria!
Asfalts labs, tiesa, šosejai abās pusēs stāvas kraujas, un mums bez mitas garām traucas automašīnas. Pēc kādas stundas kalna galā ieraugu plakātu Welcome to Syria! ar sīriešu prezidenta attēlu un tam līdzās kraujas malā dzeloņstiepļu ielokā novietotas armijas mašīnas.
Lejā pa nogāzi ripinās kāds apaļīgs bruņuvestē tērpies un granātām apkāries Sīrijas armijas kareivis. Necik draudzīgs viņš neizskatās vis. Pēc brīža kraujas malā parādās virsnieks un kaut ko uzsauc kareivim. Tas kļūst mazliet laipnāks un norāda mums uz kontrolposteņa pusi. Robežpunktā aizpildām anketas un nopērkam vīzas (mums kā latviešiem par tām jāmaksā 20 ASV dolāri, bet igauņiem, kā pagūstu izlasīt, tās pārdod par mazāku cenu). Process noris raiti, un drīz vien jau esam uz šosejas, kas ved uz Sīrijas galvaspilsētu Damasku, līdz kurai – kā izlasām kartē – vēl kādi 50 kilometri.
Ceļš ved lēzeni lejup un pa līdzenumu. Garajos nobraucienos gluži viegli var aizripināties līdz ātrumam 70 kilometri stundā, bet veselais saprāts liek piebremzēt, jo braucam taču bez veloķiverēm!
Drīz jau arī esam pie Damaskas robežas, taču, kā izrādās, līdz centram no šejienes vēl kādi 20 kilometri.
Līdz ar tumsu sasniedzam vecā Damaskas cietokšņa mūrus. Turpat arī atrodam viesnīciņu ar zīmīgu nosaukumu Saladin, kas atrodas iepretī kādai pagalam vecai mošejai. Kaut arī jūtamies nedaudz noguruši, tomēr dodamies paklaiņot pa Damaskas vecpilsētu. Tās pirmsākumi iesniedzas 15. gadsimtā pirms mūsu ēras. Musulmaņi apgalvo, ka tā esot senākā pilsēta pasaulē.
Vecpilsētas daudzajās ejās un labirintos mudž kā skudru pūznī. Kafejnīcas ap Omeijādas mošeju apsēduši ūdenspīpes smēķētāji, izrādās, daudzi pīpmaņi tur pavada vai visu dienu un tad vēl arī nakti.
Veikaliņi un tirgotavas darbojas pilnā sparā, gaisā virmo visdažādākie aromāti un skaņas.
Damaskas tērauds un zīds
No rīta pat izdodas pagulēt – mošeja otrpus ielas vairs nedarbojas, citādi jau puspiecos “bezmaksas modinātājs” būtu mūs uzbungojis no miega ar aicinājumu uz musulmaņu rīta lūgsnu.
Pēc brokastīm vēlreiz dodamies uz vecpilsētu un izstaigājam to krustu šķērsu. Drūzma ir pazudusi, ielas tukšas kā izmirušas, un tikai dažas tirgotavas ir atvērtas. Kādā ieliņā uz zemē nolikta skārda gabala uzkrāsots Izraēlas karogs. Ejot tam pāri, kāds večuks demonstratīvi paberzē uz tā kājas.
Pamazām ielās sarodas cilvēki. Burzma ir pie viena no pasaulē lielākajiem un greznākajiem dievnamiem – Omeijādas mošejas, kas uzcelta krustnešu būvētās Jāņa Kristītāja baznīcas vietā, un tagad musulmaņiem ir svētākā pielūgsmes vieta Sīrijā. Mošejā atrodas Jāņa Kristītāja un imama Huseina kapenes. Citur islāma valstīs lūgšanu stundas laikā ir grūti iekļūt mošejā, bet šeit nav nekādu problēmu. Vienīgi sievietēm jābūt apģērbtām saskaņā ar islāma tradīcijām, proti, tā, lai nebūtu redzamas ķermeņa aprises.
Korāns māca, ka musulmanim Allāhs jāpielūdz piecas reizes dienā. Lūgt var jebkurā vietā, taču labāk ir doties uz mošeju, jo viena lūgsna mošejā esot līdzvērtīga 27 lūgsnām ārpus tās. Vīriešiem mošeja jāapmeklē obligāti, bet sieviete to var darīt pēc izvēles.
Gluži negaidīti iekļūstam mošejā bez maksas – milzīgā cilvēku straume mūs vienkārši ienes tās iekšienē, neļaujot pa ceļam nokļūt līdz biļešu kasei.
Musulmaņu sievietes un vīrieši lūdzas kopā, turklāt šeit drīkst fotografēt. Mošejas plašums nudien ir iespaidīgs, izstaigājam gan tepiķoto iekštelpu, gan flīžoto mošejas pagalmu. Arī tirgošanās Damaskā notiek ar īpašu arābu kolorītu, temperamentu un garšu. Tā norisinās garās pasāžās, kam vārdā sougs. Principā tie ir velvju un ieliņu labirinti ar neskaitāmām tirgotavām. Katras tirgotavas priekšā ir milzīgas koka durvis, kas, sākot tirgošanos, tiek atvērtas. Tirgošanās norisinās vai nu iekšpusē, vai tirgotavas priekšā uz īpaši uzstādītām letēm, kas apkrautas ar preci. Burzma un kņada šeit ir neaprakstāma, tāpat kā dažādu aromātu sajaukums. Laikam vieglāk būtu nosaukt, kā te nav, nevis to, kas izlikts uz letēm.
Dienu beidzam ar sīriešu- romiešu publiskās pirts hammam apmeklējumu. Iztvaicējamies kārtīgi, un tad pirtnieks mūs izmasē, rokās uzvilcis īpašus cimdus, un noslēgumā padzirda ar tēju.
Homsa pirms gada
No rīta dodamies uz trešo lielāko Sīrijas pilsētu Homsu. Lai ietaupītu laiku, esam nolēmuši braukt ar autobusu, tāpēc ceļamies agri un minamies pa Damaskas tukšajām ielām, meklējot Harastas autoostu, kuru ne uzreiz, bet tomēr atrodam.
Ieeju autoostā kontrolē policists, atrādām viņam savas pases. Tālāk viss norit raiti, mūsu autobuss uz Homsu aties pēc pusstundas. Nopērkam biļetes, ieliekam savus velosipēdus bagāžas nodalījumā, brokastīs izdzeram pa pudelei minerālūdens, kam klāt piekožam cepumus.
Dažu stundu brauciens – un mēs jau esam Homsā un atkal varam mīties. Pilsēta šķiet kā pamirusi. Izrādās – te ir lielais Mekas svētceļojuma laiks. Krustām šķērsām izbraukājam centru un austrumnieciski piegružoto tirgus rajonu. Un te nu mums rodas problēma: neviens bankomāts nedarbojas, sīriešu mārciņas mums ir beigušās un vēders kurkst kā traks. Palīgā nāk divi jauni puiši, kas aizved mūs uz pilsētas smalkāko viesnīcu, kuras apsargs mums samaina naudu.
Nu varam kārtīgi iestiprināties (ne jau smalkajā viesnīcā, tur vakariņas mums varētu izmaksāt tik, cik viss mūsu brauciens), bet kādā nelielā ēstuvītē tepat pilsētas centrā. Priekšā mums vēl garš ceļš Vidusjūras ostas pilsētas Tartusas virzienā.
Apmēram pusceļā netālu no šosejas atrodas lielākā Krusta karu laika pils Crac des Chevaliers Crusarder – pasaulē lielākā un iespaidīgākā bruņinieku pils. Patiesībā – cietoksnis cietoksnī.
Pils atrodas vairāk nekā 700 metrus virs jūras līmeņa un ir ļoti labi saglabājusies. Ceļa zīme norāda, ka līdz tai jāmēro 13 kilometri. Tiesa, tur nav teikts, ka tie būs gana grūti kilometri, jo ceļš ir ļoti, ļoti stāvs. Dažviet pamīties nav iespējams, liekas, ka ķēde tūlīt pārtrūks, tāpēc nākas stumt velosipēdu. Zināja krustneši, kur savu pili būvēt – nav brīnums, ka tā nekad nav tikusi ieņemta. Tas nav izdevies pat izcilākajam arābu karavadonim Saladinam, kas vairākas reizes nesekmīgi mēģinājis to iekarot.
Lai nu kā, bet īsi pirms krēslas esam pie pils durvīm. Stāvi un plati mūri, dziļi aizsarggrāvji, iekšpusē varenas velves. Nudien iespaidīgi! No pils priekšas paveras skaista panorāma uz netālajiem Libānas kalniem un Vidusjūru. Apbraucam pilij otrā pusē. No šejienes tā izskatās vēl varenāka. Netālu no tās atrodam mazu hotelīti, uz tā terases, dzerot tēju, uzmetam pēdējos skatus krēslā grimstošajai pilij.
Pa ceļam vietējie piedāvā istabiņas naktsmājām, taču laipni atsakām, jo šodien mūsu galamērķis ir Tartusa, līdz kurai vēl jānobrauc 50 kilometri. Pa melnu tumsu stundas divas trīs uzcītīgi minam pedāļus, līdz esam klāt. Bet brauciens ar to nav galā – Tartusā vēl ir jāatrod naktsmājas. Mums līdzās apstājas mazs kravas auto, un tā šoferis, jauns puisis, piedāvā aizvest līdz meklētajam Daniel Hotel. Nogurums liek sevi manīt, šodien nomīti kādi 140 kilometri, tāpēc nepretojamies un ar prieku savus velosipēdus liekam mašīnas kravas kastē.
Šoferis šķiet viegli iereibis, pa ceļam pagūst daudz ko izstāstīt – gan to, ka mīl visus iebraucējus, gan to, ka viņa sieva esot krieviete. Tiesa, pats viņš krieviski nerunā, taču sasmīdina mūs ar teicienu Vodka makes me strong! (šņabis dara mani stipru). Viņš mēģina ieteikt mums citus, viņaprāt, labākus naktsmāju variantus, taču galu galā mēs nokļūstam līdz meklētajam Daniel Hotel.
Ir vēls, tāpēc ātri krastmalas promenādē sameklējam kādu krodziņu. Šovakar pirmo reizi brauciena laikā nobaudām sīriešu alu. Tāds pašvaks, tikai 3%, bet garās dienas beigās arī tāds ir gluži labs.
Ardievu, Sīrija!
No rīta apskatām Tartusu un nolemjam ar kuģīti aizbraukt līdz netālajai Arvadi saliņai – tā ir vienīgā sala, kas pieder Sīrijai. Salā nav nevienas automašīnas. Izstaigājam mazo netīro ieliņu labirintus, paēdam brokastis un braucam atpakaļ uz krastu, lai turpinātu ceļu Libānas robežas virzienā.
Minamies pa lauku ceļu, ko ieskauj mandarīnu un apelsīnu dārzi. Zeme pilna ar mandarīniem – kā nepiestāsi? Salasām mazos oranžos augļus, taču tie diemžēl izrādās skābi.
Tālāk ieripināmies meldru pļavā un esam nonākuši līdz pašai jūrai. Īstais laiks nopeldēties – kaut arī novembra beigas, ūdens gana silts, kādi grādi septiņpadsmit.
Turpinām ceļu, līdz nonākam pie dīvainiem torņiem, kas, kā izrādās, ir feniķiešu kapenes. Apskatām tās, taču apslēpto dārgumu meklējumos neielaižamies.
Ceļš vijas cauri maziem ciematiņiem. Vietējie māj un aicina uz tēju – tāda nu ir austrumnieku viesmīlība. Bet ir jau pēcpusdiena, robežu drīz slēgs, tāpēc uzsmaidām pretim, patencinām un braucam tālāk.
Drīz jau arī robežpunkts ir klāt. Šoreiz tik raiti nesokas vis, robežpunktā sastrēgums, izveidojušās vairākas rindas, daži mēģina aizlīst priekšā. Beidzot izdodas izdibināt, ka mums ir jāsamaksā oficiālā izbraukšanas maksa – 550 sīriešu mārciņas (tie ir aptuveni 11 ASV dolāri), un, kolīdz esam nepieciešamo summu iesnieguši, mūs nekavējoties pārlaiž pāri robežai.
Libāniešu kontrolpostenī ātri aizpildām kārtējo veidlapu un pēc dažām minūtēm esam atpakaļ Libānā, kas mūs sagaida ar krāšņu saulrietu.
Ardievu, Sīrija! Nez, vai kādreiz vēl tevi redzēšu? Un, ja redzēšu, tad kādu…
* Ģeogrāfiskais stāvoklis: Sīrija atrodas Vidusjūras austru- mu krastā. Robežojas ar Turciju ziemeļos, Irāku austrumos, Jor-dāniju un Palestīnu dienvidos. Rietumos daļa zemes robežojas ar Libānu, bet 183 km garumā to apskalo Vidusjūra. * Platība: 185 000 km2 (gandrīz trīs reizes lielāka par Latviju). * Galvaspilsēta: Damaska. * Valsts iekārta: Sīrija ir parlamentāra republika, ko vada prezidents, kuru ievēl ik pēc septiņiem gadiem. Parlamentu ievēl ik pēc četriem gadiem. * Prezidents: Bašars al Asads. * Iedzīvotāju skaits: aptuveni 17 miljonu. * Valoda: arābu, pirmā svešva-loda – angļu. * Reliģija: islāms. * Klimats: vasarā ir liels karstums. No maija līdz augustam ir 40 līdz 45 oC grādu. Ziemā no decembra vidus līdz marta vi- dum ir auksts. Labākais laiks apmeklēt valsti ir rudens (ok tobris un novembris) un pava saris (marta otrā puse un aprīlis). * Naudas vienība: 1 Sīrijas mārciņa (SYP) = 100 piastru. Attiecībā pret dolāru 50 Sīrijas mārciņu ir aptuveni viens dolārs. |
