Kad seriāls rosina nožmiegt. “UgunsGrēku” iecienījuši pat bērnudārznieki 3
“Skatoties seriālu “UgunsGrēks”, bērni starplaikos uzzina, kā vislabāk izsargāties un ka pārtrauktais dzimumakts nav drošs. Vai tiešām “TV3″ nauda izsaka visu?” sociālās saziņas vietnē “Twitter” jautā kādreizējā politiķe Linda Abu Meri. Pašai televīzijai galvenais, ka likums nav pārkāpts: “Kā seriāla “UgunsGrēks” pārraides laiks, tā arī reklāmu izvietojums kanālā “TV3″ tiek izvērtēts atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem. Izvērtējot pārraidītās prezervatīvu reklāmas kanālā, tajās atspoguļotās ainas un fakti ir pieļaujamā normā, kas var tikt pārraidītas universālai auditorijai (visu vecumu personām), un saskaņā ar likumu nav nepieciešams noteikt raidlaika ierobežojumus šai reklāmai,” saka “TV3” projektu vadītāja Laima Kristapsone.
Taču jautājums – vai bērniem vispār šis pieaugušo seriāls būtu jāskatās? Kāpēc viņiem būtu jāuzzina, piemēram, kā mazmeita, iekārojusi omes mantojumu, grib viņu nosmacēt ar spilvenu, vai kā pievilta sieva mēģina nozagt vīra mīļākajai bērnu? Ko bērna attīstībai dod šādu dzīves modeļu vērošana? Vai tie nemudina domāt, ka drīkst izvēlēties jebkurus paņēmienus? To vaicāju ārstei psihoterapeitei Guntai Andžānei un psiholoģei Ivetai Aunītei.
Seriāla fenomens
“Runa ir ne jau par to, ka seriāls iemāca jeb atļauj noteiktā veidā rīkoties,” teic G. Andžāne un analizē, kāpēc seriāls “UgunsGrēks” ir spējīgs tik ilgi piesaistīt uzmanību, būt augstās pozīcijās reitingos. Viens pievilcējtrumpis – iespēja vērot tautā iemīļotos aktierus. Taču psihoterapeite kā pirmo iemeslu min skatītāju vajadzību pēc ikdienišķas dzīves atspoguļojuma: “Seriālā tiek risinātas vienkāršas, saprotamas attiecības. Cilvēks, kurš noskatās kaut vienu sēriju, spēj gan saprast, gan identificēties – gan ar Mildiņu (vecmāmiņas paaudze), gan ar biznesmeni, gan jauniešiem, kuri pārsvarā ir auguši vairāk vai mazāk vientulībā, jo vecāki bijuši nodarbināti ar naudas pelnīšanu, iekļūšanu kādā sociālajā slānī. Var atrast personāžus, kurus asociēt ar savā dzīvē sastaptiem cilvēkiem.”
G. Andžānes vērtējumā, otrs ieganstu kopums, kas piesaista skatītāju uzmanību, ir tas, ka seriālā tiek realizētas darbībā impulsīvas fantāzijas, kas ienāk prātā teju katram cilvēkam: “O, viņš man liek tik daudz strādāt, ka esmu tik dusmīgs – varētu nožmiegt!” Tās ir impulsīvās dusmas uz darba devēju, vecākiem, draugu… Taču mēs atbilstīgi saviem morāles, ētikas principiem, audzināšanai agresīvos impulsus vai jūtas mēģinām saprast vai notušējam – ar psiholoģisko aizsardzības mehānismu palīdzību pārstrādājam pēkšņos impulsus adekvātā, pieņemamā rīcībā. Savukārt seriālā šī spontānā ideja tiek realizēta. Skatītājs it kā ar citu palīdzību izdzīvo savu emocionālo paleti līdz iespējamām rīcībām, kuras pats dzīvē nerealizēs. “Jo seriālā ir daudz lietu, kuras, ja pārceltu uz realitāti, ir vai nu neiespējamas, vai reāli sodāmas – piekukuļošana, naudas došana par ziņu pienešanu, nesodīts naids, infantilas fantāzijas – ir tik daudz to grāvju, kuros krīt seriāla varoņi,” vērtē G. Andžāne.
Vēl seriāls piesaista tāpēc, ka cilvēkam ir par ko parunāt ar citiem. Ja savu dzīvi pats vērtē kā neinteresantu, tad ar laikabiedriem vai draugiem var parunāt par “UgunsGrēku”.
Mīļākais seriāls bērnudārzniekiem
Gan ārste G. Andžāne, gan I. Aunīte uzsver – ja vecvecāki vai vecāki sēž un skatās “UgunsGrēku” un bērni tajā laikā ir klēpī vai blakus, varbūt der uzdot jautājumu par ģimenes interesēm un vērtībām. Citādi iznāk, ka kopīga seriāla skatīšanās bērnam ir vienīgā iespēja būt kopā ar ģimeni…
“Nevaram paredzēt, ko katrs bērns, skatoties tās slīdošās bildītes, piefiksē vai ne,” teic G. Andžāne. “Iespējams, ka viņam epizode, kad mazmeita smacē vecmāmiņu, paliek atmiņā. Cik dziļi, cik spilgti un cik daudz, nezinām, bet svarīgi, ko par to tajā brīdī saka pati vecmāmiņa. Ja viņa akcentēti pievērsīs šim faktam uzmanību, tad arī bērns to paturēs atmiņā. Vai šī epizode graujoši ietekmēs jaunās paaudzes psihoemocionālo attīstību, atkarīgs no vecuma posma, interesēm un citiem individuāliem faktoriem.”
Psiholoģe I. Aunīte atminas, kā pirms dažiem gadiem bērnudārza grupiņā vairāki audzēkņi “UgunsGrēku” nosaukuši par mīļāko seriālu. Viņa atgādina, ka 4 – 6 gadi ir atdarināšanas vecumposms, un apmēram līdz septiņiem gadiem bērniem formējas priekšstati par dzīves scenārijiem. Tāpēc pieaugušajiem jābūt ļoti uzmanīgiem, kādu informāciju redz un dzird bērni. Psiholoģe teic, ka bērniem līdz deviņu gadu vecumam ir raksturīga konkrētā, nevis abstraktā domāšana. Viņi skatās un mācās, kā jādzīvo, un to, ko redz TV, pieņem par patiesību. Tā kā “UgunsGrēkā” ir daudz intriģējošu, bet negatīvu momentu, bērni saprot, ka tāda ir dzīve, un uzvedības modeļi ir tādi, kādi tiek novēroti.
Bērns izdomās atkārtot
Ja pēc šiem seriāliem notiktu audzinošas pārrunas, tad tas vēl nebūtu tik briesmīgi, uzsver Iveta Aunīte. “Bet, ja nekoriģējam to, kā bērns varētu dažādas epizodes uztvert, tad mums jārēķinās, ka, diendienā skatoties šo seriālu, bērns izdomās, ka viņam kaut ko vajag atkārtot un dzīvot tāpat kā seriāla varoņiem. Psiholoģe uzskata, ka nav neviena iemesla, kāpēc bērnam būtu jāskatās “UgunsGrēks”, “vienīgi aiz matiem varam pievilkt, ka tas ir kopā ar vecākiem pavadīts laiks, taču šai kopā būšanai vajadzētu citādu saturu. Ne no attīstības, ne no attiecību, ne no tikumības vai morālās audzināšanas viedokļa “UgunsGrēks” bērnam neko nav devis”.
Bet “UgunsGrēks” tomēr neesot vienīgais grēkāzis. Tāpat vecākiem ir jāstāsta bērniem, ka tā ir filma, nevis dzīve, laikā, kad viņi skatās citas filmas un seriālus.
Mamma: “UgunsGrēks” ir temats, par ko parunāt.
Ingrīda, desmitgadīgās Asnātes mamma: “Nu jau divus gadus mana meita, atnākusi no skolas, skatās šo seriālu, jo viņu piesaista latviešu aktieri – gan šajā, gan citos seriālos, piemēram “Viņas melo labāk”. Pati “UgunsGrēku” ieslēdzu reti, jo man tas liekas diezgan muļķīgs. Reizēm Asnāte vakarā atstāsta redzēto; tas ir temats, par ko parunāt. Uzticos Asnātei un ceru, ka viņa izprot un “filtrē”, kas seriālā ir tā kā dzīvē un kas ir pārspīlēts.”
