Kad sieva vīram atņem visu . Patiess attiecību stāsts 13
Šis stāsts ir klasisks: cilvēki apprecas, dzīvo kopā, šķiras, dala mantu ar tiesas palīdzību. Mazāk klasiski: tiesa visu itin iespaidīgo mantu atstāj bijušajai sievai. Nemaz tik bieži tā negadās. Par morāli spriediet paši, uzklausot abu pušu versijas. Notikumi aizsākās vienā no lielākajām Latvijas pilsētām.
Andreja stāsts
Biju šķīries. Ar Ināru, kas strādāja par kādas valsts iestādes priekšnieci pilsētā, iepazinos 90. gadu sākumā. Pats tur biju vecākais inspektors. Kopā sākām dzīvot 1992. gadā. Aizgāju no darba, jo biju pārāk tālu dažās lietās aizracies… Sākumā kopdzīve bija saskanīga. 1998. gadā oficiāli apprecējāmies un tajā pašā gadā pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā, kur sieva dabūja darbu lielā uzņēmumā, saistītā ar ostas pakalpojumiem, bet man bija dažāda veida bizness ar Krieviju. Pārdevām visus īpašumus, kas mums bija iepriekšējā dzīves vietā, un Rīgā vispirms nopirkām dzīvokli Ķengaragā, tad dzīvokli Ziepniekkalnā, arī vasarnīcu Skultē, divas automašīnas. Visu uz sievas vārda.
2006. gadā pie apvāršņa parādījās Ināras draudzene Marija, bijusī prokurore, kas nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem un kas sāka dzīvot pie mums. Bet man ar sievu attiecības sāka pasliktināties. Tad nomira mana mamma, biju ne savā ādā un automātiski parakstīju dokumentu, ka dzīvoklis Ķengaragā pāriet sievas meitas no iepriekšējās laulības īpašumā. Tā tiku atbrīvots no pirmā dzīvokļa. Pēc kāda laika izrādījās, ka arī divas mūsu automašīnas pārrakstītas uz meitas vārda. Sieva man piedāvāja padzīvot atsevišķi, braukt atpakaļ uz pilsētu, kur iepazināmies. Nepiekritu un turpināju dzīvot Ziepniekkalna dzīvoklī. Sieva teica: labi, tad iedzīšu tevi parādos! Pati viņa kopā ar Mariju dzīvoja gan Ziepniekkalna dzīvoklī, gan vasarnīcā. 2007. gadā saņēmu paziņojumu par laulības šķiršanu tiesā. Tad arī uzzināju, ka viņa 2003. gadā it kā esot no Marijas aizņēmusies 65 tūkstošus latu vasarnīcas pirkšanai, bet vēlāk šo naudu – 60 890 latus – Marija no Irēnas piedzinusi. Sāku pētīt dokumentus un sapratu, ka tie ir fiktīvi: reāli “aizdevuma līgums” sastādīts 2007. gadā, bet sastādīts ar atpakaļejošu datumu. Vai tad bijušajai valsts iestādes priekšniecei un vadošai ostas kompānijas darbiniecei kopā ar bijušo prokurori grūti viltot dokumentus? 2008. gadā aizdevums ticis apmainīts pret vasarnīcu, tādējādi tā fiktīvi kļuva par bijušās prokurores īpašumu, bet viņa ar manu sievu tur turpināja dzīvot kopā. Tā es tiku atbrīvots no vasarnīcas. 2011. gadā tiesa šķīra mūsu laulību un dzīvokli Ziepniekkalnā nolēma atstāt Inārai. Tā es tiku atbrīvots no pēdējā mājokļa. Protams, kopš nelikumīgā aizdevuma darījuma visu laiku esmu tiesājies, mēģinājis pierādīt savus ieguldījumus kopējā mantā, kas ir aptuveni 250 000 latu, bet bezcerīgi. Pat savām personiskajām mantām netieku klāt.
Esmu vērsies policijā, bet tā savus pienākumus veic formāli, izmeklēšana notiek pavirši, krimināllietā nav nevienas aizdomās turamās personas, prokuratūra atrakstās, kaut gan par krāpšanu grupā lielos apmēros draud smags sods: pat līdz desmit gadiem cietumā. Tiesas lemj man par sliktu, tāpēc esmu ļoti vīlies valstī, kura var tā izrīkoties ar savu pilsoni un tic mahinatorēm: manai bijušajai sievai un viņas draudzenei, kas, starp citu, ir Krievijas pilsone. Bet es pēc būtības esmu uz ielas, dzīvoju pie draugiem. Bijusī sieva nekautrējās paturēt pat manu uzvārdu.
